- Ko daru? Pašlaik velku nost bikses nelaiķim, vot, ko daru, dzelzs lēdija!
- Ak Dievs! Un kā tu pats? Neesi pavisam beigts? Dzirdēju, ka bijusi avārija, tu esot nogāzts no riteņa. Un tas otrs, beigts, vai? Beidzot tā vella sievišķa balsī dzirdu patiesu izbīli.
Bridi vilcinos. Kā viņa uzzinājusi, ka nogāzos no velosipēda?
- Tik traki nav, saku, bet vecais Diklis ir miris.
- Lempīt, man tavs humors sāk apnikt.
- Ja netici normālam cilvēkam, nav mana problēma.
- Ha! Normāls cilvēks būtu atskrējis uz pusdienām, ja viņu aicina.
- Minna, vairāk neatkārtošu! Pašlaik esmu Sūruma mājās un provēju Jēkabu noģērbt, lai uzpucētu, kā nākas.
- Kas tik nenotiek šajā pasaulē… Un kāpēc tev tas jādara? Minnas balss kļuvusi miermīlīga.
- Bija atskrējis Didzis, mazdēls. Kā nojauzdams. Viņam pašam nebija laika, palūdza mani.
- Jaunajiem nekad nav laika… Vai zini, ka pirms apģērbšanas nelaiķis jānomazgā? Tāda prasība pastāv kopš laika gala.
- Ko? Tad vēl man jākurina pirte? Tas prasīs vismaz pāris stundu. Man nav tik daudz laika.
- Lempīt, es taisu savu salonu ciet un braucu tev palīgā! Priekš kam tad man auto! Minna izlemj. Mums ar šito darbiņu ātri jātiek galā.
- Stāvi rāma! Didzis solīja zvanīt apbedīšanas kantorim.
- Esi pārliecināts, ka tie līdz vakaram atbrauks? Tagad, rudenī, vecie cilvēki mirst kā mušas.
- Kā redzi, padodos, zinādams, ka divatā nebūs tik skumīgi.
- Čau! Minna iesaucas kā tāda pusaudze un izslēdz savu mobilo.
Dzirdu, kā policisti neatvadījušies kāpj savā vāģī un aizbrauc. Stājos atkal pie ne visai patīkamā pienākuma un velku nost Jēkabam kreklu.
Zili brīnumi! Ieraugu, ka viņam ap kaklu siksniņā iekārts ādas maisiņš. Ko vecais Diklis tā glabā? Jāpaskatās, man kā viņa ģērbējam laikam ir tādas tiesības. Esmu mazdēla pilnvarots. Ar vienu roku paceļu nelaiķa galvu un uzmanīgi atbrīvoju viņu no šīs mantiņas. Tā Jēkabam vairs nebūs vajadzīga. 0, johaidī! Maisiņā ir septiņas zelta monētas! Vēl no cara laikiem! Redz ko! Pasvārstu tās plaukstā un atceros pilsētā kāda lombarda logā redzēto cenrādi ar zelta uzpirkšanas cenām. Paskatos uz Jēkabu. Seja ir nesatricināma miera pilna. Vecais puika nedusmojas. Ja būtu pagadījies klāt viņa miršanas brīdī, Jēkabs noteikti pats būtu man tās atdevis. Skops nekad nav bijis… Pasmaidu un iebāžu atradumu kabatā. Beidzot varēšu atļauties nopirkt bezdievīgi dārgos krāsns podiņus, lai Laimiņās mūrniekmeistars Jorģis uzmūrētu kārtīgu krāsni! Ziema nāk virsū! Atceros, kā salu pagājušo gadu, kad termometrs aiz loga rādīja mīnus divdesmit trīs…
Tagad nelaiķa ģērbšanu uzsāku ar pavisam citu attieksmi. Varētu pat teikt ar sirsnību. Uzvelku viņam kreklu, aplieku šlipsi, uzstīvēju kājās bikses, aizsprādzēju siksnu un ķēros pie žaketes.
"Uzpucēšu kā brūtgānu," nodomāju, "kā paša tēvu…"
Žaketes iekškabatā iečaukstas. Iebāžu roku, un pirksti satausta papīru. Kādu pārsteigumu vēl Jēkabs sagādājis? Uz rūtiņu burtnīcas lapas veca cilvēka krecelīgajā rokrakstā rindojas vārdi: "Nauda bērēm, un lai abiem ar Lūci riktīgi smuks akmens uz kapa."
Redz, ko izdomājis… It kā mazdēls maz nopelnītu tajā servisā! Brīdi stāvu domīgs. Vecā Dikļa vēstījums izmaina situāciju par simt astoņdesmit grādiem. Labi,
Jēkab, neesmu nekāds nolāpīts marodieris. Atdošu visus tavus ietaupījumus Didzim, lai rīkojas…
Aiz loga izdzirdu motora rūkoņu. Minna ar savu mistera Bīna mašīnīti klāt. Noskatos, kā viņa izkāpj, norausta brunči un sakārto frizūru. Pat iedama apskatīt nelaiķi, sieviete rūpējas par savu izskatu. Viņa pārnāk pagalma zālienam un klauvē pie ārdurvīm.
- Nāc iekšā, ko dauzies! uzsaucu.
- Tu sāc uzvesties kā saimnieks! palikdama sev uzticīga, aizrāda. Apstājusies pie istabas sliekšņa, Minna brīdi raugās gultā gulošajā uzpucētajā Dikļu Jēkabā un pārmet krustu.
Esmu mazliet pārsteigts. Netiku manījis, ka agrāk dzelzs lēdija tā būtu krustījusies. Pat tad, kad Brēkuļu Otis savu dvēseli atdeva Bakham, visu iemetēju dievam. Dari, ko gribi, uz vecumu cilvēks vairāk vai mazāk kļūst ticīgs. Ari man pašam pa brīžam sagribas domāt par dvēseles glābšanu, jo nomācoša neziņa neliek mieru, kas ar mums notiks tur, mūsu prātam neaptveramajā mūžībā.
Minna pārsteigta teic: Lempīt, tu jau visu esi paguvis izdarīt! Kāpēc tad braucu šurp?
- Pati uzprasījies, saku.
Minnas skatiens kļūst piekasīgs. Kas noticis ar tavu lūpu? Pie brūtēm esi bijis?
- Kura man to frizētavā pārkoda? noprasu.
Frizētavas īpašniece pasmaida, tad kļūst lietišķa.
- Tad atliek vien aizlūgt par Jēkabu, lai viņam vieglas smiltis, jo…
Viņa nepagūst izteikt sakāmo līdz galam. Pagalmā ierūcina furgons, un abi pieplokam pie loga. Uz melnās automašīnas sāniem divi sakrustoti palmu zari runā skaidru valodu.
Paradīzes kurjers klāt i, secinu.
* * *
Atskan lietišķs klauvējiens, un durvis tūdaļ veras. Biznesā laiks ir nauda.
Ienāk divi smuidri puiši ar vieglu plastmasas pagaidu zārku rokās un sveicina.
"Kas nesen sūdzējās, ka visi jaunie aizbraukuši no Latvijas strādāt ārzemēs? Tā nebūt nav," nodomāju, "rau, pirmīt policisti, tagad šie…"
- Kur nelaiķis? dūšīgākais apjautājas.
Norādu uz istabu: Jau nepacietīgi jūs gaida.
Puiši iesmejas, un pēc brīža Dikļu Jēkabs uz visiem
laikiem atstāj dzimtās mājas, ko cēlis viņa vectēvs. Tagad te būs automašīnu serviss, tā izlēmis mazdēls.
Klusēdami viņu pavadām. Kad ar būkšķi tiek aizcirstas furgona gala durvis, plecīgais pagriežas un nosauc pakalpojuma cenu.
- Va traks! Tādas naudas man nav klāt! iesaucos. Un vispār neesmu viņa radinieks. Atbraucu tīrīt skursteni…