uzmet mums visiem, pagalmā stāvošiem, mirklīgu skatienu un aizdrāž, ka spieķi vien nozib.
- Skat, zeperis, gandrīz aizķēra sirmo večuku, saku.
- A-ā, tas Amālijas dēls Rodžers, direktore paskaidro,
- māte viena pati audzina. Jā, meistar, lielu lielais paldies! Varbūt… ienāciet ēdamtelpā uz kafiju? Diemžēl pusdienas jau beigušās, bet kafiju garantēju.
Paskatos pulksteni. Paldies, vēl darīšanas! Šodien diviem jūsējiem taču kāzas. Būšu vedējtēvs.
Direktore noskata mani no galvas līdz kājām.
- Jauki, viņa visai rezervēti saka.
* * *
Atvados un kāpju uz divriteņa, nodomādams, ka par darba trūkumu šodien nevaru sūdzēties. ĶIburu gatves kailie bērzi mani ar klusu šalkoņu pavada. Netālu no pagasta centra redzu no veikala iznākam rakstnieku Monvldu Skurbi. Atceros, kā agrāk, kad viņš pārcēlās no pilsētas uz dzīvi te, viena otra no pagasta vientuļajām sievietēm interesējās, ko tad rakstnieka kungs pērk pārtikai. Un nez kādēļ bija pārsteigtas, ka viņš iegādājas to pašu lēto desu, ko vietējie.
Pie pagrieziena mūsu ceļi krustojas.
- Meistar, rakstnieks sauc, kad esam sasveicinājušies, mazai konsultācijai jums būtu laiks?
- Aber vienmēr laipni, jūtos pagodināts, kādā jautājumā?
Nolecu no divriteņa. Iespējams, ka vēl tikšu iekšā kādā viņa grāmatā kā prototips. Nesen vienu romānu varēja mūsu grāmatu bodītē nopirkt, taču, kamēr apdomājos, pirkt vai gaidīt, kad Monvlds Skurbis to uzdāvinās ar savu autogrāfu, bodīti likvidēja īpašniecei pietrūka naudas telpu nomai. Nesen, pirms kāda mēneša, avīzē lasīju, ka viņam izdota jaunākā grāmata.
Reiz Minna vaļsirdības brīdī stāstīja, ka, rakstnieku frizējot, devusi aplinkus mājienu, ka neiebilstu, ja viņš daiļdarbu uzdāvinātu kā samaksu par matu apgriešanu, bet Monvids Skurbis saviebis ģīmi kā zobu sāpēs. Visi iedomājoties, ka autoram uzrakstītā grāmata nākot par velti, viņš teicis, izdevniecība dodot tikai desmit brīveksemplārus, un ar tiem nepietiekot pat draugiem. Vai viņam sava grāmata esot jāpērk veikalā par septiņiem vai pat astoņiem latiem, lai uzdāvinātu pirmajam sastaptajam interesentam?
"Es no aizvainojuma, ka šis iztaisās par pēdīgo nabadziņu, neņēmu maksu par matu apcirpšanu," Minna rezumēja savu piedzīvojumu.
Monvlds Skurbis pienāk klāt un stiepj roku sveicienam.
- Es kā no darba, nez kādēļ taisnojos, nosmulējies kā velis.
- Melns darbs, balta maize, viņš citē senu tautas parunu un droši spiež manu netīro ķepu. Nevilšus ieskatos viņa iepirkumu maisiņā. Tur gan ir tikai melna maize.
- Mani interesē, vai kādreiz jums nācies tīrīt arī manteļskursteņus? rakstnieks jautā.
- Nē, skaidroju, šai pusē starp zvejnieku mājām bija tikai viena ar lielo manteļskursteni dzirnavniekam. Bet, kad Jekste aizgāja dzīvot pilsētā pie dēla, māju kāds piromāns nodedzināja… Tagad tas stāv dārza vidū kā baznīca.
- Žēl, Monvlds Skurbis noteic, tiem bija kultūrvēsturiska nozīme.
- Zinu vienu tādu māju aiz ezera, kaimiņu pagastā, gribēdams savu sarunu biedru iepriecināt, saku, tā bijusi pusmuiža. Tur tāds skurstenis vēl darbojas.
- Tad būs jāaizbrauc painteresēties. Kā šīs mājas saucas?
- Maztāši, tur ir arī viesu māja, varat noīrēt kādu kambari.
Paldies, vīrs izskatās patiesi iepriecināts. It kā es viņam šo skursteni būtu uzdāvinājis. Pieklājības pēc vēl mazliet parunājuši par gaidāmiem laika apstākļiem, atvadāmies, un, braukdams uz pagasta centra pusi, sāku prātot par šodienas tikšanos ar Minnu. Nekad neesmu bijis sajūsmā par viņas lecīgumu un izrīkošanu pēc sava prāta, it kā būtu nez kāda lielmāte, bet tajā pašā laikā viņā ir kaut kas tāds, kas mani pievelk. Ja mēs oficiāli apprecētos, tas droši vien būtu lielākais pārpratums, šķirtos un mantu dalītu gandrīz vai katrā nepāra datumā. Kad dzīvojām, vienkārši sagājuši kopā, allaž jutām, ka abiem brīvas rokas, un šis apstāklis turēja kopā, jo cilvēks nekad nealkst personisko brīvību vairāk nekā tad, ja to ierobežo kaut kādas sabiedrībā pieņemtas normas.
Ar visu to, ka jutāmies kā pilnīgi neatkarīgi cilvēki, tomēr mūsu attiecībās bieži bija dzirksteļojoši īssavienojumi. Un šodien, kas notika šodien? Metāmies viens otra apskāvienos aizgūtnēm, alkaini izslāpuši pēc tuvības, kā nocietušies mīlētāji pirmajā intīmo attiecību reizē. Un pirmo reizi mūsu attiecību vēsturē Minna par varītēm vēlējās, lai vairs neizsargājos… Vai grib vēlreiz kļūt māte un tādā veidā beidzot nostiprināt mūsu attiecības uz stingriem ģimenes pamatiem, kaut gan zina ja mani aizvainos, metīšos prom, atpakaļ neskatīdamies. Bet varbūt viņa rīkojas pareizi, abiem laiks rimties un kļūt prātīgiem. Ienāk prātā izteiciens, ko pēdējā laikā pie sevis bieži neviļus atkārtoju: "… Ir vēlāks, nekā tu domā…"
Tā arī nesaskatīju mūsu abu nākotnes perspektīvas līdz galam, jo, piebraukdams frizētavai, sāku prātot, vai neiegriezties pie Minnas. Pirmīt viņa telefoniski piedāvāja akniņas, un būtu tā kā laiks kaut ko iebaudīt. Kopš pieticīgajām brokastīm pagājis krietns laiks, turklāt pansionātā šoreiz aicināja tikai uz kafiju. Laikam uzskatīja, ka šoreiz pusdienas neesmu pelnījis. Bet varbūt krīzes sakarā arī šī iestāde spiesta taupīt? Atceros, ka mūsu sadarbības sākumā allaž atteicos no maltītes, bet tad pavāre, reiz pamanīdama, ka no virtuves smaržām un aromātiem riju siekalas, teica: "Mīļais cilvēciņ, katru dienu mēs divus spaiņus ar ēdiena paliekām nesam uz cūkstalli!"
Toreiz noprasīju šai sievietei uz aci, vai viņa mani uzskata par lopiņu, kas ēdīs samurkšļātus atkritumus?
"Dies pas, mīļo cilvēciņ, ne uz to pusi! Paliek pāri ari neapēstas porcijas. Mūsu ēdājiem uznāk tādi brīži, kad tie pusdienām virsū neskatās! Un ja kāds vēl paziņo, ka ēdiens saindēts!"