- Jevlampij, pasaku priekšā.
-Jā, paldies, Jevlampij, puisis teic, ieraksti manu numuru savējā.
- Es… kā tas jādara? esmu spiests atzīties. Mobiļņiks īpašumā tikai pirms pāris stundām.
Didzis ir neizpratnē: Kā to saprast?
- Nu līdz šim vispār nebija… Šodien pagasts uzdāvināja. Kā maznodrošinātajam.
- Kas tev nekaiš, viņš atzinīgi teic, par savējo noskaitīju trīssimt baksus.
- Dies pasarg, nomurminu.
- Tu, rādās, šancē par skursteņu tīrītāju, Didzis tikai tagad, kad esam izgājuši pagalmā, mani nopēta pa īstam, davai savu telefonu.
Kad tas izdarīts, puisis izņem no krekla kabatas divdesmit latu banknoti: Klau, Jevlampij… Man tūlīt jābūt pie šefa servisā, citādi iedos kalašas. Vari opi tā bišķi savest kārtībā? Nu, saģērbt un tamlīdzīgi…
- Vēl nekad nav gadījies darīt šitādas lietiņas, domīgi saku, šķielēdams uz naudaszīmi, bet ja vajag…
- Senks, Jevlampij, Didzis sniedz naudu, redzu, esi normāls vecis.
Viņa rokasspiediens ir stingrs un plauksta cieta.
- Tad es laižu! Bēru birojam piezvanīšu no šeptes!
- Laimīgi, novēlu, paldies par honorāru!
Kad mazda, riteņiem smilti uzarusi, aizdrāžas, lēni eju iekšā. "Nu, Jēkab, vecais puika, mēģināšu tevi sakopt pēdējam randiņam," spriežu, kāpdams pāri slieksnim.
Ar ko sākt? Pieeju skapim, kura durvju augšdaļā ar melnu krāsu uzvilkts gada skaitlis "1889", un izvelku tumšu uzvalku. Ja mans aprūpējamais gadījumā tiks līdz paradīzes vārtiem, lai Svētais Pēteris redz, ka Jēkabs nav nekāds bomzis, bet godavīrs.
Apakšējā atvilktnē atrodu piemērotu kreklu. Nez kur varētu sameklēt šlipsi?
Sasodīts, tomēr nepatīkama sajūta vienam tā rakāties cita mājā… It kā daru svētīgu darbu, bet…
Dzirdu, ka pagalmā strauji iebrauc mašīna. Vai Didzis būtu ko aizmirsis? Pēc mirkļa pie ārdurvīm atskan nepacietīgi, varētu pat teikt uzstājīgi klauvējieni. Nepagūstu atsaukties, kad tās atveras un ienāk divi zaļoksni policisti.
- Tā, tā, viens no viņiem, iztiekot bez jebkāda sveiciena, gandrīz ar zināmu prieku sauc, kas tad mums te notiek, zagļa kungs?
Uzmetis mirklīgu skatienu gultā sastingušajam Jēkabam, policists secina: Saimnieks miris, un mēs uzreiz pie skapja davai meklēt čunguru, ko? Un vēl skursteņslauķis, ko! Kā tas saucas, a?
- Maradjorstvo, otrs policists atbild manā vietā, a nuka, celies augšā!
- Vienu momentu, saku, es nebūt netaisos zagt…
- Skaidrs, ka ne, pirmais policists smīnēdams apstiprina, tikai gatavojies mazgāt vešu, vai ne? Liec nost kreklu!
- Puiši, ļaujiet paskaidrot, ierunājos, bet mani pārtrauc: Atskrēji pēc samagonkas, bet saimnieks auksts, ko? Dragocennosķji meklēji? A brasļetus negribi?
Viņa strupie pirksti no policista formas tērpa jostas veikli pakampj roku dzelžus un grasās tos aplikt maniem delmiem. Man sanāk dusmas. Puišeļi! Es ar savu ekskavatoru Taškentu atbrīvoju no zemestrīces drupām un dzēru šņabi, kad viņi vēl pamperos čurāja!
- Joptvoi… nenociešos, kas jūs par likumsargiem, blin! Neļaujat ne vārda pateikt! Vai man Kažam jāzvana?
Policisti no šī uzbrēciena uz mirkli apjūk un saskatās. Kārlis Gabals ir pilsētas un rajona policijas priekšnieks. Izmantoju situāciju un turpinu: Jēkabs Diklis man draugs, ja gribat zināt! Viņa mazdēls bija atbraucis un palūdza opīti apģērbt! Varbūt jūs abi to gribat darīt? Tikai neaizmirstiet līķi pie reizes nomazgāt, kā nākas! Tas ir obligāti!
Policisti saskatās. A dokumenti tev ir? sārtvaidzis apjautājas.
- Skaidrs, ka ir! vēl nevaru nomierināties. Es, braucot tīrīt skursteņus, vienmēr ņemu līdzi dzimšanas apliecību, skolas beigšanas atestātu, pasi un mājas grāmatu…
- Nu, nu, neizrunājies, slaidākais aizrāda, mums ir tiesības. Ienākuši signāli, ka Diklis mājās brūvē ļergu!
- Pirmā dzirdēšana, izliekos par antiņu, kaut gan zinu, ka vecā Dikļa krūmu konjaks var konkurēt ar pašu grādīgāko šņabi. Kad saslimu ar plaušu karsoni, Minna man uz muguras lika bankas, iesmērējot ar Jēkaba kandžu, kas uzliesmoja kā spirts.
- Mēs pārmeklēsim māju, sārtvaidzis teic, sāksim ar virtuvi.
- Kratīšanas orderis jums ir? gribu zināt.
- Ir, ir, skursteņslauķi, saņemu atbildi, nebāz degunu, kur nevajag.
"Meklējiet, meklējiet," domās novēlu, "nevienā policijas skolā jums nestāsta, kā patvāri, kas, reku, spīdina sānus goda vietā uz istabas galda, var izmantot šīm vajadzībām, ja māk to maķenīt pārveidot…"
Savā laikā Diklis kā buržuāziskais nacionālists četrpadsmit gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā, kur tējas dzeršana no patvāra bija svēta lieta, rituāls.
Abi policisti aizdimdina uz virtuvi, bet es turpinu meklēt Jēkaba kaklasaiti. Rokos pašā apakšējā atvilktnē un zem apakšveļas murskuļa pirksti atduras pret kaut ko cietu. Albums. Ziņkārības pēc atveru. Titullapā ar ķīmisko zīmuli rakstīts "Igarka 1940-1954". A, te ir fotogrāfijas. Dievs, kādas kupenas! Un cilvēki, pelēki un satuntuļojušies kā eskimosi… Nav laika ilgāk pētīt, tas būs jāatdod Didzim, lai skatās. Tā. Drēbes sagādātas, jāķeras pie Jēkaba. Atpogāju viņa mūžību veco vilnas vesti, grasos novilkt, zvana mobilais. īsti nereizē. Bet tāds šim aparātam paradums, laikam darbojas stingri pēc Mērfija likuma. Desmitiem cilvēku stāstījuši, kā mobilā telefona izsaukuma melodija viņiem gandrīz vai mainījusi dzīvi. Es centīšos neiekrist šajās lamatās un neliekos ne zinis, velku Jēkabam vesti nost, kaut gan vecais puika stīvējas pretī. Kad esmu ticis ar to galā, jāķeras pie biksēm. Bet mobilais, uz brīdi apklusis, ņemas atkal skandināt savu "Kur tu teci, gailīti mans…". Varbūt kas nopietns? Nolaižu Jēkabu guļus un ķēros pie neatlaidīgā skandinātāja.
- Klausos! Pašlaik esmu aizņemts! saucu un meklēju kņopīti, kā to izslēgt. Visi taustiņi tik mazi un burtiņi sīki…
- Ko tad tu dari, ka esi tik nevaļīgs, Lempīt? dzirdu Minnas balsi. Zināms, viņa ātrāk mierā neliksies, kamēr nebūs izvedusi mani no pacietības.