Kādēļ šie kliedzošie fakti nenonāk Briseles cilvēktiesību aizstāvju rokās? Vai šādos apstākļos latviešu valoda vēl būs dzirdama pēc simt gadiem? Pat man, īsti nezinot, kurai tautībai pats piederu, sirds iesāpas, domājot par šo kampaņu, kas draud izvērsties par traģēdiju veselai nācijai…
* * *
Kad esmu izbraucis cauri meža skupsnai, kas palikusi pāri pēc nežēlīgas kailcirtes, panāku Cipriķu Intu.
- Cik labi, ka tevi satieku! jaunā sieviete aizelsusies runā. Ingoldiņa palika istabā ieslēgta! Kamēr es uz aptieku, lai Lienītei uz parāda vēl palūgtu klepus zāles…
- Kāpēc tad neskrien mājās pie bērna, bet nezināmā virzienā? brīnos.
- Mīļais cilvēk, kādā nezināmā virzienā? Pie tevis skrienu, lai palīdzi atmūķēt ārdurvis… Esmu izkritinājusi ārdurvju atslēgu… Sūds par atslēgu, bet pie tās bija piekarināts krustiņš, ko man uzdāvināja vadonis! Nemūžam sev to nepiedošu…
Nekad neesmu sevi uzskatījis par estētu, bet ir nepatīkami dzirdēt rupjus vārdus no sievietes lūpām. Savos klejojumu gados esmu iekārojis vienu otru skaistā dzimuma būtni, kas apveltīta ar tik sievišķīgām ķermeņa formām un piedevām vēl daiļiem sejas vaibstiem, ka jutu vai sirdi pamirstam, bet, tikko tā vēra vaļā muti, mana jau puspamirusī sirds nepatikā atkal uzņēma parasto, ikdienišķo ritmu, jo trīsstāvīgie un nezin cik stāvīgie vārdi, ko dzirdēju, lika ausīm svilt.
- Kas tad ir galvenais? paskarbi noprasu. Tas krustiņš vai miesīgais bērns?
- Ingolda, Ingolda, skaidra bilde, ka Ingolda! Vadonis teica, ka drīz man izkārtos darbu un Ingoldu paņems pie sevis paauklēt, kamēr strādāšu. Viņš šodien bija atbraucis… Atveda nekustamā īpašuma vērtētājus… Palīdzi, Jevlampij, vientuļai sievietei tikt iekšā mājā…
- Kāpēc nezvani savam vadonim, lai skrien tev palīdzēt? Varbūt šim pat nevajadzēs mūķīzeri, tā apvārdos durvis, ka tās pašas atsprāgs vaļā kā laidara vārti!
- Mīļais cilvēk, nelieto tik grēcīgus vārdus, ka nenotiek kāda nelaime, Inta baiļu pilnā balsī teic, vadonis nenodarbojas ar zemes lietām, viņa skatiens…
- Nepļurksti, sēdies uz riteņa, pārtraucu Intas vārdu plūdus, nav laika klausīties visādus pekstiņus!
- Jevlampij, kā vari tā runāt, viņa aizrāda, uztraušoties divritenim, katrs tavs vārds ievaino mūsu vadoni… Viņš ir jūtīgs cilvēks, un nebrīnos, ka bieži raud.
- Nekas, lai paraud, būs retāk jāčurā, aizrādu, jo man apnikusi Intas sprediķošana. Nebūtu bērns jāglābj no vientulības, pasūtītu viņu pāris māju tālāk.
- Jevlampij, kāpēc esi tik rupjš?
- Vai zāles dabūji? mainu tematu.
- Paldies Lienītei, vēlreiz iedeva uz parāda. Nezinu, kad atdošu, bet teikšu vadonim, lai aizlūdz par šo grēcīgo dvēseli.
- Kā tā? gribu zināt. Piešķīra tev zāles, bet tu esi izdomājusi, ka viņai grēcīga dvēsele?
-Jevlampij, Liene pīpē, Inta iesaucas tik skaļi, it kā es būtu kurls, sieviete būdama!
- Daudzas vientuļas sievietes smēķē, iebilstu, tev arī būtu pēdējais laiks iemācīties!
- Tu nopietni? Inta izklausās no tiesas sašutusi. Par ko mani turi?
- Par aitiņu, ko vadonis cērp, strupi saku. Kāpēc pagājušo mēnesi vajadzēja viņam atdot bērna pabalsta naudu, a?
- Mums ar Ingoldiņu pietiek no vadoņa žēlastības…
Mani uzvirmo vēlēšanās šo parazītu, šo nelietīgo afēristu, šo tā saukto vadoni noslānīt, ka lupatas lec, un patriekt, kur acis rāda. Bet vai tas līdzēs? Diemžēl ir ļautiņi, kam vēl mūsdienās var iestāstīt, ka zeme nav apaļa, jo citādi visi no tās nokristu.
- Un kādas viņam rokas… Inta sapņaini teic, kad esam sākuši braukt, man skudriņas noskrien, kad vadonis pieskaras…
"Un kājas pašas paplēšas," nodomāju.
- Paklau, Inta, vai gadījumā viņš nav tavas Ingoldas tēvs? pār lūpām izlaužas pavisam nepiedienīgs jautājums. Tiešām, uz vecumu vairs neprotu valdīt pār savām emocijām, laikam visi nervi stipri padiluši…
- Apstājies! Laid nokāpt no riteņa! Sektante vienā mirkli pārvērtusies saniknotā fūrijā. Elles liesmas brēc pēc tevis, ja atļaujies tādus vārdus!
- Sēdi un nerausties kā puņķis uz drāts! Ari man beidzot apskrienas dūša, laikam patiešām nervi prasās pēc kapitālā remonta.
Kā par brīnumu, Inta uzreiz apklust un piedevām vēl sāk šņukstēt. Bišķi par daudz uzdevu sutu… Bet nekas, gan pāries.
Atkal zvana mans mobilais.
- Ko dari, Lempit? Minna, mans uzraugs, noprasa.
- Vedu mājās Cipriķu Intu, šai sievietei nespēju melot, tik un tā uzzinās, un tad pār galvu šķīdls tādi zibeņi kā pasaules radīšanas dienā.
- Kas tai fanātiķei lēcies? Lūdzot garu parādīšanos, ceļmalā paģībusi?
"Tiešām, sieviete pret sievieti reizēm var būt griezīga kā izkapts," nodomāju.
- Cilvēks pazaudējis mājas atslēgu un netiek iekšā pie slimā bērna, stāstu kā pie bikts, kaut gan nekad tur neesmu bijis. Baidos, ka mācītājam no manas grēksūdzes mati saslietos stāvus.
- Vai pagastā esi vienīgais, kam bikses kājās? Minna grib noskaidrot.
Jūtos pagodināts.
- Nē, saku, Intai arī.
- Lempīt, nekaitini mani, mana diena un nediena brīdina.
- Nebaidies, nenokavēšu mūsu kāzu darīšanu!
- Par mūsējām dikti stipri šaubos, saņemu atbildi, gaidīšu tevi frizētavā pēc pusstundas! Tā kā lai būtu!