- Nevar, es atskrēju uz minūti! Mani gaida cilvēki.
- Gribēju…
- Atnāciet uz aptieku, Jevlampij, viņa iesaka, kā visi normāli cilvēki.
Durvis aizveras, un Griša jautā: Ko viņa teica?
- Tev būs jāsāk mācīties latviešu valoda, ja gribi uzsākt romānu.
- Tā viņa teica? dēla balsī dzirdams prieks.
Negribu sabojāt viņa tikko uzdīgušās cerības. Cilvēks
bez cerībām ir dzīvs mironis.
- Vai tev gadījumā tur, Arhangeļskā, nav nevienas meitenes, ja tu kā norāvies gribi kādu dabūt?
- Ir… bija, dēls atzīstas, bet kad mans bizness pajuka… Dēls apraujas, saprazdams, ka sarunājis lieku.
Veltu viņam ciešu skatienu. Griša, tu teici, ka strādā amerikāņu firmā… Gribēji stāstīt leģendas?
Redzu, ka Jēkabs aiz letes saausās. Kad nokremšļojos, viņš ieiet virtuvē.
- Redzi, papa, sapelnīju tur pietiekami un nodomāju uzsākt savu biznesu, bet… ar visu savu lielo naudu iekritu parādos…
* * *
Atveras kafejnīcas durvis, un tajās parādās Minna.
- Lempīt, vai tik no priekiem par dēlu neaizmirsi, ka šodien tā lielā jakte ar jaunlaulātajiem? viņa, nākdama uz mūsu galdiņa pusi, jautā tik nevainīgā balsī, it kā pirms pusstundas pa telefonu mani nebūtu sunījusi kā pēdējo lovelasu. Vai nav viens vella sievišķis? Tas viņā man visvairāk patīk.
- Kur nu! gandrīz vai ar prieku saku. Būšu klāt kā nagla!
Griša vēro atnācēju.
- Vai nebūtu laiks iepazīties? Minna, kā ar rentgenu nopētījusi manu dēlu, stiepj viņam roku.
Griša pieceļas un teic: Grigorijs Jevlampijevičs Ņekļudovs!
- Tu esi krievs? Minna jautā krievu valodā.
- Mans tēvs ir latvietis, dēls atbild, bet es neprotu latviešu valodu.
- Nav mirstama vaina, mana diena un nediena secina, ņemsim kārtīgi priekšā, un pēc pāris mēnešiem runāsi kā īsts letiņu puika!
Nevaru atturēties no smaida. Minna to pamana un, viegli mani iedunkājot, Grišam teic: Šitā tēvaiņa dēļ laikam man būs lemts nosirmot…
No virtuves iznāk kafejnīcas saimnieks un sauc: Ģimenes tikšanās! Uz to viens būtu jāpaņem!
- Jēpīt, stāvi pie ratiem! Ir svarīgākas lietas! Minna atbild.
- Vismaz šampi, Jēkabs nepadodas, padomā, kāds notikums.
- To burbuļūdeni pats vari ņemt iekšā, Minna viņa cerības sagrauj pašos pamatos, čurājot būs šūmes līdz ceļiem!
Brīžiem es ar šo dzelzs lēdiju paklusām lepojos.
- Nu, ilgi tā stāvēsim? viņa apjautājas. Bet tad ved taču puiku mājās, lai atvelk elpu pēc ceļa.
Iezvanās Grišas mobilais. Dēls nez kāpēc saraujas, paskatās uz mani un neņem no kabatas ārā telefonu.
- Tev taču zvana, aizrādu.
- Lai, viņš atbild, pazvanīs un pāries.
Minna vēlreiz nopēta puiku un pāriet uz latviešu valodu: Ka tik nav kāda brūtele. Tādi jau ir tie vīrieši sākumā mūs lenc, bet pēc tam… neliekas ne zinis…
- Papu, vai aizvedīsi parādīt savu māju? Griša viņu pārtrauc. Neesmu diennakti gulējis.
- Kāda runa! Tik vispirms paēdīsim! Nevar tādus klopšus pamest! Mīļā, sēdi nost, dabūsi pusi porcijas.
- Paldies, ēdiet tik paši! Es iešu. Visi nevar staigāt pa krogiem, kādam jāstrādā.
- Ko tad atskrēji, ja tik briesmīgi jāstrādā? gribu zināt.
- Labu apetīti! dēls novēl un piedāvā Minnai krēslu. Bet viņa pastiepj roku un teic: Sveicu ar atgriešanos dzimtenē! Jāiet strādāt. Gan vēl tiksimies.
Abi atvadās, un Minna ar žestu aicina mani viņu pavadīt.
- Es tūlīt, saku Grišam, un, kad esam izgājuši ārā, Minna teic: Tavs puikiņš izskatās tāds nervozs. Vai viņam kādi kreņķi?
Paraustu plecus.
- Uz durvīm vien skatās…
- Diennakti nav gulējis, varbūt tāpēc, izsaku minējumu.
- Atbraucis ciemos vai uz palikšanu?
- Kas to lai zina! Vēl neesmu paprasījis.
- Kas tu par tēvu? Minna brīnās.
- Nav ne čemodāna, ne kāda paunele, saku, izskatās, kā ieskrējis pēc sērkociņiem.
- Jocīgi. Bet ko no jaunajiem šodien sapratīsi.
- Varbūt atstājis stacijā, uzglabāšanas skapītī, izsaku minējumu.
Tagad Minna parausta plecus. Nu labi, es eju. Kad būsi uzpucējies, piezvani. Aizbraukšu pēc tevis. Buču dosi?
Noskūpstu sava likteņa iemiesojumu, un viņa aiziet.
- Kas tā sieviete tev ir, kad esmu atgriezies, Griša apjautājas, laulene vai draudzene?
- Gan viens, gan otrs, saku, tādu vajag pameklēt…
Griša turpina steidzīgi ēst.
- Kur deg, dēls?
- Esmu tā pieradis, papu!
- Paklau, kāpēc pirmīt neatbildēji uz zvanu?
Dēls paskatās manī domīgu skatienu. Tad paklusu saka: Vēlāk…
Ja vēlāk, tad vēlāk.
- Garšīgi gatavo, Griša maina tematu.
- Kā mājās, no aizletes, juzdamies pagodināts, atbild Jēkabs, ienāciet uz vakariņām.
- Paldies, iejaucos, tās ēdīsim Laimiņās.
Kad esam izgājuši ārā, rēnajā dienā, dēls paskatās tālumā, kur tumšzaļajai egļu meža joslai pieskārusies rudens roka, notraucot lapu koku krāsaino rotājumu, un teic: Klusi un skaisti te, pie jums.
- Te, pie jums? pārjautāju.
- Tavā dzimtenē, viņš izlabo.
Paņemu kafejnīcas sienai pieslieto divriteni.
- Esi par lielu, dēls, lai vestu tevi uz stangas, saku, bet, ja sēdīsies uz bagāžnieka, riepas būs plakanas.
Grigorijs iesmejas otru reizi un pasvārsta rokā Jēkaba līdzi iedoto kārbu ar kotleti un kartupeļu biezputru.
- Brauc lēni, iešu blakus. Vai tālu līdz tavām mājām?
- Viens spļāviens. Tiksim līdz mežam, un aiz tā Laimiņas būs klāt.
- Laimiņas ir mājas? Ko tas vārds nozīmē?
- Mazu laimīti, dēls. Lielai laimei cilvēka mūžs ir pārāk garš.
- Filozofs, Griša mazliet zobgalīgā tonī secina.