- Vai vēl ilgi ložņāsi gar rorēm? dzirdu Minnas balsi. Nedomā braukt uz centru? Varu tevi aizraut.
- Ar visu riteni? gribu zināt.
- Priekš kam tad mašīnītei bagāžnieka restes uz jumta?
Pret šādu argumentu nav ko iebilst, bet saku: Ko mēs tā braukāsim riņķī kā brūtes pāris?
Minna paskatās neizpratnes pilnām acīm. Ak dies, brūtes pāris! Mēs, kas divreiz esam gājuši kopā un divreiz pašķīrušies! Kas mums ko kaunēties? Lai cilvēki runā, ko grib! Kas mani no rīta veda uz tirdziņu?
Vai ar Minnu var pajokot? Uzreiz visu ņem par pilnu.
- Labi, bliežam, saku, ja laidīsi pie stūres. Jāpiešaujas pie angļu auto, lai varu vest tevi uz operu…
- Tu to nopietni saki? Viņa izskatās pārsteigta.
Paraustu plecus. Gribēji, lai taisu jokus?
Minna mani apvelta ar glāsmainu skatienu.
- Lempīt, tevi brīžiem nevar saprast. Še, ņem mašīnītes atslēgas.
Uzceļu divriteni bagāžniekā un ar sētā sameklētu stieples gabalu nostiprinu savu vienīgo kustamo īpašumu.
Minna aizsmēķē cigareti.
- Atkal kūpini! aizrādu. Nesaprotu, kā tavi klienti frizētavā to var paciest! Pirmīt, kad pieklupi ar savu buču, jutos kā dūmdesu uzkodis!
- Lempīt, kā es reiz varēju paciest, kad tu, no Krievijas pārbraucis, kūpināji vienā laidā? Minna parādā nepaliek. Bet tagad tēlo vispasaules svēto…
- Sabeigsi veselību, noburkšķu un kāpju automašīnā. Minna aizslēdz Sūrumu mājas durvis un ietraušas man blakus.
- Nu ko gaidi? viņa jautā. Laižam, jau tā tevis dēļ esmu ziedojusi veselu stundu sava darba laika…
- Manis dēļ? iesaucos. Vai es tevi aicināju? Pati atskrēji…
- Dzirdēju tavu žēlīgo balsi, viņa bilst, domāju, esi nesaprašanā, kā uzvesties ar mirušu cilvēku.
- Izmet cigareti! saku. Minna, man par pārsteigumu, atvāž pelnu trauku un samaidza tikko aizsmēķēto "Marlboro".
Apskauju viņas siltos plecus un noskūpstu savu pasažieri uz lūpām. Brīnums, dzelzs lēdija nepretojas.
Tikko bučošanās cauri, Minna ieskatās acīs tik dziļi, kā gribēdama ieraudzīt skursteņslauķa dvēseli, un jautā: Lempīt, vai zini, kas tagad notiks?
- Kā nezināšu, atbildu, tūlīt teiksi, ka esmu tev noēdis lūpu krāsu.
- Stulbs kā visi vīrieši! Mani nebūt nepārsteidz viņas secinājums, tādas nu ir viņas manieres.
Neturu par vajadzīgu atbildēt, jo tagad gan jābrauc. Vispirms pie Didža atdot Jēkaba zeltu. Lai pēdējā brīdī vēl neuznāk vēlēšanās pastāstīt Minnai, cik esmu apzinīgs un pareizs. Bet neesmu ticis līdz asfaltam, kad blakussēdētāja jautā: Lempīt, tu to nopietni?
- Ko tad? iztraucēts no bažīgām domām, kāpēc motorā dzirdami aizdomīgi trokšņi, noprasu.
- Ak Dievs, nu to buču! Minna gandrīz vai iesaucas.
- Buču? pārjautāju. Tu vēl gribi? Paklausies, tavam zirģelim piemetušās iesnas! Nedzirdi, kā šķauda?
Viņa saausās. Tas būs no benzīna. Tā iet, ja pērk pa lēto, kontrabandas! Vecais Ģīmis būs ar kauko atlašājis! Nu, kad satikšu…
Varu iedomāties, ko Dzirnu Andrejs dabūs dzirdēt, bet motors ieklukstas kā perētāja vista un apklust.
- Andrejs šoreiz nebūs vainīgs, saku, tas ir no citas operas.
- Nevar būt! Minna netic. Kāpēc šorīt mašīnīte gāja kā pulkstens?
Kāpju ārā un paceļu motora pārsegu. Bet ko tu, cilvēks, te ieraudzīsi, ja mašīnas dvēsele nosegta ar apvalku. Tik vien var secināt, ka šai šujmašīnai ir četru cilindru dzinējs.
- Nu, blakus dzirdu Minnas bažīgo balsi, kas tur
ir?
- To mums pateiks servisā, strupi atbildu, katrā ziņā tā nav benzīna vaina.
Nosēdies pie stūres, mēģinu iedarbināt. Veltas pūles. Tik vien, kā vaimanā starteris.
Traušos ārā un aizcērtu durvis. Minna skatās uz mani kā uz vainīgo.
- Servisā, viņa nomurmina, bet ja nu līdz pēcpusdienai nesataisa? Kā tiksim uz laulāšanu?
Klusējot izņemu no kabatas mobilo un kādu brīdi spaidu mazos taustiņus.
- Didzi, iesaucos, mums apstājās motors!
- Nu tu gan laid! dzirdu atbildi. Kas tad tavam ričukam notika? Pārdūri riepu?
Kad izstāstu puisim savas rūpes, Didzis apsola atskriet.
- Trose tev ir?
- Nezinu, atzīstos, paķer savējo. Var būt, ka nav nekāda dižā vaina.
Minna skatās pulksteni.
- Brauksim uz pilsētu ar busiņu, ierunājos, nekreņķējies.
Kā uz burvja mājienu pēkšņi satumst un pār mums nolīst lietus šalts. Sprūkam iekšā mazajā minikūperā.
- Atceries, Minna ierunājas, tāpat uzlija toreiz, kad nesu tev pusdienas… Tu biji tik izsalcis, ka ragū vietā gandriz apēdi mani! Un tad mēs…
- Tas bija sen, pārtraucu viņas atmiņas, vēl kolhoza laikos.
- Kāda tam nozīme, Minna kļūst domīga, jaukas atmiņas ilgi paliek prātā.
Rupjas lietus lāses grabina automašīnas jumtu. Pamazām aizraso logi, un salonā aizvien vairāk izplatās Minnas smaržas.
* * *
- Lempīt, gribu ieslēgt radioaparātiņu, viņa teic.
- Noilgojies pēc mūzikas?
- Kā toreiz, kad pirmoreiz sagājām kopā…
Ieslēdzu aizdedzi, un pēc mirkļa salonā ieskanas Lūisa
Armstronga rešņā balss un iedziedas viņa zelta trompete. Un tikai tad pamanu, ka degvielas rādītāja bultiņa stāv uz nulles. Ko šī sieviete ar mani dara, ja nepamanu tādas lietas…
- Dāmu mīlulis, Minna saka, un esmu viņas skavās. Kādas vairs domas par benzīnu, ja jūtu viņas lūpas un arī krūtis. Pilnīgi neapzināti roka aizslīd gar blūzītes pogu, pa ceļam to izraujot, un pie reizes ieslīd krūštura iekšpusē. Delna jūt sievietes silto, samtaini maigo krūti un tvirtam pumpuram līdzīgo krūts galu. Noelšos kā zirgs, kas uzvilcis kalnā smagu vezumu. Minna mani skūpsta, un tad viņas rokas atlaižas, lai steigā novilktu biksītes.
- Iešu tev virsū, dzirdu kaislu čukstu un jau pēc mirkļa apskauju viņas kailos, aicinošos gurnus. Tagad Minna gandrīz vai izrauj manas bikšu pogas un saplūstam kā vienā vienīgā būtnē.