Svarīgāko zinu jābūt pie pagastmājas šlipsē un pletētām biksēm.
Rāpjos uz riteņa un stūrēju tālāk. īsti prāta darbs nebija zāģi ņemt līdzi, bet vai cilvēks vienmēr visu apdomā līdz galam?
Pretī pa ceļu nāk Bleķu Atis, Minnas tēvs. Tā te vēl trūka! Meitas dēļ nokritu garšļaukus, kas notiks viņa dēļ?
- Uz mežu brauksi? viņš interesējas, satvēris riteņa stūri. Esmu spiests nokāpt no segliem. Sasodīts, vai šodien kaut ko pagūšu padarīt vai ne?
- Pie vecā Dikļa, īgni saku, nav laika pļāpāt.
Atis laiž gar ausim manu piezīmi.
- Va dzirdēji, ka inspektors nepiejēma to ģenerācijas staciju? Neparakstīja papīrus, un viss, večuks gandrīz ar tādu kā gandarījumu teic.
- Kas bija par vainu? pieklājības pēc noprasu, man ne silts, ne auksts pieņēma vai nepieņēma. Savā laikā pats esmu piedalījies celtniecības darbos reiz uzbūvējām bērnudārzu, kura vienai telpai nebija durvju. Komisijas vīri staigāja gar objektu, logus skaitīdami, bet kaut kas viņiem šķita savādi. Pētīja ēkas plānu, jo telpu skaits nesakrita ar īstenībā apskatīto. Un tikai tad atklājās mūsu novatoriskais piegājiens istaba bez iespējas tajā iekļūt.
Atis beidzot palaiž vaļā riteņa niķelēto stūri un zinīgi pasmaida.
- īsti nezinu, klāt nebiju. Bet tā i, ka vienu nedēļu viena kompānija kauko iesāk darīt, tad aizbrauc mā, atskrien otra kompānija, kādu nedēļu kauko pašiverē, akai brauc pro… Ja tādā garā jemas, kas labs tur var iznākt? Kā halturēja agrāk, tāpat rušina tagad ar. Un cik tas valstei nemaksā?
- Sūdīgi, saku.
- Labi tikai Vecajam Ģīmim, Atis Bleķis teic, amatnieki paliks tai viesu mājā vēl kādas dienas, un nāks naudiņa.
"Kur tad nu bez mūsu skaudības," nodomāju, "šī nelaime cilvēku pavada līdz pat kapsētas vārtiem."
- Tā viš i tai dzīvē, tur nekā nevar darīt, gluži kā piekrizdams, sarunu biedrs teic. Nu tad es ies. Ar meitu sarunāju, ka šodien viņa bišķi apcirps manus peisakus.
- Pasveicini, pēkšņi pašam sev par brīnumu saku.
- Kā tā? Minnas tēvs brīnās. Va ta jūs štimē akai iet kopā? Kurā reize tā būs?
- Vienkārši pasveicini, atgādinu, esam pazīstami cilvēki.
Atis nogroza galvu, nokrekšķas un, vairāk nekā neteikdams, dodas prom.
Vai te šodien tautas staigāšana? Gabaliņu pabraucis, sveicinu mūsu pagasta dzejdari. Viņš goddevīgi noņem platmali, kas izbaudījusi visus rudeņu un pavasara vējus un ziemas puteņus.
Pa kādam Miervalda Mikas dzejolim redzu gandrīz vai katrās vietējās "Novada Vēstīs".
"Man vajadzētu piedraudēt ar izsūtījumu, lai saņemtos uzrakstīt kādu pantiņu," reiz pie alus pudeles, būdams liriskā noskaņojumā, viņam atzinos.
"Paliek arvien grūtāk," arī Miervaldis bija atklāts, "jaunie nāk virsū ar saviem brīvajiem pantiem vienotā frontē… Bet, ja paprasi, vai viņi zina, kas ir trioleta, kas balāde, kas sonets, ar ko atšķiras dzejas pantmērs jambs no amfibrahija, dabū atbildi, ka esi izraktenis…"
Tūlīt būs klāt Sūrumu mājas. Jau redzu kailos sēru bērzus. Iegriežos gatvē un pēc dažām minūtēm iestūrēju pagalmā un atstāju braucamo pie bērza stumbra, netālu
no Jēkaba Dikļa mazdēla mazdas.
* * *
Pagalmā valda klusums. Parasti, ja pie vecā vira atbrauc Didzis, pat sētā iet vaļā lielie strīdi, kura automašīnas marka labāka japāņu vai vācu.
Klauvēju pie ārdurvīm. Neviens nešķietas dzirdējis. Eju iekšā, jo esmu te aicināts.
Koridorā stāv rinda gumijas zābaku dažādās dubļainības un nolietojuma pakāpēs, kaut kādi vadu rituļi blakus grozam ar lieliem, sārtiem āboliem, pāris elektromotoru un sienai pieslieta izkapts. Kopš Jēkaba dēls ar visu ģimeni jau sesto gadu dzīvo Nīderlandē, mājās trūkst sievietes klātbūtnes. Pa piekrauto gaiteni ticis līdz pirmajām durvīm, klauvēju atkal. Didzis atver un skatās mani.
- Sveiks, junior! uzsaucu. Sakarā ar apkures katlu…
Viņš klusējot pakāpjas sāņus. Esmu ievērojis, jaunajiem tagad ir tāds niķis lieku vārdu no viņiem nesagaidīsi.
Virtuves durvis uz istabu līdz galam vaļā, un redzu, ka vecais vīrs guļ gultā.
- Kas tie par brīnumiem! uzsaucu. Jēkab, drīz būs pusdienlaiks!
- Viņš miris, dzirdu strupu paskaidrojumu. Mazliet apstulbstu. Un rodas tā bezpalīdzības apziņa, ko cilvēks jūt nāves priekšā.
- Va vella… nomurminu, noņemdams cepuri, un ieskatos gulošajā ciešāk. Istabas pustumsā tagad redzu viņa mierpilnos vaibstus izskatās, ka vecais puika rāmi sagaidījis pēdējo stundu. Bez panikas, kā īstam zemniekam pienākas. Visu mūžu zemi strādādams, viņš zemes skāvienus beidzot būs sagaidījis… Pieeju klāt un uzlieku plaukstu uz krūtīm sakrustotajām rokām. Skumji. Ar katru latvieti reizē nomirst maza daļiņa viņa dzimtenes.
- Ko tagad iesāksi? jautāju Didzim.
- Nākšu dzīvot vectēva mājā, dzirdu atbildi, te viss brēc pēc eiroremonta! Klētī ierīkošu pats savu servisu, vieta izdevīga, šoseja nav tālu, klienti būs.
- Es domāju, ko šodien iesāksi ar Jēkabu, turpinu, -jāzvana apbedīšanas birojam, jāiet uz dzimtsarakstu nodaļu pēc miršanas apliecības…
- Uzcelšu opim pieminekli, mazdēls apņēmīgi atbild, viņš manos puikas gados mācīja, ka automašīna ir kā dzīvs radījums un pie tās tikai ar mīlestību…
- Jā, vecais Diklis bija dulls uz tehniku…
- Diez kāds tam apbedīšanas kantorim numurs, bez sevišķa entuziasma Didzis jautā, velns, mani pēc pusstundas gaida atpakaļ servisā…
Puisis izrauj no kabatas mobilo. Jāievāc informācija… Un jāzvana vecajam uz Nīderlandi, lai ar mammu brauc šurp, opis aizgājis…
- Ja neiebilsti, sadabūšu Jēkaba zārkam nesējus. Pats ar varu piedalīties.
Didzis pirmo reizi pasmaida. Senks, ē… ē…