- Tie abi ir no pansionāta, paskaidroju, atturēdamies no tālākiem komentāriem.
Kad esam piegājuši tuvāk, Sintija mūs pamana un sauc: Vedējtēv, Askoldam puikas atkal nozaguši notis… Palīdziet viņu nomierināt!
Nokāpju no divriteņa, un dodamies uz notikuma vietu, bet veltīgi Askolds ieskrien dziļāk parkā kā vajāts zvērs. Sintija seko puisim.
- Kas viņiem lēcies? Griša brīnās.
- Šovakar abi precas, saku, nespēdams neko jēdzīgāku izdomāt.
- Un tas džeks negrib?
- Grib, ka bail, kādu gadu skuķi aplidoja, līdz šī bija ar mieru…
- Nesaprotu, kāpēc tad tāda histērija?
- Mīlestībā tāpat kā karā, Griša, atbildu, visi līdzekļi labi.
Dēls parausta plecus, bet neko vairāk viņam nestāstu.
Atstājam bezdarbnieku savākto lapu kaudzi, ko Askolds izspārdīja, un ejam tālāk.
- Papu, dēls ierunājas, ja tu paņemtu bankā kredītu? Es paliktu Latvijā, strādātu un pa daļām atdodu.
"Kredītu," domāju, "lai norēķinātos par visiem saviem jaunības grēkiem Grišas priekšā?"
- Var padomāt, saku, bet ja tas jaunais krievs uziet tevi ātrāk un pašu novāc?
- Nenovāks, dēls apgalvo, iepazīšos ar krutiem vietējiem džekiem.
- Nu, nu, nekā cita man nav, ko teikt. Jaunībā viss šķiet tik vienkārši…
Iezvanās dēla mobilais. Šoreiz viņš atbild.
- Rem, apstākļi mainījušies, Griša teic, noklausījies garu tirādi, parādu varēšu atdot pēc trijām dienām. Nauda būs!
Rems acīmredzot šaubās, droši vien šī nav pirmā reize, kad Griša viņam solījis kādu termiņu.
- Zvēru, ka būs… dēls gandrīz vai izmisīgā balsī apgalvo.
Rems joprojām šaubās, jo Griša paskatās uz mani un teic: Mans tēvs paņēma kredītu… Ko? Jā, esmu Latvijā…
Beidzot tas Rems, vai kā viņu tur sauc, piekrīt un sarunu beidz.
- Tu… Grigorij, kas tev deva tiesības izlemt? manī ierunājas neizpratne un sašutums. Līdz šim par tēvu nelikies ne zinis, bet, kad zeme deg zem kājām, atcerējies, ka tev ir tēvs?!
- Tu par mani arī nelikies ne zinis, dēls atcērt.
- Es vispār nezināju, ka tu esi, atzīstos.
- Tēvs skaitoties… Griša novelk.
Bridi turpinām ceļu klusēdami. Minu mazliet čīkstošos pedāļus, dēls soļo līdzās.
"Parādu važā sakaltie," iešaujas prātā.
Kad kārtējais šosejas malas stabiņš ar atstarotāju paliek aizmugurē un jānogriežas uz dubļainā lauku ceļa, kas vedīs cauri mežam, nokāpju no divriteņa.
Dēls jautājoši raugās manī, kad izņemu no kabatas mobilo. Šis mazais aparātiņš dažos gadījumos izrādās tīri noderīgs. Ar sarepējušo pirkstu spaidu sīkos taustiņus. Arī izsaukuma signāli knapi dzirdami, jo laiku pa laikam mums garām aizjoņo lielie furgoni.
- Nu, Lempīt, ko teiksi? Minna apjautājas.
- Svarīgs jautājums. Kādus papīrus vajag, lai bankā paņemtu kredītu?
- Ko? viņa ir pārsteigta. Priekš kam tev kredīts? Tu taču zini, kā es mokos, lai laikā nomaksātu kārtējo naudiņu.
- Minna, šoreiz citādi nevar! Ne jau aiz laba prāta to daru.
- Laikam tavam dēlam kādas problēmas. Ak, Lempīt, Lempīt, ko tu bankā darīsi? Vai tev ir nekustamais vai vismaz kustamais īpašums?
- Nav… Vienīgi divritenis.
Minna rūgti iesmejas. Un kāds galvotājs?
- Ja nu vienīgi tu.
- Neesmu pārliecināta, vai tas numurs ies cauri. Pati vēl esmu bankas ķetnās.
- Ko darīt?
- Cik liela ir tā summa? viņa grib noskaidrot. Tas jau izskatās cerigāk. Minna, mana gaišā dieniņa…
- Divdesmit tūkstoši.
- Dies pasarg! Tāda nauda! Tad gan puika ievārījis pamatīgas ziepes. Pag, izvilkšu no tašas blociņu, tur man pierakstīts bankas numurs. Varēsi kaut kur atzīmēt?
- Jā, nosuflē tos ciparus…
Kamēr viņa meklē, nolaužu ceļmalas krūmam zaru un esmu gatavs.
- Nu, klausies, Minnas balss skan kā no apsolītās zemes, un es rakstu ceļmalas irdenajās smiltīs. Griša stāv, smēķē un skatās šajā nodarbībā.
- Nu, viss kārtībā?
- Pierakstīju. Paldies, tūlīt zvanīšu.
- Lai tev Dievs stāv klāt, Lempīt, karstā galva…
- Paldies, tēvs, sapratis, ko nozīmē saruna pa telefonu un smiltīs ierakstītie cipari, dēls saka, to es neaizmirsīšu…
- Vēl nekas nav skaidrs, mēģinu viņu atvēsināt.
- Viss būs okei! Atkal šis bezrūpīgais tonis…
* * *
Mūs ieskauj mežs, atslienu riteni pret nogāzušos koka stumbru ceļmalā un arī pats uz tā apsēžos. Nopietnu sarunu nevar iesākt, stāvot kājās. Griša nosēžas man blakus un atkal aizsmēķē.
- Tu nu gan kūpini vienā kūpināšanā, aizrādu, kas tev tajās plaušās darās?
Grigorijs neatbild un klusēdams lauza priedes mizas gabaliņu.
"Puikam pašlaik sirds dreb kā jēra ļipa," nodomāju un ķēros pie mobilā. Gribot negribot ar Arona svētību tas nācis pašā laikā. Izskatās tīri vai pēc paša likteņa rotaļas ar mani vispirms sarežģī man dzīvi, pēc tam piespēlē izdevību tikt no šīs piņķerīgās būšanas laukā. Lai iepītos vēl lielākā cilpā. Kā gan citādi var nosaukt kredītu bankā?
Un tomēr zvanu, lai noskaidrotu, no kādas virves ir vīta šī cilpa.
- Privātpersonu darījumu vadītāja Iluta Viedā, dzirdu ņipru, meitenīgu balsi. Pamazām jaunie iespiežas visās dzīves nozarēs. Vai ar tādu skuķēnu varēs nokārtot tik svarīgu lietu? Justos daudz mierīgāks, ja atbildētu nosvērts vīrs, kas pats uz savas ādas izbaudījis visus likteņa jociņus. Bet jārunā vien ir.
- Labdien, cenšos savai balsij piešķirt lietišķumu, esmu jūsu finanšu iestādes potenciālais klients.
- Jauki, meitēns secina, ar ko varam palīdzēt?
- Redziet, man gribētos noskaidrot, uz cik lielu aizdevumu varu cerēt, ja mēs atradīsim kopēju valodu…