- Vai pagūsi? viņa pēc mirkļa norūpējusies jautā.
- Nezinu. Bet tagad man jāskrien. Čau!
- Kad noskaidrosi, piezvani! vēl dzirdu Minnas norādījumus.
"Sieviete, tavs vārds ir ziņkārība," prātā ienāk kaut kur lasīta sentence. "Tā jau nu zvanīšu," nodomāju, "ja interesējies par mani, uztrinkšķināsi pati."
Tad ceļa likumā pamanu tuvojamies Didža sarkano mazdu.
- Rau, brauc tavs glābējs, saku Minnai.
- Līdz šim domāju, ka tu esi mans glābējs, viņa teic, pagaidi, neskrien prom!
Didzis, strauji nobremzējis, izkāpj un pēta mazo vabolīti. Un tikai tad sasveicinās ar Minnu.
- Nu, palūrēsim, kas šim kukainim nepatīk, viņš turpina, daudz laika man nav.
- Mazai mašīnītei daudz laika nevajag, Minna secina.
Didzis pasmaida un iekāpj. Ieslēdzis aizdedzi, puisis sāk smieties.
- Vai domājat, ka mazai mašīnītei pat benzīnu nevajag?
Mēs ar Minnu saskatāmies, kā nedarbos pieķerti.
- Vainīgs, atzīstos, šodien tāda trauksmaina diena…
- Labi, ka man bagāžniekā šļūtene, Didzis teic, tūlīt piebraukšu tuvāk.
Pēc mirkļa abas mašīnas ir blakus, un apsviedīgais puisis, uzsūcis no mazdas bākas benzīnu, iebāž šļūtenes otru galu minikūpera degvielas bākā.
- Ar kādiem pāris litriem būs diezgan, lai tiktu līdz uzpildes punktam, viņš spļaudīdamies nosaka.
Zinu, cik benzīnam riebīga garša, ja laikā nepaspēj šļūteni atraut no lūpām.
- Liels paldies, Minna ir pateicīga.
- Nav par ko, Didzis teic, labi, es skrienu boss ir bezgalīgs nūģis.
Vēl mirklis, un sarkanā mazda aizšaujas.
-Un tu, kombainieris un ekskavatorists būdams, nesaprati, ka manai mašīnītei tukša bāka? Minna brīnās.
- Pati parūpējies, lai man uznāktu prāta aptumsums, saku, čau, tagad gan jāskrien skatīties, kas tie par dūmiem…
- Brauc prātīgi, ka atkal nenovelies, Minna pagūst man iedzelt.
"Nu, ko tu viņai padarīsi?" nodomāju.
Minu pedāļus, cik jaudāju, un gudroju, vai nevajadzētu iegādāties mopēdu. To var vadīt bez šofera tiesībām.
Aizelsies iebraucu pansionāta pagalmā. Uz soliem sēd un turpat netālu stāv cilvēku grupiņas. Gan vecie, gan gados jaunie. Redzu, ka, par laimi, visi trīs ratiņkrēsli ar saviem stūrētājiem arī ir ārā.
- Pažarnieks! Pažarnieks! mani ieraudzījusi, kliedz kāda pusmūža sieviete un steidzas klāt. Man gultā palika meitiņa Bārbija, viņa turpina, vai nesadegs? Bail iet pakaļ!
Kāds Dauna sindroma piemeklētais, piezadzies viņai no aizmugures, izvelk lelli no azotes un smalkā balsī iespiedzas: Mammī! Mammī…
Sieviete apsviežas. Atdod manu meitiņu! viņa sauc. Pateikšu dežurantei, ka esi pedofīlis!
- Un kas tu pati esi? ķircinātājs vēlas noskaidrot, bet tūdaļ pats secina: Ķerta bāba tu esi!
Pa atvērtajām durvīm ārā veļas dūmi. Visi Ķīburu iemītnieki platām acīm skatās uz savu mājokli.
- Kur mēs svinēsim Ziemassvētkus? vaimanā kāds večuks, otrādi apgrieztu beisbola cepuri galvā. Blakus viņam, turot rokās kaķi, šķauda izspūrusi pusaudze. Dzīvnieks par varītēm cenšas izrauties. Kosmonaut, esi rāms! Kosmonaut, esi rāms! meitene nepārtraukti atkārto.
Skatos apkārt, vai neieraudzīšu Askoldu un Sintiju. Pagaidām neredzu.
Nepagūstu nolikt divriteni, kad pienāk ļoti nopietns vīrietis un pastiepj papīra lapiņu. Paskatījies apkārt, viņš čukst: Mums nedod ēst. Izmantojiet šo apjukumu un nopērciet to, kas rakstīts. Naudu atdošu. Tikai ne šobrīd, tas būs aizdomīgi…
Sniedzis savu svarīgo informāciju, viņš nevaļīga cilvēka gaitā aiziet. Ieskatos papīra strēmelē. "5 kg medu, 4 kg lconf. "Gotiņa", 6 kg ledenes." Samaidzu slepeno ziņojumu un steidzu iekšā. Kodīgo dūmu smaka šķiet pazīstama. Ja aizdomas apstiprināsies, tad panikai nav iemesla. Klepodams kā diloņslimnieks, eju tālāk un atveru pirmos logus, kas gadās pa ceļam.
Aizklājusi degunu ar mutautiņu, pretī nāk direktore.
- Kas tā par nejēdzību! viņa saka. Tāda smirdoņa… No kurienes?
- Šķiet, ka zinu, nomurminu, aizsedzis savu samaidzīto ožas orgānu ar kabatlakatu, un dodos iekšā mājā. Par laimi, augšstāvā kāds atvēris logus. Cenzdamies iztikt ar sekliem elpas vilcieniem, knaši izstaigāju telpas, un aizdomas apstiprinās no ugunsgrēka nav ne smakas. Tualetē pamanu, ka kodīgie dūmi nāk no pa pusei atvērtās ventilācijas lūciņas. Pakāpjos uz dzeltenīgā poda un no lūkas izvelku cieši satītu papīra rullīti. Nedarbi tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē… Kādreiz internātskolā mēs tādā veidā vismaz uz stundu tikām vaļā no kontroldarbu rakstīšanas satinām fotofilmu papīrā, cik cieši vien iespējams, un pa mazu caurumiņu to aizdedzinājām. Filmiņa neaizdegās ar liesmu, bet sāka neganti kūpēt. Tādu "dūmgranātu" varēja iesviest, kur bija vajadzīgs. Paņemu vāri kūpošo lietisko pierādījumu un steidzos ārā. Mani sagaida dežurante dūšīga sieviete ar mātišķu sejas izteiksmi.
- Nu, meistar, kas par štelllti? Vai mumsiem nekas nedraud?
Pienāk ari direktore un jautājoši skatās. Pastiepju viņai to, kas palicis pāri no "dūmgranātas", un saku:
- Kāds blēņojies.
- Kas tas ir? abas sievietes gandrīz vienbalsīgi jautā, uzlūkojot necilo un pussagruzdējušo papīra vīstoklīti.
Izstāstu, protams, noklusējot, ka savā zēnībā pats tādas lietiņas nereti darināju.
Dežurante izskatās gandrīz vīlusies.
- Šitāda štrunta dēļ bija jātaisa tāda trobele? viņa nicīgi apjautājas un līgo uz mājas pusi.
- Amālij, atver visus logus! direktore izrīko. Un tad nāc pieskatīt savējos.
- Pate esu tik gudra! skan atbilde.
- Lai jūsu padotie vēl kādu brīdi uzkavējas sētā, saku priekšniecei, ja saelposies, var dabūt sliktu dūšu.
- Protams, protams, viņa piekrīt. Kas gan to izdarījis?
- Kāds no jaunekļiem, skaļi prātoju, kurš cits? Gar mājas stūri uz divriteņa izjoņo kāds pusaudzis,