- Man ir tikai ritenis, nevis minikūpers, ja vien Alfredo to nav apķīlājis.
- Kā tu to domā?
Jūtu, ka esmu uztaustījis Minnai jūtīgo vietu.
- Viņš tak zina, ka tikai dulls cilvēks bez prāvām uzdrīkstēsies sēdēt pie ruļļiem!
Mobilais pēkšņi apklust. Šķiet, esmu pāršāvis pār strīpu.
"Velns ar ārā," sodos, "cik ilgi abi tā dzirksteļosim?"
- Kas noticis? Inta jautā. Vai kādas nepatikšanas?
- Viss pie vietas, minamies tik tālāk.
Pēc stundas ceturkšņa esam pie Intas mājas. Pat ārpusē dzirdamas slimās meitenītes raudas.
- Dieva dēļ, ātrāk, Jevlampij, mūķē vaļā tās nolāpītās durvis!
Apsveru situāciju. Iekāms sameklēšu kādu jēdzīgu instrumentu, paies laiks, jo sievietes, kad tās palikušas vienas, pamazām pamet arī darbarīki.
Paskatos uz logu. Rūts pie rāmja ārpuses piestiprināta tikai ar nagliņām. Izņemu kabatas nazi, atliecu tās, un stikls jau ir manās rokās. Saudzīgi to nolieku un saku: Nu, kaimiņien, ļauj, paņemšu tevi aiz pakaļgala!
Inta neceremonējas, un, saņēmis smalko augumu rokās, iebīdu viņu pa šauro četrrūšu logu.
- Manu meitiņ, dzirdu sievietes balsi telpā, mammīte ir mājās…
- Nu tad es eju! iebāzis galvu istabiņā, saku.
- Kas durē iedzīs cemmes un pieliks kūteni? Inta, paņēmusi slimo bērnu rokās, pagriežas. Es tak nevarēšu braukt uz lūgšanām, ja māja būs jāatstāj vaļā. Iznesīs pēdējo…
- Vadonis lai nāk un liek! saku un, galvu caur šauro rāmi strauji vilkdams, jūtu, ka kaut kas ass pārplēš pakausi. "Sasodīts, viena no atliektajām naglām," pazib doma, un no sāpēm izsprūk jiptīgs krievu lamuvārds. Galvu atbrīvojis, instinktīvi taustu savainojumu. Pirksti kļūst slapji no asinīm. Štrunts, aizbraukšu pie Minnas, gan frizētavā kaut kādu marles gabalu atradīs… Kāpju uz divriteņa, bet Inta, izbāzusi galvu pa tukšo rūts vietu, žēli sauc: Mīļais cilvēciņ, neatstāj mani nelaimē… Mājā iespundētu… Izcepšu tev gardus badapankokus!
Lai velns parautu manu mīkstčaulību! Nosviežu riteni zālēm aizaugušajā sētas vidū un eju atpakaļ.
- Do šu kādu ciri, bet fiksi! uzldiedzu.
- Pastāstīšu vadonim, cik tu labs cilvēks, Inta raudulīgā balsī runā, patiesi, Jevlampij, uzcepšu tev badapankokus! Milti man vēl bišķi ir…
- Man nav laika rīt tavus badapankokus, cirvi dod! Intas galva pazūd logā, un pēc mirkļa tur parādās
cirvis.
- Vai šis derēs? Viņam bišķi vaļīgs kāts… Paņemu nožēlojamo darbarīku uz izļurkātā kāta un
iespiežu asmens galu starp durvju aplodu, kas jau ne pirmo reizi piedzīvojusi tādu vardarbību par to pietiekami daiļrunīgi vēsta stenderes izskats -, un, mazliet piespiedis, atdaru ieeju verandā.
- Nezinu, kā pateikties, Jevlampij, iznākusi man pretī ar bērnu uz rokas, Inta tencina un tad iesaucas:
- Dieva dēļ, tev taču tek aseņi! Nāc iekšā, mīļais cilvēk, dabūšu kādu apsienamo…
Virtuvē uz divu degļu gāzes plītiņas ap pusizēstu katliņu, kurā apkaltuši pelmeņi, riņķo rudens pēdējās, slinkās mušas.
Inta noliek Ingoldu uz virtuves galda. Meitenītes sejiņa neveselīgi sārta un zem puņķainā deguntiņa pietūkušās lūpas kāri tver gaisu. Šaurās acis gurdi veras manī.
Dzirdu, kā blakusistabā tiek plēsta kāda drēbes strēmele.
Pielieku roku Ingoldas pierei tā ir pietiekami karsta, lai sauktu ārstu.
- Inta, saucu, jāzvana ātrajiem! Tas bērns ir galīgi slims!
- Es jau noskaitīju lūgšanu, ienākdama virtuvē ar noplēsta pelēcīga palaga strēmeli rokā, paziņo māte,
- tā līdzēs.
- Lūgšanu… Ko tad skrēji uz aptieku? gribu zināt.
- Še telefons, uzspied viens, viens, trīs!
- Neko nespiedīšu, Inta teic, vakarpusē vadonis solīja dievišķo rituālu.
- Vai nav spoks no cilvēka? satraucos. Kaķim zem astes tie rituāli! Zāles vajadzīgas vai meitēns uz slimnīcu jānogādā!
- Grēks tā runāt, Jevlampij! Vadonis agrāk esot strādājis par ekstrasensu. Nu, pieliec galvu uz leju, lai varu apsaitēt.
Vēlreiz paskatos uz pelēcīgo palaga strēmeli viņas rokās.
- Kad tā pēdējo reizi redzējusi ūdeni? jautāju.
- Nebaidies, to dīķī aiz mājas mazgāju. Vīrs promejot parāva veļas mašīnu sev līdzi.
- Inta, iztikšu ar savu kabatas lakatu. Še, uzliec, lai netek asinis, un piesien ar to strēmeli.
- Paga, man kaukur vaig būt jods, viņa teic, atvērdama kādu atvilktni un izņemdama tumšu pudelīti,
- pagriezies, lai varu tikt klāt.
Tikko esmu to izdarījis, Inta iesaucas: Ak, šausmas! Kāda tev tā mugura! Visa vienos aseņos! Velc nost praķi, tu izskaties pēc slepkavnieka!
Mātes izsauciena izbiedēta, Ingolda ieraudas.
- Un tu arī vēl! Pacieties, meitiņ, drīz vadonis tevi atpestīs!
Jaunā sieviete piesteidzas bērnam un mierinot paņem to rokās.
- Kā domā, Jevlampij, ja es viņai pirms rituāla iedotu kādu bišķi goves mēslus karstā pienā? Netālu ganās tā dāņa lopu bars. Mana ome tā ārstējusi manu mammu. Tas līdzot pret karstumiem…
- Esmu dzirdējis, par ļaunu nenāks, velkot nost jaku, saku, pamēģini, sliktāk nepaliks.
- Paturi bērnu, atnesīšu tev tā bezdievja džemperi, šis ātrumā to aizmirsa savākt, Cipriķu saimniece teic, nezinu, va tik pasēs. Kūds bija, pagāns.
Savīstu asinīm nopilējušo apģērba gabalu un paņemu meitiņu rokās. "Viegla kā spalviņa," nodomāju, "sazin kad pēdējo reizi ēdusi…"
Kad galva apsaitēta un esmu uzvilcis Intas aizmukušā vīra humpalās pirkto svīteri ar uzrakstu "New York team", atvados, jo vēl jāpagūst aizbraukt līdz Minnas frizētavai.
- Bet kas iedzīs dūrēm cemmes? Inta prokurora balsī jautā. Tās nevar palikt vaļā, ja kaukur jāiet…
- Vadonis iedzīs, atbildu, kāpdams uz divriteņa, ja vien neiedzīs jūs abas kapā!