Tad sapratu, ka šai sievietei nav ne mazākās vēlēšanās mani aizvainot, bet, mātišķu jūtu vadīta, viņa vēlas paēdināt izsalkušo un padzirdīt izslāpušo. Kad ieturējies cēlos no galda, pavāre iešķieba sainīti līdzi ņemšanai. "Palaunagam, mīļais cilvēciņ…"
Nokāpju no divriteņa, tomēr eju garām frizētavai uz Jēpja kafejnīcu, kur Minnu ieraudzīju pirmoreiz. Cilvēks savā dzīvē met lokus, gan lielākus, gan mazākus, gluži kā vilks ap lamatām, kur liktenis ielicis ēsmu. Un tikai retajam gadās neiekrist. Veru durvis un skatos uz tā paša galdiņa pusi, kur pirms gadiem sēdēju pirmoreiz, un redzu, ka tur nosēdies kāds panēsātās drēbēs ģērbies puisis un patlaban piebeidz dzert alus kausu.
Tas labi kad būšu saņēmis savu kotleti, galdiņš būs brīvs. "Kāpēc esmu tik konservatīvs," gudroju, pieiedams letei.
- Nu, ko ņemsi? Jēpis, slaucīdams rokas priekšautā, jautā. Kādu brīdi neesi te bijis.
Kad, inventarizēdams sava naudas maciņa saturu, neatbildu, Jēkabs turpina: Tevi te viens jauneklis meklē, un pamāj uz manā vietā sēdošā pusi.
- Kam vajadzēs, tas atradīs, atsaku, vispirms gribu kaut ko norīt.
- Kā ienāca, tā prasīja pēc tevis. Jēkabs, šķiet, negrib ļaut man saskaitīt visus pēdējos santīmus. Kaukāds krievs.
- Neteica, kas šim nokaitējis? noprasu. Skurstenis jātīra vai plītei dūres krīt ārā?
- Ne vārdiņa, kafejnīcas saimnieks atzīstas.
"Vecs, nabags, palicis," nodomāju, vērdamies viņa ap-
sarkušajās acīs, "nodokļi piebeiguši arī daudz jaunākus biznesmeņus…"
-Jēkab, kāpēc savu meitu nelaid pie šprices? apjautājos. Tu tak esi nopelnījis kādu brīvāku brīdi.
- Meitu, ha! viņš rūgti iesmejas. Aizlaidās par modeli uz Itāliju… Tagad ne ziņas, ne miņas…
Jēkabs pagriežas pret virtuves lodziņu un uzsauc: Vienu kotleti, un uzliec pavairāk kartupeļu!
- Cik tu noplēsīsi? gribu zināt.
Kafejnīcas saimnieks pamāj uz melno tāfelīti pie sienas, uz kuras ar krītu uzrakstīti ēdienu nosaukumi un cenas.
- Va ta bez brilles vais neredzi, Lampij?
- Ko tu, cilvēks, savāksi, saku, varbūt tie ir vakardienas tarifi? Vai tavā krogā nekad nav akciju dienas, kā lielveikalos?
- Tie var atļauties, Jēkabs noburkšķ, uz to lielo produktu kvantumu, ko šie apgroza…
Paskatos uz divdesmit latu banknoti maciņa atsevišķajā nodalījumā, ko iedeva Didzis par otra Jēkaba sagatavošanu tālajam, bezgalīgajam ceļam uz nekurieni, tad noskaitu latu un trīsdesmit santīmus. Nolieku tos uz platās letes, pie kuras reiz ar krūtīm atbalstījās Minna, un saku: Piesvied kādu kārtīgu maizes šķēli.
- Vairāk nekā?
- Tēju varu padzert mājās. Tā nopelnīšu četrdesmit santīmus.
Jēkabs parausta plecus, sak, katrs pats sev saimnieks.
Kad ar pusdienu šķīvi tuvojos galdiņam, puisis pieceļas un krievu valodā jautā: Vai jūs nepateiktu, kur varu sastapt Jevlampiju Ņeščastniju?
Jūtos mazliet pārsteigts. Vai mūsu pagastā būtu kāds jaunpienācējs, kam steidzīgi vajadzīgs skursteņslauķis?
- Es tas esmu, saku, bet man pusdienlaiks.
- Ēdiet, ēdiet, svešais teic un gaida, kamēr apsēžos.
- Ko gribējāt? jautāju, košļādams pirmo pampāli.
Puisis neatbild, bet smaidīdams mani aplūko. Lai
jau skatās, esmu pieradis pie visāda kalibra savādniekiem. Sākot ar Minnu un Ķīburu pansionāta iemītnieku izturēšanos. Un piedevām vēl dažu labu dīvaini plašajā pasaulē. Vienu tādu reiz biju spiests iespundēt mājas pagrabā, kad viņš sāka slānīt savu sievu. Vēlāk abi salaba un roku rokā devās pie iecirkņa pilnvarotā, lai sūdzētos, ka latviešu kvartirants viņus terorizējis. Saldais pārītis, pārgājis mājās, atkal nez par ko sastrīdējušies, un sieva vēlreiz dabūjusi kāvienu. Bet nebija vairs, kas to glābtu, jo biju iesēdināts uz diennakti tuptūzī par "antisabiedrisku uzvedību".
- Labu apetīti, tēt, svešais pēkšņi teic, un es gandrīz aizrijos ar Jēkaba kumosu. Kas tā par valodu?
- Dzert vajag mazāk, aizrādu, bet pašam dziļi, dziļi sirds kambara tālākajā stūrī sāk briest kāda nojauta…
- Tu taču esi Jevlampijs Ņeščastnijs, kā pats teici, puisis turpina, esmu tavs dēls, Grigorijs Ņeščastnijs no Arhangeļskas. Manu mammu sauca Alevtīna Ņikitična Karamislova…
- Ko nozīmē sauca? lai tiktu vaļā no apmulsuma, jautāju prokurora tonī.
- To ari nozīmē, Grigorijs teic, viņa mirusi… Atbraucu pie sava tēva uz Latviju.
- Alevtīna, saki? turpinu pratināšanu.
Grigorijs izvelk no kabatas Krievijas pasi.
- Liec nost dokumentu, pasaki uz kura pleca viņai ir dzimumzīmīte?
- Uz kreisā, tieši virs baku potes rētas.
"Velns lai parauj, tev ir liels dēls," ierunājas mana asinsbalss. Lai nu kam, tai nav jēgas runāt pretī.
- Uz to joku vajag vienu ieņemt! iesaucas Jēkabs. Nevaru saprast, vai no pārsteiguma vai aiz biznesa intereses.
- Pagaidi, saku, noprasīšu, vai šis ir ēdis. Cilvēks atspēries gaisa gabalu no Krievijas ziemeļiem.
- Izsalcis neesi? apjautājos, atcerēdamies pats savu ierašanos šajā pagastā pēc ilgiem klejojuma gadiem.
Grigorijs klusē. Tad parausta plecus.
"Lepns, razbainieks," ar zināmu prieku nodomāju un pagriežos pret smaidošo Jēkabu, kurš laikam pat ar matu saknēm jūt, ka tūlīt būs peļņa, un uzsaucu: Divas karbonādes un saldajā maizes zupu, saimniek!
- Tu pirmiņ grabināji pēdējos santīmus…
- Sunim tik nav naudas, lepni atkārtoju sen dzirdētu izteicienu.
- Būs darīts! Jēkabs kļūst pati laipnība.
Abi ar dēlu apsēžamies pie galdiņa. Viņš pamāj uz izdzertās pudeles pusi un atzinīgi teic: Normāls alus te, Latvijā.
- Kāds ir, tādu dzeram…
Man jādomā, ko iesākšu ar pēkšņi uzradušos dēlu precību gados.