- Mīļais… nemūc prom… jūtot, ka tuvojas paisuma mirklis, caur kvēles viļņu bangām dzirdu Minnas balsi,
- nemūc…
Man vairs nav ne vēlēšanās, ne spēka izsargāties, kā esmu to vienmēr darījis, un palieku Minnas klēpī, gandrīz vai neizturamā saldkaislē vaidot un iekožoties viņas apaļajā plecā…
-Ko tā šosejas blusa zvāļojas, kā palēkties gribēdama, dzirdu Bleķu Ata balsi, un pie aizrasojušā loga atskan klauvējiens. Va tur kāds i?
Negaidot atbildi uz savu muļķīgo jautājumu, skrapstot vaļā tiek atrautas durvis.
- Tēvs, pazūdi! Minnas balsī ieskanas sadusmotas meža kaķes toņi. Fiksi!
Mašīnas durvis steigšus aizcērtas, un Atis nomurmina: Ko ta es? Es jau neko…
Kad aizskan soļi, Minna pasmaida, paveras manī un klusi runā: Vēl brītiņu tā paliksim kopā, mīļais…
Šobrīd esmu tik paklausīgs, ka pašam brīnums. Jā, mana lauvene…
Minna atkal sāk skūpstīties.
Bet vēl pēc brīža, kad maiguma limits laikam ir izsmelts, viņa, izrāpusies no mana klēpja, paziņo: Stīvē bikses kājās, zvani tam Didzim un uzprasi, ko viņš čammājas, ka nerādās! Mani galu galā gaida darbs!
- Palūgšu nekomandēt! aizrādu. Te nav tava frizētava!
- Pareizi, Minna ar zināmu gandarījumu atsaucas,
- te ir mana mašīna!
Vai nav vella sievišķis? Nupat kusa ārā, bet tagad uzvedas kā kaut kādas banānu republikas diktators.
Izmetos no šīs sasodīti mazās konservu bundžas, kurā mīlējoties gandrīz paliku bez elpas, un tūdaļ nogāžos slapjajā zālē sperot soli, noļukušās bikses sapinas ap maniem stilbiem kā pinekļi.
Dzirdu debešķīgi dzidros Minnas smieklus. Kā tad! Izskatās, ka viņa to vien būtu gaidījusi!
- Mīļais, jāuzdāvina tev jaunas sportenes, beigusi zviegt, viņa pavēsta, šitās izdilušas kā vecas gardīnes!
- Tu neko nejēdz no modes, aizvainots saku, tagad tādas topā! Tavai zināšanai, Dolce un Gabbana pirmie to saprata!
- Ieteiktu tev labāk nēsāt stringus, Minna nav uz mutes kritusi, ja tev patīk zīmēties ar pliku dupsi!
Sajožu bikses un norauju no mašīnas jumta divriteni. Neiešu strīdēties ar šo smējēju. Kāpju uz riteņa, lai brauktu pēc benzīna.
- Mīļais, tu apvainojies? dzirdu izbrīna pilnu balsi.
- Pārāk augstās domās esi par sevi, noburkšķu, uz dabas parādībām nemēdz apvainoties.
Tikko tieku seglos, Minna piesteidzas un satver divriteņa stūri.
- Aizved mani uz riteņa stangas. Kā agrāk. Patīk, ja tava elpa kutina kaklu.
Lai šo aizvedot… Jā, bija tāds gadījums, kad mēs abi ar viņas tēva divriteni braucām uz divdesmit kilometrus attālo Liepāju, lai noklausītos "Credo" koncertu.
Atgriežoties mājās naktī, sāka līt un piedevām vēl dabūju mīksto. Toreiz Minna vēl nebija tik indīga. Tumsā viņa pirmā pamanīja siena zārdu puskilometra attālumā…
Otrā rītā pasaule izskatījās savādāka. Bet Minna man neļāva daudz prātot, kāpēc tā noticis.
"Tajās mājās mēs dabūsim padzerties pienu," viņa teica, kārtojot savus izjukušos matus, kas gāzās pāri viņas kailajiem pleciem gluži kā vulkāna izvirdums. "Ejam, mans mīļais Lempīt…" Pirmo reizi mūžā un tieši no viņas dzirdēju šo aizvainojošo vārdu. Varbūt tādēļ, ka ne viss šajā naktī man uzreiz izdevās. Kad grasījos apvainoties, viņa paskaidroja: "Lempītis skan labāk un mīļāk nekā Jevlampijs."
Lauku mājās mūs pacienāja ne tikai ar pienu, bet arī ar tikko ceptu plātsmaizi.
"Mūsu kāzās es arī gribēšu tik garšīgu biezpiena rausi ar kanēli," Minna toreiz paziņoja.
Un tad, atstājot šīs viesmīlīgās mājas, man uzklupa suns un saplēsa bikses. Toreiz gan Minna nesmējās kā šodien, bet lūdza saimniecei diegu un adatu.
To visu atceroties, ļauju Minnai sēsties uz velosipēda stangas un saku: Tu varētu manas sportenes salāpīt, kad izmazgāšu…
- Uz Jevlampijiem, tavā vārda dienā, uzdāvināšu tev kādu pusduci jaunu! atsmej Minna, labi zinādama, ka tāda vārda parastajā kalendārā nav.
- Tev pie rokas ir kāds vecticībnieku baznīcas kalendārs? apjautājos tādā pašā nenopietnā balss toņkārtā, tomēr viņas vārdi man šķiet aizskaroši. Kāpēc šī sieviete pēc maiguma brīžiem gandrīz vienmēr kļūst dzelkstīga? Lai iestātos līdzsvars mūsu attiecībās? Kam jānotiek, lai mēs beidzot sarunātos kā divi normāli cilvēki? Ja tā turpināsies, teikšu, ka mums abiem laikam būtu jāizbeidz šī vairākcēlienu komēdija ar šķiršanos un salabšanu…
- Sievietei dažas svarīgas lietas ir zināmas bez visādiem kalendāriem, viņa visgudri pavēsta.
- Nu tad, lūdzama, pasaki, kāpēc mēs allaž ecējamies? gribu zināt. Ja nospēlēt pēdējo cēlienu šai lugai, tad nav ko stiept garumā. Vai normāla sieviete smietos par savu draugu, kaut ari tam nolietota apakšveļa? Bet, ja apsver šos tuvības brīžus automašīnā, kādēļ Minna bija gatava kļūt grūta? Nekad agrāk tā nebija noticis.
- Padomā pats, cietā galva! viņai atbilde, kā allaž, gatava.
Tikko sāku prātot, domas pārtrauc telefona zvans. Antons, šķiet, izdāļājis manu numuru puspagastam.
- Jevlampij, te direktore. No Ķīburiem. Vai varat atbraukt? Visas pansionāta telpas pilnas ar dīvaini smirdīgiem dūmiem. Iemītnieki panikā, steidzas ārā…
- Zvaniet pažarniekiem! dodu naivu padomu.
- Uguni nekur neredz, tikai tie dūmi… Varbūt kaut kas ar krāsnīm? Šodien pirmo reizi iekūrām. Ja piezvanīšu ugunsdzēsējiem un tā izrādīsies viltus trauksme, būs liela soda nauda un citas nepatikšanas!
- Par laimi, esmu pagasta centrā, drīz būšu klāt, saku.
- Kas noticis? Minna grib zināt.
- Jāskrien uz pansionātu, tur kaut kas ar krāsnīm. Minna saprot mani.