- Priekš kam viņam skurstenis? jauneklis jautā un velta skatienu Minnai. Ja nebūs sievu krāpis, debesmanna tagad būs par brīvu.
Šķiet, ka tiem, kam darīšana ar aizgājējiem, humora izjūta piemīt vairāk nekā parastiem mirstīgajiem.
- Es neesmu viņa atraitne, manējais vēl diži sprauns. To sakot, man iebukņī sānā.
Jaunekļi saskatās.
- Bet viņš pats tak nav maksātājs, viens no viņiem secina.
Iedomājos par Jēkaba zelta naudiņu, bet klusēju.
- Pa ceļam pēc pāris kilometriem būs serviss, Minna skaidro, tur strādā viņa mazdēls Didzis Diklis, tam prasiet par finanšu lietām.
- Un ja ne? šaubās plecīgais. Kur tad liksim mirušo?
- Vedīs atpakaļ, partneris strupi teic.
- Kā ta šis nemaksās, iejaucos, Didzis ir zēns uz goda.
- Vai vismaz būs, kas veco vīru izvadīs kapsētā no kapličas līdz bedrei? apjautājas puisietis.
- Droši vien viņa dēls ar sievu, ja pagūs atlidot, saku, un mazdēls. Bet kaimiņi noteikti…
- Būtībā tā vairs nav mūsu darīšana, abi secina un lec kabīnē.
Noskatāmies, kā automašīna izlīgo no pagalma, un tikai tad ieraugām kaķi, kas uzlec uz akas vāka.
- Nu, pelēci, sargā māju, saku, tagad paliec saimnieka vietā.
Kaķis ieņaudas.
- Viņš grib ēst, Minna teic, jāiet kaut kas ledusskapī paskatīties.
Minna atrod pustukšotu ķilavu bundžu.
- Tās būs par sālīgu, iebilstu, liec atpakaļ. Rau, atdod nabagam to sviesta pikuci.
- Labu apetīti! Minna novēl.
Peļu junkurs, iesaiņojamo papīru čaukstinādams, badīgi sāk to laizīt.
- Tagad iešu skatīties, kāpēc vecais Diklis mani šurp sauca, saku, darbs jāpadara līdz galam.
Minna vēl noskatās, kā apbedīšanas biroja mašīna no Sūrumu māju gatves izgriež uz šosejas, un teic: Man sagribējās kafiju. Jāiet paskatīties, vai šinīs mājās tādu mantu vispār var atrast.
- Būs labi tā šiverēt pa svešu māju?
- Jēkabs tik un tā būtu pacienājis. Cik reižu neapgriezu viņam matus par pliku paldies. Vienmēr iegadījās, ka vecais puika atnāca uz frizētavu dažas dienas pirms pensijas saņemšanas…
Izrādās, vismaz tagad viņa par savu darbu grib kādu gandarījumu.
Mēs atgriežamies virtuvē, un Minna pievēršas plauktu apskatei.
- Vai ari dzersi?
- Vispirms atrodi, tad runāsim, saku, vērdams vaļā šaurā kambara durvis, kur Jēkabs ierūmējis centrālapkures katlu. Labi, ka malkas klēpis jau sagatavots un bērza tāss kaudzīte nolikta blakus. Ūdens līmenis sistēmā pietiekami, to redzu, mazliet atgriežot vaļā ventili. Kurināšanas vaina, tad redzēšu, kas par pigoriem.
- Atradu! dzirdu Minnas balsi. Vai Liepājas kafiju kungs atļausies?
- Pašlaik esmu aizņemts!
Kad uguns iekurta, dzirdu tās rūcošo balsi. Izklausās apmierināta, tātad ar vilkmi viss godam. Kāpēc Jēkabs mani aicinājis?
Domīgs tupu pie katla durtiņām. Kaut kādam knifam jābūt, Diklis nebija tas cilvēks, kas runāja niekus. Hmm…
Atveru katla durtiņas un piebāžu kurtuvi pilnu ar rupjajām pagalēm. Redzēs, kas būs, kad sāks silt.
- Lūdzu, kafija gatava! Minna aicina. Kas viņai šodien lēcies? Pirmīt piedāvāja aknas, vēlāk nobučoja, tagad appuišo kā brūtgānu… Vēl pirms pāris stundām bija nesaudzīga kā skabarga. Lai nu būtu, iešu arī.
Apsēžamies pie vecā virtuves galda, kas izskatās pārdzīvojis abus pēdējos karus, un jautāju viņai, kā saka, uz aci: Vai tev šodien labs garīgais?
- Man tas nekad nav bijis slikts, Minna iecirtīgi atbild, dzer kafiju, kamēr karsta. Priekš mums vārīju.
Ka jādzer, jādzer. Ceļu krūzi un apdedzinu lūpas.
- Prātīgāk, viņa aizrāda un piebilst: Kāds esi bijis karstas putras strēbējs, tāds palicis.
Paraustu plecus. Mani vairs nepāraudzināsi.
Brīdi klusējot, uzmanīgi malkojam smaržīgo dzērienu, tad viņa ierunājas: Iešu šoferu kursos. Rīt pieteikšos.
- Prātīgs gājiens, piekrītu.
Minna bridi atkal mani vēro, tad jautā: Kad tiesības būs uz rokas, vai aizbrauksim abi uz Rīgu ar manu smuko mašīnīti?
Tas ir kaut kas jauns. Vēl nesen mani sunīja par Olgu, tagad gatava taisīt kultūras tūri.
- Ko mēs tur darīsim?
- Savu mūžu neesmu bijusi operā, Minna sapņainā balsī teic.
- Operā? Es gandrīz aizrijos ar kafiju. Tu domā, ka es trīs stundas sēdēšu un klausīšos ārijas?!
- Kāpēc ne? Minna rāda izbrīnītu seju. Neesi tak nekāds mežamiķelis.
- Ja nu vienīgi operas bufetē, saku.
- Tev patiks, viņa apgalvo, vai esi sliktāks par Askoldu, kas nu jau cik mēnešus pēc kārtas pārraksta kaut kādas operas notis. Viņš, puika, nojauš, kas ir māksla.
Pārliecināta par savu taisnibu, kā vienmēr. īsta dzelzs lēdija.
- Iedomājies, cik tādam Rīgas braucienam vajadzēs benzīnu! Tas drīz būs par latu litrā… bilstu.
- Cik būs jāmaksā, par to tev galva nav jālauza, Lemplt.
Noprotu, ka Minna šodien patiešām labā garastāvoklī. It kā neatrastos nupat miruša cilvēka mājā.
Izdzēris kafiju, paveros pulkstenī. Laiks paskatīties, kā uzvedas apkures katls. Izskatās, ka vecais Diklis būs sastāstījis niekus. No šejienes dzirdams, ka malka deg rūkdama. Pirms pieceļos no galda, uzlieku roku radiatoram zem virtuves loga. Brīnumu brīnumi! Katls kuras jau pusstundu, bet čuguna sekcijas nav pat remdenas.
Kas tas par fokusu? Vēlreiz apskatu, vai visi ventiļi vaļā. Paraugu katla sānus tas karsts, ka roka netur. Un tad man galvā ataust skaidriba Jēkabs, apkures sistēmu pats taisot, lai būtu lētāk, nav nopircis cirkulācijas sūkni. Un diezin kādos līmeņos salicis mājā visas caurules. Ja centrālapkure ierīkota pēc pašteces principa, caurulēs jābūt kritumam. Bet Sūrumu māju saimnieks nav tas virs, kas ies kādam padomu prasīt. Tomēr apkures sistēmu mājā ierīkot nav tas pats, kas patvāri pārtaisīt par ļergas dzīšanas aparātu… Jāteic Didzim, lai vismaz viņš neskopojas.