Droši vien vecais puika, nevarēdams mani sagaidīt, zvanījis uz pilsētu dēla ģimenei. Nu tad jau sevišķi nav jāsteidzas. Var būt, ka viņi abi pašu spēkiem atradīs vainu, kāpēc dūmi nekūp ārā pa skursteni, bet pa visām iespējamām šķirbām.
Nogriežos no īsā, asfaltētā ceļa posma uz lielceļa un uzmanīgi apbraucu vairākas peļķes. Jūtu, ka sejā iesitas sīkas lietus lāses. Tikai ne lietu! Izmirkšu un svinīgajā laulību reģistrācijas laikā sākšu šķaudīt kā saaukstējies bezpajumtnieks…
Debesu spēki šoreiz ir žēlīgi, un lietus mākonis, acīmredzot nokaunējies par savu nedisciplinētību, gausi aizvirzās aiz ceļmalas bērziem.
Uzminu divriteņa pedāļiem ar jaunu sparu. Cipriķu Intas mājas jumts aiz kokiem jau redzams. Braucu garām neapstrādātajam lauka gabalam, kur agrāk Tauriņu māju iedzīvotāji stādīja kartupeļus. Patlaban tajā aug kuplas balandas, bet kartupeļu vagas sarukušas līdz četrām un tās pašas tikai vecā ābeļdārza pakājē. Saprotu, Inta pārāk lepna, lai katru pavasari lūgtu kādu traktoristu palīgos apstrādāt zemi. Šīs vadziņas veidoja pati saviem spēkiem ar lāpstu.
Dārzā starp divām ābelēm izkārti žūst autiņi. Saprotams, viņa nav tik bagāta, lai regulāri pirktu pamperus. Esmu dzirdējis, ka ārzemēs bērni staigā pamperos vēl skolas pirmajā klasē… Redz, pie kā noved pārāk laba dzīve cilvēks uz tualeti iemācās iet reizē ar liecības saņemšanu mācību gada beigās.
Uz verandas kāpnītēm nolikts spainis, līdz pusei pilns ar bojātiem āboliem. Pret tuvumā augošās gobas stumbru atsliets grābeklis. Izskatās, ka tas stāv kopš vasaras…
Ja cilvēks zaudē dzīvesprieku, viņa mitekļa tuvākā apkaime arī ieslīgst tādā kā apātijā. Bet gribu redzēt malkas kravu, lai zinātu, ar ko darīšana. Piesleju riteni mājas sienai un paejos gar ēkas galu. A, tur jau baļķēni izgāzti sakrituši krustām šķērsām gandrīz vai iekšā puķu dobē. Tā gan izravēta, un dālijas veras pretī priecīgās krāsās. Ja sieviete ir vientuļa, ziedi viņai vajadzīgi kā uzticami draugi, kā sabiedrotie, kuriem var izstāstīt visu, kas uz sirds.
Pievēršos malkas kaudzei nav slikti, pārsvarā egle un bērzs, paretam kāds alksnis rāda iesarkanu resgali. Slikti tikai tas, ka tā nākusi taisnā ceļā no meža. Sociālisma vispārējā laiskuma un bezatbildības metastāzes mūsu sabiedrībā turpina laist saknes visās dzīves jomās. Šai kravai te vajadzēja atrasties pavasari, tikko bija nožuvuši un izbraucami meža ceļi, nevis tagad, kad gājputni jau aizlidojuši…
Bet šobrīd mani interesē, vai Markuss, aiziedams dzīvot pie savas tramvajnieces, atstājis Intai mazo rokas motorzāģi vai ne. Ar cirvi pagaidām te nekas nav iesākams.
Gudrodams, kur izraušu zāģi, ja mantu abi būs sadalījuši, beidzot klauvēju pie durvīm.
- Nāk iekšā, ko dauzās! dzirdu uzaicinājumu. Tā ir cīnoties ar nebeidzamām ikdienas rūpēm, sievietes kļūst paskarbas.
- Te viens brūtgāns tevi traucē, saku, kāpdams pāri slieksnim. Inta stāv atvērtajās virtuves durvīs ar noraudājušos bērnu uz rokas.
- Labdien, sveicinu. Kas par bēdām, mazais cilvēciņ? apjautājos, vērzdamies pie zīdaiņa.
- Sveiks, Jevlampij! Inta atsaucas. Laikam Ingoldai būs masalas vai kāda cita nelaime. Visu nakti tikpat kā neesam gulējušas.
- Slikti. Vai dakterim zvanījāt?
- Ar ko? Ar slotaskātu? Telefonu atslēdza, nesamaksāju rēķinu. Mobilo vakar ieķīlāju lombardā, bijām pilsētā pēc zālēm…
Lepni izņemu no kabatas savu nupat iegūto mobiļņiku: Numuru zini?
- Kam? Poliklīnikai vai bērnu dakterim?
- Vienalga, vienam vai otram!
- Kāda jēga? Inta jautā. Izrakstīs veselu kaudzi recepšu, bet ko ar tām darīšu? Aptiekā par velti neko nedod. Vakar uz parāda nopirku aspirīnu, varbūt līdzēs…
Tā bilde ir skaidra.
- Inta, saki vai Markuss tev atstāja motorzāģi?
Viņa mirkli raugās manī.
- Markuss? Ha! Viņš man pērno sniegu neatstātu, ja vien varētu! Lai aizrijas ar to zāģi! Kad prasīju ko tu ar to pilsētā iesāksi, šis atsmēja, ka tas ēst neprasot.
Man atkal tā bilde ir skaidra. Zāģis būs jāpaprasa Vecajam Ģīmim.
- Priekš kam tev zāģis? Inta grib zināt.
- Domā, ka ar mazo fuksīti savīlēšu to malkas lēveni tavā sētā?
- Tu… atbrauci, lai zāģētu malku?!
- Tā izskatās, cienītā kundze!
-Jevlampij, bet es nevarēšu samaksāt.
- Slikti, saku, bet būs jāiztiek.
- Aizlūgšu par tevi Gaismas valstībā, Jevlampij, mums šovakar saiets.
- Tajā sektā? apjautājos. Vai tas aizskanēs līdz īstajam adresātam?
- Mūsu lūgšanas ir daudz stiprākas nekā parastajās draudzēs, vadonis ir Dieva izredzētais Gaismas valstībā. Viņš atklāja, ka lūgšanas brīdī viss pasaulīgais ir tikai traucēklis. Vadoņa priekšā jāstājas kā šķīstam, tikko dzimušam zīdainim…
- Plikam? gribu noskaidrot, jo jaunās sievietes ķermenis ir pietiekami izteiksmīgs.
- Jevlampij, kāpēc tik vulgāri. Mūsu vadonis saka ķermenis savā kailumā ir apgarots…
- Un viņš pats ar metas pliks?
- Viņš rāda priekšzīmi… Pirmais gulstas uz grīdas un ieņem krustā sistā pozu… Intas sejā jaušama pielūgsme. Viņa noliek bērnu uz izgulētā dīvāna virtuves stūri un lūgšanā saliek rokas.
- Vai citas darbības vadonis neuzsāk?
Inta aizdomu pilna paskatās manī. Jevlampij, ko tu ar to domā?
- Nu teiksim… čiki briki vai tamlīdzīgi…
- Savienošanās ar vadoni ir garīgāka misija par Svētā Vakarēdiena baudīšanu, Inta nelokāmas pārliecības varā paziņo.
Man jautājumu vairs nav, tā bilde vēlreiz ir skaidra.
-Jevlampij, ja vēlies nākt pie mums, Gaismas valstībā, es tevi vadonim ieteikšu.