- Paldies, Inta, tādai būšanai esmu pārāk spalvains.
- Žēl, ka negribi. Kad Ingolda paaugsies, viņa gan nāks man līdz. Vadonis pauda, ka iepazīt Gaismas valstību bērnībā ir vislabākā garantija šķīstam mūžam.
Nogrozu galvu. Uz dīvāna gulošā Ingolda sāk raudāt it kā nojauzdama savu neapskaužamo likteni.
- Neraudi, bērniņ, neraudi! Inta atkal paņem viņu uz rokām un turpina sarunu ar mani: Nezinu, Jevlampij, vai maz vērts tev ņemties ar to malku. Vadonis deva svētīgu padomu dāvināt šo māju Gaismas valstībai. Viņš mums abām ar Ingoldiņu ierādītu mazu, siltu un jauku dzīvoklīti pilsētā, mūsu brālības mājā…
- Inta, to gan nedari, esi prātīga. Man par to jūsu vadoni radies iespaids, ka viņš ir afērists ar novirzēm. Baidos, ka ātri vien tam vaislīgajam tēviņam apniks tavas dvēseles un miesas šķīstīšana un tu rāsies uz ielas…
- Bīsties, Jevlampij, ar tavu muti runā Lucifers, Inta, plaši ieplestām acīm manī skatīdamās, čukst un pārmet man kaut kādu mistisku zīmi, gaisā izzīmējot tādu kā astoņstaru zvaigzni.
Nabaga sieviete…
- Vai šovakar ir ko bāzt krāsnī, ar manu muti laikam turpina runāt nešķīstais, bērns slims, bet tu te prātuļo par mājas atdāvināšanu.
Inta brīdi apsver dzirdēto.
- Nav gan, Jevlampij, beidzot viņa atzīstas, es…
Ceļu nost virtuves aizdurvē uz naglas iekārto divro-
cīgo zāģi. Tas ieskanas tik žēlabaini, kā sūdzēdamies par šo grēku pilno pasauli.
- Saģērb bērnu labi silti, un pusstundiņu iziesim ārā. Pārzāģēsim kādu baļķēnu, redzēju dažus sausus. Tos saskaldīšu, lai abas nenosalstat…
- Jevlampij, gan iztiksim, ieslēgšu sildītāju.
- Nauda, par ko samaksāt elektrības rēķinu, būs? gribu zināt.
Tas palīdz. Inta sāk tuntuļot mazo.
- Iziesim bišķit laukā pasēdēt saulītē, ja? Mammītei jāpastrādā.
- Kur malkas krāģis? apjautājos.
- Nav, saņemu atbildi, Markuss ar motorzāģi baļķus grieza kaudzē gulošus…
- Un cirvis?
- Tas gan ir, bet jāuzmanās, visu laiku maucas nost no kāta. Paskaties šķūnīša stūri.
Izejam ārā. Vējš rimis, mākoņi izklīduši, un visapkārt tāds klusums kā tukšā baznīcā. Skatos uz tālīnajiem mežiem viņpus upes, kur kailie bērzi kontrastē ar egļu tumši sulīgo zaļumu, uz tuvējo birztalu, kur vēl kāda reta kļava, koši tērpusies, izskatās kā ieradusies uz vasaras atvadu balli, un sirds vai iesmeldzās no mierpilnās un svētsvinīgās rudens dienas noskaņas.
Nokremšļojos un dodos pie malkas grēdas.
- Ņemam vispirms šo, saku, ar kāju piebikstīdams pēc izskata sausākajam bērza stumbram. Intai divreiz nav jāsaka, viņa satver garā zāģa otru rokturi. Tajā bridi iezvanās mobilais. Kāds jau uzzinājis manu numuru. Izņemu savu nokiju.
- Hallo, klausos!
- Klausies, klausies! ieskanas Minnas balss. Kur pašlaik esi? Ko dari?
Man trūkst vārdu. Minna, vella sievišķis! Pamanījusies mani sameklēt.
- Ko daru? pārjautāju. Palīdzu Cipriķu Intai zāģēt malku, vot, ko daru…
- Un kas tad brauks pie vecā Dikļa? Cilvēkam apkures katls dūmo, bet šis vēl ņemas ar Cipriķu Intu!
- Ko gribēji? Jūtu, ka tūlīt Minnai pateikšu pāris stipru vārdu.
- Ēdnīcas Maruta nupat kā atnesa siltas aknas! Gribēju tevi saukt pusdienās. Bet, ja jau Cipriķu Inta cienās, tad ēdājs vairs nebūsi…
- Paldies, Minna, šoreiz ne!
- Neaizraujies, atceries, kur pēcpusdienā jābūt, pasaules Kazanova! Tas mobiļņiks tev nenāks par labu…
Telefons apklust.
- Tā bija Minna, secina Inta, viņas balsi var dzirdēt pa gabalu.
- Zāģējam, ierosinu.
Norūsējušais darbarīks dzelzs vīli laikam nav redzējis kopš pēdējā kara. Tiekam galā ar pirmo baļķi, bet Intai piere jau mikla.
- Varbūt šovakaram pietiks? viņa jautā. Jauna sieviete, bet jau aizelsusies. Nedz smēķē, nedz iemet… Švaka tā mūsu nākotne.
- Labi, piekrītu, zāģi ņemšu līdzi uz māju, tas jāiztrin. Šitā nav zāģēšana!
Inta man velta pateicīgu skatienu: Paldies, Jevlampij, šovakar aizlūgšu par tevi…
- Tu taču nedomā atstāt bērnu un skriet pie tiem sektantiem, esmu pārsteigts.
- Nē, vadonis atbrauks pie manis, jaunās sievietes balsī dzirdu lepnuma noti, pie reizes viņš grib novērtēt māju…
Nogrozu galvu. Kā lai pārliecinu, ka nedrīkst šo afēristu laist mājai tuvāk par kilometru.
- Paklausies, ko gribu teikt… diplomātiski iesāku.
- Zinu, zinu, Inta mani pārtrauc, jūs visi gribat mācīt, kā jādzīvo, kaimiņi un tā tālāk. Paši nečohnījat, ka jums to suflē Lucifers…
Ko te lai saka? Kā pret mūra sienu…
- Sveiki, Inta, rīt atbraukšu ar uztrīto zāģi!
- Labāk paprasi Dzirnu Andrejam to ar motoriņu, viņa iesaka, būs vieglāk.
Man sanāk dusmas. Gudriniece atradusies!
- Ne tu mani taisīji, ne tu mani mācīsi! atkliedzu, sākdams braukt.
Viņa vēl kaut ko sauc, bet vairs neklausos. Galu galā, kas man par daļu! Pasaules lāpītājs atradies! Pats arī reiz neklausīji labu padomu braukt pēc dienesta mājās. Aizskrēji meklēt romantiku… Un ko ieguvi, Klīstošais holandieti?
Atkal atskan mobilā telefona "Kur tu teci, gailīti mans" pirmie akordi. Laikam Arons tīši izvēlējies tādu meldiņu.
Palaižu vienu roku vaļā, lai izvilktu nerimtīgo spēlētāju, bet priekšējais ritenis tieši tajā brīdī sameklējis uz ceļa dziļu grambu, un es smagi gāžos. Zāģis nodžinkst vien.
Sēkdams no sāpēm, uztraušos sēdus un jautāju: Kas ir? Ko vajag?
- Nu, nu, Minnas balss izklausās pārsteigta, ko elso? Iztraucēju kungu svarīgā brīdī, vai?
- Kas tev atkal sakāms? noprasu.
- Paldies, vairāk nekas! Minna atcērt, un mobilais apklust.
Nu, vai nav trakums? Viņas dēļ gandrīz paliku ar lauztiem kauliem, bet runāšanas vietā šī izslēdz klausuli.