- Atvainojiet, bet šādus jautājumus mēs telefoniski nerisinām, privātpersonu darījumu vadītāja teic, lūdzu, ierodieties bankā, ņemot līdzi personu apliecinošus dokumentus un biznesa plānu…
- Pagaidām tikai vēlējos uzzināt mūsu iespējamās sadarbības galvenos pamatprincipus, baidoties, ka viņa pārtrauks sarunu, ātri noberu, vai bez nekustamā īpašuma ķīlas iespējams dabūt kredītu?
- Tādā gadījumā ir jābūt galvotājam, kas uzņemas riska pakāpi. Par kādu summu ir runa?
- Tikai divdesmit tūkstoši latu, saku visai rotaļīgā tonī, it kā runa būtu par divdesmit latiem.
- Noteikti ar galvotāju, kam pieder nekustamais īpašums. Tā pašreizējo tirgus vērtību vispirms noteiks mūsu speciālists. Un kredīta ņēmēja pieļaujamam vecuma cenzam jābūt, lai kredīta nomaksāšanas dienā klients nepārsniegtu septiņdesmit gadu robežu.
- Pateicos, jūs mani ļoti iepriecinājāt, saņēmies saku, noteikti tuvākajās dienās pie jums ieradīšos.
- Lūdzu, gaidīsim, ņiprā balss apgalvo tik pārliecinoši, it kā viņai būtu darīšana ar miljardiera brāli, kam radušās īslaicīgas finansiālas problēmas Montekarlo spēļu namā.
- Bija patīkami ar jums komunicēt, arī es centos neatpalikt aktiera mākslā, pirms izslēgt savu mazcenas mobilo.
- Nu? Grigorijs jautā, sasprindzis kā atspere. Ko tev teica?
- Vajadzīgs galvotājs, to teica…
- Un tev tāds ir?
Mani ir nogurdinājusi viņa uzstājība.
- Stāv rindā pēc manis!
- Tad kriška… dēls novaidas, Rems ar saviem golovoreziem mani sameklēs… Tas viņam kā divus pirkstus apmīzt… Viņam ir blats pat pie velna vecmāmiņas.
Mums visapkārt spējā vēja brāzmā smagi iešalcas mežs.
- Sasodīts, noburkšķu.
- Papu, vai tiešām tev nav kāds labs draugs, kas varētu galvot?
Uzreiz neatbildu. Vai tas būtu Dzirnu Andrejs, kas skaitīja malkas pagales, ko liku krāsniņā, kad nedēļu piedzīvoju viņa mājā? Nav ne mazāko cerību. Kas vēl? Minnas tēvs? Atkrīt. Viņš jau galvoja par meitas kredītu. Turīgais Laiviņš, kuram izjaucu kamīna skursteni, glābdams iesprūdušo Rodžeru? Viņš pēc manis sagādātajām nepatikšanām negribēs pat runāt par šādu tēmu. Un no manas puses būtu nekaunība svešam cilvēkam lūgt uzņemties šādu risku, jo var gadīties, ka vienā jaukā dienā kļūstu maksātnespējīgs…
Pārcilāju visas iespējamās kandidatūras. Tas neprasa daudz laika, jo man nav draugu šī vārda īstā nozīmē. Paziņas, pudeles brāļi, klienti jā. Vai daudzi no mums var lepoties, ka viņam ir uzticams draugs? Protams, ir neskaitāmi gadījumi, kad cilvēks glābj cilvēku dzīvībai bīstamās situācijās, kad nesavtīgi ziedojam līdzekļus nelaimē nonākušajiem, bet tie laiki, kad viens otram rakstīja vēstules ar uzrunu "mans dārgais draugs", ir pagājuši, esam kļuvuši racionālā gadsimta paaudze, un bieži vien jēdziens "draugs" vai "draudzene" ir stipri vien nosacīts. Vēl vairāk šodien draudzību starp diviem vīriešiem uzskata gandrīz vai par homoseksuālisma izpausmi. Un tomēr visi sirds dziļumos vēlamies, lai būtu kāds uzticams draugs. Kā Remarka grāmatās, kaut arī par tajās rakstīto sākam šaubīties. Cilvēki kļuvuši vientuļāki un noslēgtāki sevī…
- Nu, papa, ko izdomāji? dzirdu nepacietības pilno Grigorija jautājumu.
- Neko prātīgu, saku, jo man nav tāda cilvēka, kas varētu būt gatavs riskēt ar savu naudu.
- Skaidrs, dēls ierunājas, tad atliek plāns C.
- Kas tas par plānu?
Griša neatbild un sāk spaidīt sava mobilā taustiņus.
- Rem, pēc mirkļa viņš cietā balsī teic, esmu ar mieru…
Šāda atbilde nolāpīto Remu acīmredzot apmierina.
- Kad? dēls jautā un, saņēmis informāciju, teic: Okei, Rem!
- Nu, nopirka tevi? manā balsī skan rūgta ironija.
- Šodien viss ir pērkams un pārdodams, Grigorijs atbild.
- Un konkrēti?
- Pateikšu kaut kad, papu! Šobrīd vēl ne. Pošļi.
Jāiet vien ir kamēr tiksim līdz Laimiņām, kamēr pārģērbšos un atkal atkulšos līdz pansionātam, paies laiks.
Pa izdangāto un pielijušo meža ceļu nav iespējams braukt, tāpēc soļoju blakus dēlam, par kura nākotni viņš pats vairs nav noteicējs. Tik daudz nupat secināju. Ko darīt? Pierunāt Grišu atteikties no solījuma būtu pilnīgi veltīgi, te iesaistīti daudz stiprāki spēki par mūsu savstarpējo radniecību. Klusēdams stumju divriteni un laiku pa laikam pametu skatienu dēla virzienā.
- Neraizējies, papu, viss būs okei, viņš teic, man neviens nav nedz jānoslepkavo, nedz jāizvaro. Tikai jāiepazīstas ar dažiem vietējiem tuvējā pilsētā. Riska pakāpe ir nulle.
- Tā nu tev ticu. Kādēļ vispirms izmisīgi lūdzi pēc aizņēmuma?
- To es tā starp citu… Iedomājos, ka tas tev nesagādās grūtības.
Kaut kas svešāds ieskanas Grigorija balsī, un man atliek tikai smagi nopūsties.
- Eh, ja nebūtu tik noguris, ieskrietu mežā pasēņot! Kā man patīk klaiņot pa rudenīgu mežu, kad esam pāris simtu metru nosoļojuši, dēls sapņaini teic, pie mums Arhangeļskas apgabala mežos aug tik daudz baraviku!
- Arī te to netrūkst, iebilstu. Man jādomā, kas tie par cilvēkiem un kādos nolūkos dēlam dots rīkojums ar viņiem iepazīties. Skaidrs, ne jau mīlestības un draudzības vārdā…
- Nu tad kādudien, aidā, sēņot, Griša teic.
- Sarunāts, piekrītu, nedomādams, ko solu.
… Laimiņu dārzs mūs sagaida ar kritušu ābolu klājienu.
- Normāla hata, secina dēls, aplūkojis divstāvu māju, kā tādu dabūji, nopirki, vai?
- To ierādīja pagasts, kā skursteņu speciālistam. Kādu laiku tā stāvēja tukša.
- Kur palika saimnieks?
- Viņš Sibīrijā esot gājis bojā. Ar visu ģimeni nosaluši.