"Uzpīpējiet, puikas," Bleķis ierosināja, "tūlīt būšu atpakaļ." Puikas sēdēja un pīpēja divas stundas, jo, lai Atis ar savu motociklu "koka iži", kā to tautā dēvēja, aizbrauktu līdz Saldum un atgrieztos, tik ilgs laika sprīdis bija nepieciešams.
Pasmaidu par šīm atmiņām un uzsaucu Knausim: Es patiešām ātri vien atgriezīšos.
Knausis spiests piekrist. Kas cits viņam atliek? Tie esam mēs, kas uzņēmušies rūpes par dzīvnieku dienas režīmu, barošanu, dzīvību un nāvi.
Aizslēdzu ārdurvis un atkal sēstos uz divriteņa.
… Servisā darbs zēniem iet no rokas. Naudas lieta. Un nepacietīgais klients tepat vien grozās. Viens sestais audi ar hidraulisko pacēlāju parauts gaisā, bezpalīdzīgi pacieš, ka zem tā atslēdznieks kaut ko mēģina atskrūvēt un mātes valodā lamājas, jo uzgrieznis nepadodas; turpat netālu uz platformas novietotajam volvo cits speciālists regulē riteņu savērsumu, trešais servisa strādnieks tas ir Didzis maina eļļu dubļainam lendroveram. Askonu un sjerru laiks pagājis, tie nodzīti uz neatgriešanos, tagad Latvijā brauc ar bišķi glaunākiem vāģiem.
Sveiki visapkārt! nobļaujos, lai trokšņu fonā tas būtu dzirdams.
Didzis pagriež galvu un noliek eļļas filtru.
- Nu, viss kārtībā? viņš grib zināt.
- Uzpucēju veco zēnu kā brūtgānu, ar zināmu lepnumu saku un, izņēmis no kabatas maisiņu ar monētām, pastiepju Didzim: Tas tev, mantiniek, priekš opja bērēm…
Puisis ziņkāri pēta, kas man rokā. Tad atvēris iesaucas: Super! Tas jau…
- Cara laika naudiņas, pašapzinīgi skaidroju, kas gan cits!
Didzis izvelk gaismā vienu monētu un atkārto: Super! Tu zini, cik tagad lombardā dod par vienu gramu? Te sanāks baigais piķis! Paldies opim!
- Priekš zārka, saku, nelaiķa pēdējā vēlēšanās jāizpilda, vecīt!
- Tā viņš teica? Didzis jautā, un viņa balsī saklausu neticību.
- Tā viņš uzrakstīja, saku un pastiepju puisim salocīto rūtiņu burtnīcas lapu, lasi, mantiniek!
- Tu redz, ko… viņš nomurmina, testaments, ko neteiksi. Un es nodomāju mazdai sanāks kapitālākā muzičkas aparatūra.
- Izkombinē, lai sanāktu, dodu padomu.
Didzis man piemiedz ar aci, sak, tu saproti stelles…
- Dī Džī, nāc bišķi talkā, dzirdu aiz muguras balsi.
- Kas ir? mans sarunu biedrs jautā.
- Neredzi, klients piebraucis. Jānomaina izpūtējs. Kaža nupat atveda. Pieturēsi aiz gala, lai vieglāk dabūt bultas vītnēs.
Didzis, nez kāpēc te, servisā, uzrunāts jeņķu manierē, teic: Džast e moment! Man cilvēks atnesa svarīgu mesidžu no opja.
Atslēdznieks izvelk no kombinezona kabatas cigarešu paciņu, uzsit ar eļļaino īkšķi pa tās galu un izlēkušo cigareti satver lūpās. Tad pamet gaisā šķiltavu, lidojumā to noķer un aizsmēķējis izpūš dažus dūmu riņķus.
"Iet bojā cirka mākslinieka talants," secinu.
- Labs ir, sarunājuši, Didzis pievēršas man, mēģināšu izkombinēt… Atkāpsi uz bērēm, Jevlampij? Velns, kas tev iedevis tik jocīgu vārdu?…
- Esmu svētais, tāpēc, paskaidroju, tu to nezināji? Jevlampiji savā laikā strādājuši brīnumu lietas.
- Toč? Didža balsī saklausu patiesu izbrīnu. Ko ta šie noveidojuši?
- Pats barons Minhauzens par to brīnījies, turpinu uzkurināt puiša interesi.
Didzis pamazām sāk atgādināt jautājuma zīmi.
- Mīlējuši meitas bez sāta, beidzot atklāju kārtis.
Brīdi valda klusums, tad puisis apjauš, ka viņu āzēju.
- Nu, labais! viņš iesaucas. Piekāsi kā jampampiņu…
Puisis velta man atzinīgu skatienu, kaut gan viņam vajadzētu mēģināt atspēlēties tādā pašā garā. Esmu ievērojis cilvēki viegli ļaujas krāpšanai. Kaut vai vientiesīgā paļaušanās uz reklāmu klipiem, uz politiķu pirmsvēlēšanu solījumiem, uz mūžīgās mīlestības zvērestiem un banku stabilitāti. Acīmredzot ticēt ir vieglāk nekā neticēt…
Didzis aiziet līdzi darbabiedram, un, kamēr lokos gar divriteni, uzlikdams nokritušo pārnesuma ķēdi, trešais servisa atslēdznieks volvo ir beidzis regulēt riteņu savērsumu un klients norēķinās ar viņu, pastiepdams banknotes. Nekādu čeku.
Atslēdznieks naudas žūksnīti iegrūž kombinezona kabatā un atvadās no volvo īpašnieka ar ierastu žestu nevērīgi pamājot. Ja divpadsmit stundu garā darbadienā katram klientam veltīsi izjustus atvadu vārdus, kā, teiksim, nelaiķim, nogursi vēl vairāk.
Servisa darbinieks šofera, it īpaši nepieredzējuša iesācēja, acīs ir daudz augstāka būtne par ierindas mirstīgo.
Noskatos, kā volvo izbrauc no angāra, un uzsaucu Didzim sveicienu itāļu modē.
Ķēde ir vietā, tāpat kā Jēkaba zelts, un vieglu sirdi varu braukt mājās. Griša varbūt būs pamodies, mēģināšu vēlreiz nopietni parunāt.
Minu pedāļus, un prātā nāk dēla teiktais drīz Latvijā valsts valoda būs arī krievu un tad grāmatas drukās kirilicā. Ko neteiksi, ziņa jau aizskanējusi līdz Arhangeļskai…
Paši savu valodu necienīdami, tiktāl esam nonākuši. Iztapīgi uzsākam runāt svešā valodā, pirms vēl sarunu biedrs ir pabeidzis pirmo teikumu, bet no mītnes zemes uz dzīvi Latvijā pārcēlies tautietis nespēj Rīgā atrast darbu, jo neprot krieviski.
Un tagad kāds nepilsonis ierosina parakstu vākšanu, lai viņa valoda arī šeit būtu valsts valoda… Vai kaut ko tamlīdzīgu varētu iedomāties kādā citā Eiropas valstī?
Bet pie mums, Latvijā, redziet, ir demokrātija, visiem vienādas tiesības… Tad kādēļ uzņēmējs arī vietējiem latviešu jaunekļiem atsaka darbu, ja puisis pietiekami labi neprot krievu valodu, kaut gan tā dažā labā profesijā nav pat nepieciešama? Attiecīgo institūciju pārstāvjiem mati saceltos stāvus par tādu cilvēktiesību pārkāpumu cilvēks savā dzimtenē nevar dabūt darbu, ja nepārvalda kādu no Latvijā daudzajām minoritāšu valodām! Un pacietīgais latvietis emigrē uz ārzemēm, lai svešā zemē strādātu citas valsts labā…