"Vai tādas būs tēva un pieauguša dēla attiecības?"
prātoju. "Turpmāk būs jāapsver katrs vārds, ko teikšu, lai netiktu apsmaidīts."
- Stāsti nu, puis, kas tev bija ar to biznesu? jautāju, lēni mīdams pedāļus.
Griša sadugst un izvelk no kabatas cigarešu paciņu. Pirms izvilkt smēķi, piedāvā man.
- Paldies, esmu laimīgi ticis vaļā no šitām zārka naglām.
- Grūti gāja?
- Neapvārdo zobus, aizrādu, gribu dzirdēt par taviem parādiem…
Vispirms dēls dziļi ievelk vienu dūmu, tad otru, trešo un paskatās manī, sak vai maz vērts tev to teikt?
Saprotu, pagaidām esam pilnīgi sveši cilvēki. Ir tikai apziņa, ka viens no mums ir tēvs, otrs dēls.
Mūs vieno tikai gēni, nevis radu būšana. Tai vēl jāveidojas. Tāpat kā ģimenisks siltums, pieķeršanās un atturīga draudzība divu pieaugušu vīriešu starpā.
- Nu… bija tā, Grigorijs negribīgi iesāk, kad izdomāju savu biznesu, ieguldīju visu naudu, bet tās izrādījās par maz. Aizņēmos no kāda jaunā krieva, piedāvāja bez procentiem, ko plēš banka. Negāja ar to manu datoru firmu, kā vajag, un pienāca laiks atdot parādu. Divas reizes izlūdzos termiņa pagarinājumu, tad nācās nopirktās telpas pārrakstīt uz viņa vārda, bet ar to bija par maz. Lai nenoņemtu man skalpu, nācās atmukt uz Latviju pie tevis…
"Puikam galīgi sūdīgi gājis," nospriežu.
- Banāls stāsts, saku, tādus esmu dzirdējis ne vienu vien.
Protams, tūdaļ atceros par zvērīgo izrēķināšanos pirms dažiem gadiem, kad divus uzņēmējus vīru un sievu parādu dēļ dzīvus sadedzināja viņu pašu automašīnā.
- Nu, ko domā darīt tālāk? gribu zināt.
Dēls klusē.
"Skaidrs, ka viņam dzen pēdas," prātoju tālāk, "droši vien tādēļ pirmīt neatbildēja uz sava mobilā zvanu… Lai nenopeilētu."
- Padzīvošu kādu laiku pie tevis, tad redzēs, mani pārsteidz viņa bezrūpība.
- Uzodīs ātri vien, ka tev Latvijā ir tēvs, turpinu.
- Tad kājas rokās, un laidīšos uz citurieni, Griša teic, pasaule ir plaša. Aizsperšos uz siltām zemēm, piemēram, uz Vidusāziju…
- Tā, Griša, nav izeja. Cik ilgi bēguļosi? Bez draugiem, bez ģimenes?
- Bet man nav tādas naudas, dēls liek lietā, viņaprāt, neapstrīdamu argumentu.
- Par to nešaubos, drūmi saku, bet cik ilgi domā tā klaiņot?
- Līdz atradīšu ienesīgu vietu, kur sapelnīt un atdot parādu.
- Nu, nu, nomurminu, tā nu tevi kaut kur gaida…
Mūsu saruna apsīkst, un, katrs savu domu domādami,
kustamies tālāk.
- Klausies, parādniek, saku, man Tadžikistānā ir viens labs paziņa Arturs Ābele, liels biznesmenis. Vēl pagājušo nedēļu piezvanīja. Jaunībā viņam bija šādas tādas domstarpības ar likumu, bet tagad labojies un atkal izsities priekšniekos apūdeņošanas sistēmā…
- No kurienes tu viņu pazīsti? Griša mani pārtrauc.
- Kādreiz strādājām kopā.
- Un tu štuko, ka es varētu…
- Tur pusgada laikā sapelnītu krietnu žūksni. Cik tu esi parādā tam jaunajam krievam?
- Vēl simt tūkstoši rubļu… Pēc sava ofisa atdošanas viņam…
- Tas būtu kādi divdesmit tūkstoši latu, pēc brīža, galvā aprēķinājis naudas kursa starpību, saku, bišķīt ir gan.
- Aga, dēls piekrīt.
- Kādi pāris gadi paies…
- Vairāk, papu, tagad viņš pieprasa procentus.
"Nāves smaka," secinu, "puikam cilpa ap kaklu."
- Vienīgi atliek viņu pasūtīt, Griša teic, killers izmaksātu lētāk.
Paskatos dēlā, vai viņš to domā nopietni. Vaibsti to apliecina.
- Netrako, Griša! Killers var aiziet pie klienta un par krietnu žūksni piedāvāt informāciju par pasūtītāju.
- Bet kaut kādi principi taču jāievēro.
- Kur liela nauda, tur visi principi kaķim zem astes, dēls. Vai vēl neesi to pamanījis?
Griša neatbild, bet pēc mirkļa paziņo: Uz Vidusāziju netaisos braukt. Tur vietējie negrib runāt krieviski. Man korišs klārēja.
- Tad speries prom uz Karagandu, saku un atceros, kā es arī savulaik tur ierados, lai pakamptu garo rubli, bet kadru daļas vadītājs teica ja izturēšu veselības pārbaudi, vispirms būs jāmācās kursos par darba drošību un jāapgūst ogļraču tehniskais inventārs. Bet man kabatā bija tikai daži rubļi. Kad cerības dabūt priekšlaicīgu avansu izkūpēja, pacēlu cepuri. Plikpaurainais kadru priekšnieks, vienaldzīgi paskatījies uz mani, teica: "Jaunekli, tādus kā tu, kas grib vispirms saņemt naudu un tikai tad varbūt strādāt, katru dienu redzu ejam un nākam. Tas liecina par attieksmi pret šahtu. Staigā laimīgs tālāk…"
Bet, lai staigātu tālāk, vispirms vajadzēja nopelnīt naudu vilciena biļetei. Par laimi, pilsētas restorānu un bufešu uzņēmumam vajadzēja krāvēju. Savus ekskavatorista papīrus nepieminēju, jo būvlaukumos atšķirībā no restorāna pēc siltām kotletēm nesmaržoja. Pirmo darbadienu sāku, paklusām aprijot dažas sardeles, kas kādam sagurušam klientam bija palikušas uz šķīvja neaiztiktas.
Restorāna viesi bija arī šahtinieki, un, cik mani darba pienākumi atļāva, krogus koridorā savācot tukšās dzērienu kastes, klausījos viņu stāstos par naudas žūkšņiem, ko tie pelnīja. Tostarp arī par to, kā viens tāds laimes meklētājs kā es, vinnējot derības, aizbraucis ar volgu. Bijusi tikai jāapēd šahtā noķerta dzīva žurka…
- Karaganda, domīgi ierunājas Grigorijs, cik reālu naudu šahtinieki tur pelna? Esmu dzirdējis, ka viņu vidū ir vislielākā saslimstība ar silikozi.
Paskatos Grišā. Viņa vecumā par tamlīdzīgām problēmām es gan nedomāju…
- Ek tu, naudas pelnītāj, saku, ejam!
Kad esam nonākuši līdz parka stūrim, ieraugu Askoldu, kurš nikni spārda sagrābto kritušo lapu kaudzi un lamājas. Sintija rausta puisi aiz rokas, cenzdamās nomierināt.
- Kas tas par pšihu? dēls brīnās.