Bridi mūsu starpā valda ldusums.
- Papa, viņš paklusi jautā, kas tev ar degunu? Avārija vai kautiņš?
- Norāvos ar pudeli, strupi saku.
- Skaidrs, dēls lietpratēja toni secina.
- Paklau, Griša, mainu tematu, kāpēc tu… kāpēc tava māte… Alevtlna mani nemeklēja? Zināja taču, ka esmu tavs tēvs… Būtu sūtījis naudu. Alimentus, galu galā.
Pirmo reizi pamanu, ka Grigorijam ir tādas pašas acis kā man zilgani pelēkas un maķenīt bezkaunīgas.
- Viņa teica, ka neiešot meklēt un lūgties… Un mamma, kad man jau bija desmit gadu, salikās ar tādu Fjodoru, bijušo zeķu. Viņš mežizstrādē labi pelnīja. Tad sāka iedzert. Arvien biežāk un ilgāk. Beidzot kādudien miliči šo aizturējuši dzelzceļa stacijā vienā kreklā. Janvāri, sala laikā. Fjodoram rokā bijusi zobu birstīte, un viņš draudējis nodurt visus, kas tuvosies. No tās dienas šo vairs neesam redzējuši… It kā esot ārstēts no alkohola un pēc tam kaut kur aizbraucis.
"Sūdigi manam puikiņam gājis," nodomāju.
- Ko domā uzsākt? gribu zināt. Man ir vesela māja vienam pašam. Varu tev piešķirt kaut vai piecas istabas.
Griša bridi skatās manī.
- Papu, man pašam Arhangeļskā ir mājiņa. Nopirku. Strādāju amerikāņu mārketinga firmā par datorspeciālistu. Pārdodam koksni.
- Redz ko! nenoturos. Malacis!
- Šogad saņēmu pirmo atvaļinājumu… Nodomāju sameklēt Latvijā tēvu. Apskatīties, kā viņam klājas.
- Nekāda vaina, bilstu, darbs kaulus nelauž, veselība turas.
- Par ko strādā? Griša grib zināt.
- Esmu pagasta galvenais skursteņslauķis!
Dēls pirmo reizi kopš mūsu tikšanās pasmaida, nozibinādams divus zelta priekšzobus.
Jēkabs atnes karbonādes un maizes zupas.
- Veseli ēduši, viņš novēl un vēršas pie manis: Tu, Lampij, patiešām nezināji, ka tev Krievijā ir puika?
- Visu zina tikai muļķi!
Jēkabs mirkli sastomās par tādu atbildi, tad bilst: Ko jaunībā sastrādā, par to vecumdienās jāmaksā. No tevis pieci lati, divdesmit sanķiki.
- Atnes man vienu termotrauku, saku, kotleti ņemšu līdzi.
Kad Jēpis aizgājis, Griša secina: Jums, latviešiem, skanīga valoda.
- Jums? jautāju. Un kas tad tu? Neesi latvietis?
Dēls parausta plecus. Esmu par to daudz domājis.
Bet galu galā vai tas tik svarīgi?
"Tāpat kā es," klusībā nodomāju, "tautība mums abiem ir diezgan tumša bilde. Esam tādi kā beztautības cilvēki, nevienai nācijai nepiederīgi. Kur mūsu saknes, kur dzimtene? Esmu Latviju pieņēmis kā savējo, mani nevar dēvēt par tipisku kosmopolītu. Ja tautu var uzskatīt par katra cilvēka lielo ģimeni, tad tāds pasaules pilsonis ir kā bārenis, kā vēja nests krūms tuksnesī, ko esmu redzējis Vidusāzijā.
Tas ripo un ripo, un tajā skatā ir kaut kāda nolemtība…"
- Papu, ko tu apklusi? Griša jautā.
- Domāju par mums abiem.
Dēls ar karoti pamaisa tumši brūno maizes zupu un jautā: Tas ir šokolādes krēms?
- Pagaršo, tad sapratīsi, dodu padomu.
- Vispirms otro, viņš teic un ķeras pie karbonādes.
Iezvanās mobilais. Lempīt, kur esi? Varētu ieskriet
pie manis. Pirmīt ievēroju, ka pamanījies bišķi apaugt. Kā tāds iesi par vedēju?
- Pašlaik esmu aizņemts pie Jēkaba. Ar dēlu ēdam pusdienas.
Mobilajā mirkli valda klusums.
- Ar Jēkaba dēlu?
- Nē, ar savējo, ar zināmu lepnumu saku.
- Ak tā… Minna noelšas, gribi teikt, ka tev ir dēls? Un man par to līdz šim neesi uzskatījis par vajadzīgu pateikt?
- Minna, es nezināju…
- Ak tu, nabadziņ, viņš nezināja! Un puika nokrita kā no gaisa! Kam tu to gribi iestāstīt?
- Nevienam, saku, dēls šodien atbrauca no Arhangeļskas. Ciemos.
- Protams, Minnas balsī dzirdams sarkasms, un rīt pie tevis atbrauks meita no Taškentas, bet parīt dvīņi no Karēlijas, tu, pasaules jākli…
Tagad man pietiek. Mīļi palūgšu tevi aizvērties, saku, ļauj paēst!
Minna nošņācās vēlreiz un izslēdz savu telefonu.
Griša skatās manī. Kas noticis? Problēmas darbā? Ar sievu?
- Nekādu problēmu, saku, labu apetīti, dēls.
"Pasaules jāklis," domās sodos, kozdams gaļas gabalā,
"atradusies morāliste. It kā pašai nebūtu divi dēli, it kā pati pēc mūsu pirmās šķiršanās pa galvu pa kaklu nebūtu skrējusi precēties ar to žūpu Brēkuļu Oti…"
Atveras durvis, un ienāk aptiekas Liene. Paskatās uz mūsu pusi un saka: Labu ēstgribu, skursteņslauķa kungs!
- Tāpat tiks galā, noņurdu ar pilnu muti. Šodienai man sieviešu diezgan.
Griša nenolaiž acis no Lienes, kura pieiet pie letes un teic: Jēkab, lūdzu vienu minerālīti.
- Sešas sekundes, cienītā! No iesaiņojuma vai ledusskapja, cienītā?
Atbildi negaidot, viņš plēš vaļā plēvi, kas iežņaugusi pusduci pudeļu.
- Es jau zinu, ka Lienītei nepatīk ledains ūdens, Jēkabs murmina, nav vairs vasara.
- Papu, iepazīstini mani ar šo prikolīgo meiteni, Griša, pieliecies uz manu pusi, lūdz.
- Tev nu gan ir gājieni, ēzdams atrūcu, kā ieraudzīji pirmos brunčus, tā gatavs.
"Tu pats nebiji labāks," ne visai apmierināts secinu, "bet ko darīt, ja sieviete ir gan mūsu diena, gan nediena…"
- Lienīt, kādas ripas būtu vislabākās pret māgu? Jēkabs, skaitīdams aptiekāres noliktos santīmus, jautā.
Liene dzidri iesmejas.
- Pret māgu zāļu nav, viņa paskaidro, mums visiem šī mantiņa nepieciešama.
- Pēc ēšanas žņaudz un griež, vot šite, Jēkabs teic, norādīdams pakrūtē, brīžus gribas pa sienu līst uz augšu…
- Tur tabletes nelīdzēs, Liene kļūst nopietna, būs jārij "čūska".
- Ak dies, krodziņa saimnieks novaidas, sievīte baida ar to pašu…
- Un, jo ātrāk, jo labāk, jaunā sieviete, dodoties uz durvju pusi, aizrāda, ar kuņģi jokus nevar taisīt.
- Vienu momentu, Lienīt, iesaucos, vai varu uz dažiem vārdiem?