- Kā redzi, viņš teic un ielej sev otru glāzi.
- Vai neparādīsi savu māju? ticis ar to galā, Griša apjautājas.
- Ej, skaties, saku, te nekādu noslēpumu nav. Man jāuztaisa manikīrs, tad vēl jānomazgā kakls.
Griša nosmaida un pieceļas no galda.
"Neveidojas un neveidojas starp mums sapratne," nodomāju, "varbūt vēl kādu dienu padzīvos, tad…"
Izņemu no atvilktnes lielās šķēres un ķēros klāt nagu apgriešanai. Manuprāt, tie aug pārāk ātri nav pagājušas pat divas trīs nedēļas, kad atkal izskatās pēc lāpstām, kā tagadiņ visām sevi cienošām modes dāmām. Tikai ar to atšķirību, ka man tie ir biezi, kā no divu milimetru skārda taisīti. Satveru šķēri stingrāk, un nogrieztie nagi knakšķēdami lec pa gaisu.
"Varbūt griezties policijā?" prātoju. "Lai kruķi pavēro, kas te īsti briest ar puiku? Kādi Rema rīkojumi viņam jāpilda? Un par cilvēkiem, ar kuriem Grišam jāiepazīstas?"
Atceros tos divus, kas bija atbraukuši uz Jēkaba Dikļa māju, kad ģērbu nelaiķi.
Nē, to darīšu tikai pilsētā…
Pārdomās iegrimis, nepamanu, ka Griša ienāk virtuvē ar kaut kādu pelēku žurnālu rokā.
- Iepazinies ar apartamentiem?
- Super! Sešas istabas! Te vietas pietiktu abiem un vēl paliktu pāri!
- Ja apņemsi sievu, tā tik būs, bilstu, kas tā par brošūru?
Dēls pastiepj man. Atradu zem skapja. Vai kāds paslēpis vai pakritusi.
Savādi, dzīvoju te gadiem un nepamanīju, bet atbrauc dēls un pirmajā pusstundā atrod.
- Ko meklēji zem skapja? interesējos.
- Krekla piedurknei notrūka poga.
"Mājas grāmata. Domovaja kņiga," lasu uz pelēkā vāka, "pilsoņu pierakstīšanai, kas dzīvo mājā Nr…" Tālāk kricelīgā rokrakstā slīpiem burtiem rakstīts "Laimiņas".
- Paskat, kāds dokuments, saku dēlam, tūlīt iepazīsimies…
- Varbūt vispirms vēl vienu? Griša teic, piemiedzis ar aci, par to, ka esam satikušies?
- Pietiek, puika, aizrādu, ej, nosnaud. Pats teici, ka esi noguris.
- Ak tu, atturībniek, dēls diezgan ironiski teic, vai arī nepiedalījies starptautiskā antialkoholiķu kongresa dibināšanā? No Armēnijas bija atbraucis Mnogopjans, no Krievijas Samagonkins, no Lietuvas deputāts Brandavonis, tad vēl Latvijas dēls Šmakolka, japānis Tokanava Tojama, baltkrievs Stopočka, azerbaidžānis Obrezajogli, ukrainis Naļivaiko, gruzīns Hmelidze… Šo anekdoti dzirdēju no viena zeka.
- Diez ko nepatīk šie cietumnieku jociņi, dēls, noklausījies šo uzskaitījumu, bilstu, vai neapzinies, ka no tiem ož pēc šovinisma? Ej, Griša, pagūli.
- Tagad modē visādi šovi, papu…
Man par gandarījumu, Griša nožāvājas. Varbūt jāpaklausa miesīgs tēvs, viņš teic, cikos tev jāiet uz zagsu?
- Nemodināšu. Otra ārdurvju atslēga, rau, pie durvju stenderes uz nagliņas.
- Pagaidām nav plāna iet izlūkos, saņemu atbildi.
- Cikos būsi mājās?
- Ap astoņiem. Tad sameklēsim otru guļamo un vārīsim vakariņas, zoniņ…
Dēls nožāvājas vēlreiz un, pamājis sveicienu, dodas augšā pa kāpnēm.
Iezvanās mobilais. Lempīt, velc to kreklu ar strīpiņām. Tas tavam cāļa kaklam būs pašā laikā…
- Pats zināšu, ko vilkt! atcērtu, tālāk vairs neklausīdamies. Tas ir viss, kāpēc zvani?
- Nē, Minna nav apturama, beigšu darbu ātrāk un aizbraukšu pie tevis palīdzēt smuki iesaiņot dāvanu. Savādāk vēl sadomāsi ietīt avīzē.
- Ja tavu minikūperu neapturēs policists Alfredo un neizsēdinās lielo braucēju.
- Lai par to tev galva nepampst, Minna aizrāda,
- viņa kundzei ik pēc trijām dienām vajadzīga jauna pričene.
- Tu gribēji teikt frizūra? iedzeļu.
- Jā, jā, pareizais, jūtu, ka Minna errojas, gaidi mani, vairs nekur apkārt nevazājies, Lempīt…
Nolieku telefonu uz galda un atšķiru nobružāto Laimiņu mājas grāmatu. Titullapas apakšā uzmanību piesaista piezime: "Ciema grāmata vedama pēc tāda paša parauga kā mājas grāmata, ar to starpibu, ka mājas grāmata vedama katrai mājai atsevišķi, ciema grāmata viena par vairākām mājām vai par visu ciemu vai sādžu kopīgi."
Šķiru tālāk. Atkal norādījums: "Amata personu pārbaudes atzīmes par mājā dzīvojošo personu tiešo esamību un pareizu ierakstu mājas grāmatā."
Zemāk lasāms: "1948. g. 7. II. M. G. B. Iecirkņa pilnvarotais. Pie pārbaudes atradu kārtībā." Seko nesalasāms paraksts.
Burtojot iecirkņu pilnvaroto ķeburainos rokrakstus, secinu, ka pārbaudes notikušas ik pēc diviem mēnešiem, bet gadu vēlāk 1949.27.04. jau seko ieraksts krievu valodā "Vsjo vporjatke"[7]. Iepretī Kārļa Laimiņa, Malles un Andreja Laimiņa uzvārdiem kantains zīmogs ar lakonisku vārdu "Vipisan". Apstiprinājās Vecā Ģīmja kādreiz man stāstītais par šo māju cēlēju likteni.
Tālākie ieraksti liecina par tautu staigāšanu "Propisan", "Vipisan", "Propisan", "Vipisan"[8]. Mītnieki nākuši pat no Čuvašijas APSR. Tagad skaidrs, kāpēc Laimiņas bijušas pakļautas dažādām pārvērtībām kāds verandu nokrāsojis gaiši zilu, kāds ārsienas nonaglojis ar ruberoīdu, kāds tukšās konservu kārbas sviedis ārā pa virtuves logu… Kad ievācos, vismaz divus mēnešus strādāju caurus vakarus un brīvdienas, lai likvidētu visas šīs radošā gara izpausmes.
Mājas grāmata klusējot pauž Laimiņu raibo biogrāfiju, un to lasu līdz brīdim, kad pagalmā izdzirdu motora rūkoņu, un tūdaļ ari pie ārdurvīm atskan klauvējieni. Kam atkal vajadzīga palīdzība? Vai kādam vēl nav zināms, ka man tagad var piezvanīt?
* * *
Klauvējieni skan uzstājīgi. Vai kādam vēl nav zināms, ka Laimiņu ārdurvis dienas laikā vienmēr ir atvērtas?
- Nāk iekšā, ko dauzās? skaļi saucu. Beidzot izdzirdu soļus un balsi: Saimniek, kur jūs esat?
- Tepat ķēķī, daru zināmu.
Durvīs parādās dūšīgs dēlietis, un, viņu uzlūkojot, nāk prātā lasītais, ka Latvijā cilvēkiem strauji pieaugot liekā svara problēmas. Šis pats jauns vīrietis, bet vēders šļaugani veļas pāri bikšu siksnai kā tādam Putras Dauķim.