Kad raža bija novākta, mūs pierunāja palikt uz zemes aparšanas darbiem, saņemšot lielu naudu, kaut gan padomju cilvēks galvenokārt, protams, strādājot idejas vārdā.
Ko citu atlika darīt? Arām, līdz piesala un uzkrita sniegs cilvēkam līdz ceļgaliem. Domājot loģiski, cerējām, ka beidzot tiksim vaļā, bet kas to deva! "Turpiniet," izrīkoja partorgs, un mēs, pacēluši arklu lemešus tik augstu, lai tie skartu tikai rugāju galus, likām robā un, spiežot gāzi grīdā, pa stepi rīkojām ātrumsacīkstes, dienā uzarot sniega segu triju normu apjomā. Kad, pēc uzskaitveža papīriem, mēs bijām aršanas darbus godam pabeiguši, patiešām saņēmām žūksni naudas un papildus vēl komunistiskā darba trieciennieka nosaukumu, es, brīvības vēju apskurbinātais, devos tālāk plašajā pasaulē. Aizklīdu līdz pat dzelzs priekškaram, kas padomju cilvēku sargāja no "pūstošā kapitālisma" kārdinājumiem.
Bija vajadzīgi gadi svešumā, lai beidzot apjēgtu, ka man ir dzimtene, un atgrieztos Latvijā. Pustuksneši, ziemeļu meži un lielās pilsētas vairs nevilināja, un meklēju darbu un jumtu mūsu zaļajos laukos. Jau otrajā nedēļā atradu pagastu, kam kombainieri un traktoristi bija atliku likām, bet skursteņslauķis bija ja ne zelta, tad vismaz sudraba vērtē, un man piedāvāja dzīvošanai Laimiņas.
Atgriezies pārsteigts secināju, ka mani tautieši nez kāpēc kļuvuši šķeblgi iztapīgi. Agrāk krievs bija krievs, ukrainis ukrainis, čigāns čigāns un tā tālāk, kā tas viņu pasēs stāvēja rakstīts. Tagad uzzināju, ka krievs vairs nav krievs, bet gan krievu tautības cilvēks. Kādēļ tāda pārvērtība, nespēju izprast, līdz pagasta galvas sekretāre man paskaidroja: "Tā skan labāk. Krievu tautības cilvēks var apvainoties, ja to nosauc vienkārši par krievu."
"Kāpēc es neapvainojos, ja mani nosauc par latvieti?" apjautājos. "Un kādēļ vācietis joprojām ir vācietis, ebrejs ir ebrejs? Vai kāda tautība ir izņēmums?"
Sekretāre skatījās uz mani kā iesīkstējušu rasistu, neglābjamu nacionālistu un paziņoja: "Varbūt skursteņslauķis var atļauties nebūt tolerants, bet ne es."
"Jūsuprāt, dūmvadu tīrītājs nav cilvēks ar savu pašcieņu?" gribēju zināt un atcerējos savos klejojumos
sastaptos cilvēkus, savus darbabiedrus, kam nebija nekādu kompleksu saskarē ar citu tautību pārstāvjiem.
"Vai jūsu iztapīgā locīšanās nav nožēlojama?" noprasīju.
Sekretārite paraustīja degunteli, jo viņas priekšā stāvēju savā netīrajā darba tērpā, un, neko neatbildot, ar grimasēm lika saprast, ka mūs abus ne tikai garīgajā ziņā, bet arī sabiedriskā stāvokļa atšķirībā šķir tik dziļš un plats bezdibenis, ka varētu to salīdzināt vismaz ar Jeloustonas kanjonu.
Sākās manas pagasta vienīgā skursteņslauķa gaitas. Nereti, vienā otrā viensētā ierodoties, gadījās satikt arī pa kādai meitenei, un es, aizmirsis vai negribēdams atzīt, ka klejojumu gados esmu iemantojis sudrabainus deniņus, mēģināju flirtēt, taču skuķes vēlējās tikai pieskarties mana darba tērpa pogai, jo tas garantēšot mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Protams, atļāvu, bet tūdaļ pēc tam vairs nebiju viņu uzmanības vērts vairāk kā vējā nokvēpušais skurstenis uz ģimenes mājas jumta. Durvis aizcirtās, un padzirdēju, ka "atnācis totāli sodrējains skursteņslauķis", bet kāda cita sievietes balss parasti jautāja: "Nez vai šim ēst ar dot?"
Svešu sarunu nav pieklājīgi klausīties pat skursteņslauķim, un sāku prātot, kad parādīsies kāds vīra gabals, nokāps no traktora vai iznāks no kūts un parādīs, kur stāv garās redeļu trepes, jo saimnieki bija tie, kuri saimniecības kantorī pieteicās rindā pēc maniem pakalpojumiem.
Ko es gribu? Tikai iztīrīt mājas skursteni, kā man šo amatu un flīžu klāšanu divus gadus mācīja arodskolā, kur iestājos pēc internātskolas absolvēšanas. Kā jau pieklājas zīdaiņu nama un bērnunama audzēknim Jevlampijam Ņeščastnijam, kurš ne tikai nezina savus vecākus un tautību, bet pat to zīdaiņu nama auklīti, kas mani aplaimoja ar tādu vārdu un uzvārdu. Celtnieku skolā kursa biedri tikai sākumā uzjautrinājās par šo vārdu, jo manām dūrēm tolaik bija lielāka teikšana nekā tagad. Mūžs jau nodzīvots par trīs ceturtdaļām, bet vēl īsti nezinu, kas esmu latvietis, krievs, ukrainis, lietuvietis, polis vai igaunis.
Ko es gribu? Sievietes glāstus un maigus vārdus beidzot ari latviešu valodā, turklāt, protams, te, Baltijas jūras piekrastē.
Atceros, tikko izkāpušam no vilciena, uzmanību piesaistīja kāds sievišķīgs augums un tieši man, kā par brīnumu, veltītais smaids. Biju pārsteigts par šīs sievietes intuīciju. No kādām pazīmēm viņa secināja, ka vilcienos, sākot no Kamčatkas, esmu pavadījis vairāk nekā trīs nedēļas? Bet, lai būtu kā būdams, gāju viņai līdzi, kaut sapratu, ka darīšana ar vieglas uzvedības meiču. Mūsu ceļa mērķis bija maza istabiņa turpat stacijas tuvumā, ar platu dīvānu, virs kura tepiķi ieausti ņirbēja austrumnieciski ornamenti.
"Nauda, cerams, tev ir?" izdzirdu maigā balsī izteiktu jautājumu. Tādu frāzi nebiju gaidījis. Domāju, vispirms viņa kaut vai pieklājības pēc pajautās, no kurienes esmu pārbraucis un kā mani sauc…
"Nu, ko stāvi?" sieviete pēc mirkļa lietišķi apjautājās, vilkdama nost svīteri, un divas baltas krūtis, lielas kā bīdelētu miltu maišeļi, smagi nošūpojās lejup.
Sievietes sejā pavīdēja smaids, un viņa ierunājās vēlreiz: "Kungs ir estēts? Bet man pēc pusstundas jābūt mājās, bērns dzīvoklī atstāts viens…"
"Bērns?" nez kāpēc noprasīju.