- Ko cilvēki, kam šitāda māja, meklēja Sibīrijā? dēls grib zināt.
- Viņus uz turieni deportēja, vecīt!
- Pastrādāja smagu noziegumu?
- Par to, ka uzcēla šo māju, paskaidroju.
- Kaut kāds murgs, Griša brīnās, vai tas ir noziegums?
- Tā četrdesmit devītajā gadā padomju varai šķita.
- Papu, nekarini man makaronus uz ausīm.
- Par masveida deportācijām neesi dzirdējis?
- Kādas vēl masveida? Grigorijs brīnās. Pie mums, Arhangeļskas apkaimē, bija tikai zonas zekiem, viņi strādāja pie meža gāšanas.
Redzu, ka jauno laiku vēsture dēlam ir tumša bilde. Vajadzēs izglītot šo Krievijas pilsoni.
Atslēdzu durvis, un ejam iekšā. Verandā Griša pārsteigts skatās uz grāmatu blāķi, kas sagāzts uz galda.
- Vedīsi tās pārdot?
- Nē, šodien atvedu no tirgus.
- Esi bagāts, ka nopirki veselu vezumu? Domā izglītoties? dēls neticīgi jautā.
- Dabūju par velti, lepni paziņoju, paskaties, kādi rakstnieki! Heriots, Hemingvejs, Stendāls, Remarks, Kocjubinskis, Ilfs un Petrovs, "Divpadsmit krēsli".
- Ha, Griša iesmejas, tu lasīsi par Ostapa Bendera mahinācijām? Salīdzinājumā ar šodienas krutajiem zēniem dižais kombinators atgādina bērnudārza paipuisīti…
- Ne jau viss ir salīdzināms, dēls.
Viņš paņem rokās vienu no Solžeņicina trijiem sējumiem.
- Par ko šitā? Par karu, vai, ja uz vāka dzeloņstieples?
- Tas ir "Gulaga arhipelāgs". Neesi lasījis?
- Par ko tur ir?
- Izlasi, tad redzēsi…
- Bet tā ir pa latviski, dēls teic, dzirdēju, ka drīz Latvijā valsts valoda būs arī krievu, un, kad pie jums grāmatas drukās krieviski, tad izlasīšu…
- Būs tev vēl ilgi jāgaida, dēls…
- Nu, pie mums zināms, ka jūs Latvijā pārkāpjat cilvēktiesības. Gribat slēgt krievu skolas un tamlīdzīgi… Lai bērni mācītos tikai latviešu valodā. A kāpēc krievu valodā negribat ļaut mācīties? Tāpēc jau būs referendums.
"Stingri būs jāskolo miesīgs dēls šajos jautājumos," nodomāju un turpinu: Griša, šajā referendumā balsošu pret otru valsts valodu. Ja oriģinālā lasu Kocjubinski un Ahmatovu un krievu valodā stāstu anekdotes par Vasiliju Ivanoviču un Petjku, tas vēl nenozīmē, ka savā dzimtenē man ikdienā gribētos runāt krieviski.
- A kāpēc?
- Dēls, krievu valodai Latvijā briesmas nedraud mums kaimiņos aiz robežas tajā runā divsimt miljonu vai pat vairāk cilvēku. Bet, ja krievu valoda te, manā dzimtenē, arī būs valsts valoda, mūsējā pamazām vien izzudīs. Jau piecdesmit okupācijas gados mūsu valoda bija zaudējusi savas pozīcijas. Pasaki, vai mēs, mazliet vairāk kā miljons latviešu, varam apdraudēt to lielo krievu tautu, kuras daļa dzīvo Latvijā?
- Okupācijas gados? Kāda vēl okupācija? Sarkanā armija atbrīvoja Latviju no fašisma! Grigorijs iesaucas.
- Dēls, pēc fašisma nāca staļinisms. Un konclēģeri bija kā vieniem, tā otriem. Bet vēsturi vienmēr raksta uzvarētāji.
- Nu tu gan runā!
Es uz mirkli zaudēju valodu, jo apjēdzu, cik daudz laika vajadzēs, lai Griša apjēgtu skarbo patiesību… Ja tikai zēns vēlēsies uzklausīt.
Grigorijs bridi mani domīgs uzlūko.
- Redzu, ka tu nesaproti, turpinu, tad atbildi uz vienu jautājumu, dēls! Ja Krievijā ķīnieši vai kāda cita pie jums dzīvojoša tauta, piemēram, jakuti vai evenki, ierosinātu savu valodu par otru valsts valodu, ko tu teiktu?
- Es? Ha-ha! Nu gan pateici! Lielāku stulbumu būtu grūti iedomāties! Absurds!
- Tad kāpēc gribi, lai Latvijā krievu valoda būtu valsts valoda? Minoritāte nevar diktēt likumus.
Grigorijs, cilādams grāmatas, labu laiciņu klusē.
- Vispār es par politiku neinteresējos, beidzot viņš teic, savu problēmu pietiek.
- Slikti, rezumēju, tad politika drīz interesēsies par tevi.
Šo izteicienu biju kaut kur dzirdējis, laikam kāda valstsvīra runā.
- Un tu te visu laiku viens pats? Griša, mainot sarunas tēmu, apvaicājas.
- Kādu laiku dzīvoja arī tā sieviete, kas bija ienākusi kafejnīcā.
- A ko. Normāls sievišķis. Nevarējāt satikt?
- Visādi gāja. Mllestibā tāpat kā karā, atkārtoju šo lakonisko sentenci.
Dēls aplūko plašo virtuvi. Te jau var sarīkot tanci pļaski do upada, dzirdu secinājumu, tā nekas.
- Simt gramu negribi? piedāvāju cerībā atraisīt viņam mēli.
- Kurš krievs atteiksies no vodkas? Griša jautā.
- Tu esi latvietis, puis!
- Vodka der visiem.
Dēls atver Jēkaba līdzi iedoto termotrauku, kurā smaržo kotlete.
Izņemu no virtuves skapīša paštaisītā pudeli, kuru savulaik par skursteņa slaucīšanu iešķieba vecais Diklis, un leju glāzē.
- Davai, līdz malām, dēls ieteic, uz mūsu tikšanos ir vērts.
Noskatos, kā Griša lieliem guldzieniem tiek galā ar ļergu, un noskurinos, zinādams, cik tā stipra.
- Manta, atzinīgi teic puika un ķer pēc kotletes. Uzkodis jautā: Te pīpēt drīkst?
- Ļuļķē ar.
Dēls izpūš veselu dūmu mākoni un jautā: Papu, a tu?
Virtuvē pa pusatvērtajām durvīm cienīgi ienāk Knausis.
Kaķi ieraudzījis, Griša grasās noglāstīt viņam muguru. Kiska, kiska, viņš murmina, kāds tu sabozies…
Knausis piesardzīgi atvirzās un skatās uz dēlu.
- Viņš nesaprot tavu valodu, saku.
- Vot, nacionālists, Grigorijs iesmiedamies teic un pievēršas man: Nu, saskandināsim!
- Vai tas ir nacionālists, kas savā dzimtenē runā savā valodā? apjautājos.
Griša skatās manī neizpratnes pilnu skatienu.
- Laikam jau ne. Es taču neesmu nacionālists.
- Un kādēļ tad kaķis tāds būtu?
- Nezinu… Nu, tēvs, labāk saskandināsim!
- Nevaru, vēl darīšanas. Teicu, ka būšu vedējtēvs laulībās.
- Tiem diviem, kas skraidīja pa parku?
- Nūja.