- Sveiks, saimniek! Mani sauc Valerijs Afanasjevičs. Esmu no Liepājas. Vai jūs būtu Jevlampijs Ņeščastnija kungs?
- Tā rādās, latviski apstiprinu viņa aizdomas.
- Atvainojiet vai jūs varētu runāt krievu valodā?
- Krievu valodā es runāju Krievijā. Te ir Latvija.
Dēlietis parausta plecus. Man vajag jūsu palīdzību,
skursteņslauķa kungs, labi samaksāšu, viņš turpina.
"Ja cilvēks sāk ar naudu, ziepes būs lielas," nodomāju.
- Kas par lietu? gribu zināt. Kanalizācijas caurules es netīru.
Atceros, kā reiz lietainā dienā pie manis ieradās varen mutīgs sievišķis no tā sauktajām jaunajām mājām pagasta centrā un aicināja steidzīgi doties līdzi, esot avārijas situācija, šī labi samaksāšot.
Lēcu viņas autiņā, un drāzāmies, ko nagi nes, kaut gan šodien vārds "drāzties" kārtīga latvieša izpratnē nozīmē parastu mīlēšanos.
Kad jautāju kundzītei, kas īsti noticis, viņa sniedza ļoti izsmeļošu paskaidrojumu pats tūdaļ redzēšot.
Galā nonākot, atkal drāzāmies šoreiz pa kāpnēm uz trešo stāvu, kur sērkociņu kārbiņas lieluma tualetē no pārplūdušā poda pāri malām plūda ūdens.
Biju spiests apbēdināt saimnieci, ka podi nav mans profils.
"Nūjā, bet jūs taču esat vīrietis," viņa sievietes neiedragājamā loģikā secināja.
Biju spiests šim faktam piekrist, bet paziņoju, ka man nav spirāles.
"Vai ari vīriešiem tādu vajag?" naivā būtne apjautājās.
"Dažreiz jā," piekritu.
"Kādos gadījumos?" sieviete izrādīja patiesu ieinteresētību.
Nācās pievilt viņas cerības izdzirdēt kaut ko ļoti intīmu. Paskaidroju, ka spirāle ir sešus vai pat desmit metrus gara un lokana tērauda trosīte, ko, ievadot kanalizācijas caurulē un aiz roktura griežot, virza uz priekšu, tādējādi cauruli atbrīvojot no aizdambējuma.
Toreiz kļūmīgo situāciju novērsa apakšstāva kaimiņiene, sākot dauzīties pie durvīm un saucot, ka viņai ūdens tek uz galvas. Uzzinājusi, kas par bēdu, viņa spirāli atnesa. Stundas ceturksni ņēmos nosvīdis, griežot trosītes rokturi, līdz plūdus novērsu…
- Nekas tamlīdzīgs, mans ciemiņš apgalvo, nekas jums nebūs jātīra. Jūs būsiet simbols laimīgai dzīvei.
- Kādā veidā? apjautājos.
- Es vēlos jūs angažēt savai kāzu ceremonijai, potenciālais līgavainis skaidro, savā amata tērpā iesiet pa priekšu gājienam no baznīcas durvīm līdz baltajam limuzīnam. Tikai simt metru. Tas visiem būs milzīgs pārsteigums. Līdz šim tāds šovs nav nekad bijis, jūs saprotat, Ņeščastnija kungs?
Dēlieša apaļā seja izstaroja tādu prieku, it kā šāds priekšnesums viņam sniegtu garantiju kļūt par trīnīšu tēvu.
- Cienītais, esmu skursteņslauķis, nevis ampelmanis, ko katrs, kas vien iedomājas, var raustīt aiz striķīša, saku.
- Bet es labi samaksāšu, dēlietis jau otro reizi atkārto, piecdesmit baksus.
- Tomēr nē, saku, meklējiet kādu citu. Neesmu pērkams un pārdodams.
- Žēl, viņš vīlies novelk, es līgavai apsolīju.
- Zvaigznes viņai pie kājām nolikt nesolījāt?
Nesātīgās rīšanas upuris uz mani paskatījās tādām
acīm, it kā es būtu zākājies par viņa māti.
- Nacionālists, dēlietis nomurmināja un izgāja. Lieki pieminēt, ka Laimiņu mājas ārdurvis tika aizcirstas pārlieku stipri.
"Kā izlutināts zeņķis, kas nav dabūjis kāroto rotaļlietu," nodomāju un, izgājis ārā, devu viņam padomu: Tev vajadzētu iet pie ārsta, nevis uz baznīcu!
Bet līgavainis, jau sēdēdams automašīnā un skatīdamies uz manu pusi, pielika pirkstu sev pie deniņiem. Līgavainis…
Atgriezies virtuvē, satraukumā izņemu no skapīša Grišas pusizdzerto pudeli un pieleju glāzi.
Kad beidzot esmu nomierinājies un alkohols manas emocijas it kā ietinis maigā, dūmakainā plīvurā, atceros kādas kāzas Vidusāzijā. Tur neviens toreiz nebrauca ar baltu limuzīnu. Cauri kišlakam pa putekļaino ceļu kāds pļērcināja ar motociklu, skaļi kliegdams: "Toi, toi!" un visi zināja, kurā jurtā tiek ielūgti. Pašā telpas vidū bija nolikta milzu bļoda ar plovu, ko sedza aitas gaļas gabali. Kā cienījamam viesim no tālienes, saimnieks izrādīja milzu cieņu, pats stūķēdams gaļas gabalus man mutē…
Bet kādu laiciņu vēlāk, kad šķita būšu piebarots kā uz Mārtiņiem kaujams zostēviņš, jauni puiši deva mājienu iznākt ārā un piedāvāja degvina glāzi: "Pei za zdorovje molodožonih, horošij čeloveki"'
Kaut ko stāstīdams savā kaķa valodā, pie stilbiem glaužas Knausis. Vai viņš aizrāda, lai nedzeru?
- Nebaidies, Knausi, vairs ne grama, saku, tikai noskaloju rūgtumu. Tu tak redzēji, ieradās viens frukts, kas visu pieradis pirkt… Un vēl aizvainoja.
"Ne no kā nebaidos, ja esi blakus," vēsta kaķa izskats.
Man pat sagribas uzpīpēt, kaut neesmu to darījis gadiem. Un sen izstrādāta refleksa iespaidā neviļus piesitu sev pie bikšu kabatas, kā taustot pēc cigarešu paciņas. Tās, protams, tur nav, bet pirksti jūt maisiņu ar zelta monētām. Vecais sklerotiķis! Es taču apņēmos to nogādāt Didzim! Patiešām, Minna ir spējīga izsist no sliedēm ikvienu!
Paskatos pulksteni. Vēl laika ir diezgan. Noglāstu Knausi.
- Tūlīt būšu atpakaļ, saku viņam, trīs monētas izņemdams un uzlikdams uz vecā virtuves skapja augšas, vēl tikai jāizdara viens svarīgs darbiņš.
Šos vārdus izrunājot, atceros Minnas tēva Ata paradumu vienmēr apgalvot, ka viņš aizskries tikai uz īsu brīdi. Biedrs Bleķis kādreiz, beidzis šoferēt piena cisternu, kļuva par pagasta katlumājas priekšnieku. Parasti vasarās atslēdznieku un metinātāju brigāde krāsnīm veica kārtējos profilaktiskos remontus un tiem regulāri ievajadzējās dažādus materiālus caurules, elektrodus, dažādus profildzelžus. Reiz metinātājiem ievajadzējās skābekļa balonu. Un kam gan jautāt, ja ne priekšniekam?