Kamēr apsvēru, ka viņa tā melo tīšām, lai, iespējams, nosistu manu cenu Lienes acīs, Minnas apsūdzībai izdzirdu arī turpinājumu: "A viņu kaukas nav riktīgi… brāķē vienu sievišķi pēc otra. It kā būtu, kazi, kāds kinoaktieris. Pašam deguns kā ķiļķens un lūpas plānas, kā ar naželi smakrā iešķeltas."
Viņas vārdi atsauca atmiņā kādu traģisku notikumu. Kad pirmo reizi pašķīrāmies, Minna toreiz savās spītēs kāzās ar Brēkuļu Oti ielavījās manā šķūnī, kur biju nolicies uz siena kaudzes klusītiņām izgulēt reibuli, jo atzīšos, man šis Minnas gājiens radīja sirdēstus un nolēmu tos noslīcināt šņabī. Aizmigt nespēju, mūzika no netālajām Kvicu mājām, kur bijušā draudzene svinēja iziešanu par sievu, bija kā tulzna dvēselē. Tiesa, mūzika drīz vien pamazām noklusa, jo līgavainis viesiem uzspieda tik strauju dzeršanas tempu, ka kāzinieki drīz vien sāka krist kā beigtas mušas. Kā vēlāk stāstīja Dzirnu Andrejs, jau paceļot pašu pirmo glāzi, Ota seja paudusi tik drūmu un nelokāmu apņēmību, it kā viņš zaļajam pūķim būtu pieteicis džihadu, svēto karu. Varbūt Otis vēlējās aizmirst neaizmirstamo proti, ka viņa jaunā sieva ir vienpadsmit gadus vecāka par nule oficiāli apstiprināto vīru un pūrā šai divi puikas no nezināmiem tēviem.
Grasījos laisties aizmirstībā, ko uzspieda alkohols, bet šķūņa durvis atvērās un Minna, mani ieraudzījusi, noliecas un dūdoja: "Lempīt, neguli kā beigta naģe, esmu atnākusi no tevis atvadīties… Kāpēc abiem vaidzēja skriet katram uz savu pusi? Tu domā, ka man kādas jūtas pret Oti?… Uzvedos kā padulls skuķis…"
Ko man bija darīt? Apskaut sievieti, kura jau divus mēnešus pēc mūsu šķiršanās ļāvās Ota apkampieniem? Kurš gan nezina, ka sievietes jūtu pasaule ir tikpat mistiska lieta kā tumsa?
Noburkšķējis, lai šī tinas pie sava Ota, grasījos griezties uz otriem sāniem.
"Lempīt, nerunā tādus vārdus!" viņa iesaucās tik skaļi, ka šķūnī, Minnu meklēdams, ielīgoja jaunizceptais vīrs, un es tik pamatīgi norāvos ar pudeli pa ģīmi, ka deguns vēl šodien bezveidīgs kā ķiļķens. Atvairīt liktenīgo sitienu nepaguvu, jo Minna bija paguvusi mani apskaut un nolikt galvu uz krūtīm.
Lieki stāstīt, ka neviens no mums nezināja, kā apturēt asinis, kas plūda kā dedzīgs pavasara strautiņš. Pat Otis nobijās un piedāvājās mani aizvest uz trīsdesmit kilometru attālo slimnīcu. Pirmā attapās Minna un, norāvusi kāzu kleitai platu stērbeli, aplaistīja to ar alkoholu no Ota pudeles un pavēlēja: "Župka, nesiekalojies, skrien pie kaimiņiem zvanīt ātrajiem!" Toreiz nevienam pat sapnī nerādījās, ka mobilie telefoni pēc kādiem gadiem būs kabatā katram pirmās klases skolniekam.
Otis savu iespēju robežās paklausīgi izpildīja Minnas rīkojumu, un ātrie brīnumainā kārtā no viņa buldurēšanas noprata, kas noticis un uz kuru debespusi jābrauc.
Manu lauzto degunu trīs dienas dakterēja rajona slimnīcā, un pirms došanās mājās ieteica kādu laiku bez vajadzības gar to negrābstīties, bet Otis saņēma "nāvessodu". Vēl nedēļu pēc kāzām viņš mērcēja šņabī savu miesu un dvēseli, un Minnai apskrējās dūša. Iemānījusi vīru pagrabā, un, kamēr nelaimīgais drebošām rokām starp sulas pudelēm meklēja sen izdzerto paštaisītā blašķi, sieva aizslēdza durvis no ārpuses. Ap gulētiešanas laiku Minnai šķita, ka Otis beidzot būs ņēmies prātā, un viņa devās atbrīvot cietēju. Bet kādu bišķi par vēlu. Nabaga cilvēks abstinences mokās jeb, tautas valodā runājot, zvērīgajās paģirās jau bija tur, kur nevienam, lai arī cik karsta būtu vēlēšanās salāpīties, nav iespējams iekampt vaigos.
Tiesa, Ota bērēs es viņa zārku nenesu, tur Minnai taisnība. Un arī par manu degunu viņa izteicās bez sevišķiem izpušķojumiem pirmo reizi pa to pamatīgi dabūju internātskolā, kad iegāju dušas telpā izmazgāt zeķes. Nevilšus iztraucēju lielo lamzaku, sešpadsmitgadīgo Ričardu, masturbējam, jo bija bezcerīgi samīlējies jauniņajā latviešu valodas skolotājā Laumā Vilciņā. Dzirksteles vien pašķīda gar acīm, kad Ričarda kaulainā dūre izlodzīja manu ožas orgānu, un es nogāzos kā maiss uz slapjās grīdas. It kā ar spēcīgo sitienu nebūtu diezgan, avansā vēl saņēmu solījumu: "Padla, ja palaidīsi lūpu, nositīšu!"
* * *
Knausis vēl nenāk pateikt kaķa labrītu, un es turpinu šļaucīties dīvānā un pārskatīt savu lietderīgās dzīves bilanci. Pēc armijas labprātīgi ļāvu sevi savervēt ražas novākšanai neskartajās zemēs. Dienestā biju ieguvis šofera un traktorista tiesības, un pēc nedēļu ilgām apmācībām uz vietas Ziemeļkazahstānā man atļāva sēsties pie kombaina stūres. Bijām druvā dienu un nakti, jo, kā teica vietējais partorgs, katrs dzimtenei iekultais graudu kilograms esot nagla kapitālisma zārkā.
Viņš bija tas, kas ieviesa jaunu politinformācijas apguves veidu proti, no rajona centra atvestais lektors nedrīkstēja mūs aicināt klubā, lai uzklausītu informāciju par tekošo momentu, šim pusmūža resnītim nācās lēkt ejošā kombainā, lai apgaismotu tā vadītāju par Ļeņina aprīļa tēzēm un, protams, par komunisma nenovēršamo uzvaras gājienu pasaulē.
Gena, brigādes pirmrindnieks, motora troksnī un kabīnes karstumā pavadījis pusi diennakts, lektoram pajautāja uz aci: "Ko tu man jop… te klārē par aprīli, vecais? Paskaties kalendārā, tagad nah… ir augusts!"
Un, it kā ar stingro rājienu komjauniešu sapulcē par savu "apolitisko izlēcienu" nebūtu diezgan viņa "morālai sejai", Gena tajā pašā vakarā ar kombainu aizbrauca uz viensētu, lai samīlētu jauno sievu un arī pabarotu vistas. Kombaina tilpnē bija pagadījusies kāda pustonna graudu… "Sijajuščije veršini komuņizma[1] vēl ir aiz kalniem, bet manas cibītes, raibulītes tepat, sētā," tā viņš motivēja savu rīcību, par ko tika nosūtīts pie salmu dakšošanas, un "druvu kuģi" redzēja tikai pa gabalu.