- Tu esi nežēlīgs cilvēks, Jevlampij, kā tu izturies pret vientuļu, neaizsargātu sievieti ar slimu bērnu! Lepnība tev nāks par postu! No badapankokiem atteicies…
- Pataupi savu aktrises talantu pašdarbības teātrim! Drīz vien būs klāt tavs dievišķīgais vadonis!
Izminos no aizaugušā pagalma, un netālu no šosejas pretī brauc lepns audi. Sestais vai astotais, grūti pateikt. Tas tuvojas, un redzu, ka pie stūres sēž pajauns vīrietis ar ķirbim līdzīgu galvu. Man jāiestūrē gandrīz vai grāvī, lai mašīna neaizķertu riteņa pedāļus. Pēc brīža atskatos audi, tumšos sānus pēcpusdienas saulē mirdzinādams, iebrauc Cipriķu sētā.
Vējainā diena pārtapusi rāmā pēcpusdienā. Piemāju zemes pleķīšos rosās pa kādam cilvēkam pēdējais laiks ražas novākšanai. Man šai sakarā sirds nesāp neesmu nedz ko sējis, nedz stādījis. Un kādēļ gan? No jebkura kaimiņa par skursteņu tīrīšanu varu naudas vietā palūgt pusmaišeli kartupeļu kaut vai nakts laikā.
Zemi gan nepārdošu, kā savā vientiesībā biju plānojis agrāk, tagad, kad uzradies dēls, tajos Laimiņām piederošajos hektāros iestādīsim bērzus. Tas ir koks, pret kuru neesmu vienaldzīgs, miza balta un maiga kā sievietes āda un lapu smaržai piemīt kaut kas jaunavīgs. Ar meijām Līgo dienā telpās ienesīsim svētku noskaņu.
Tagad, kad uzradies dēls, dzīve kļūs saulaina kā šī pēcpusdiena…
Iebraucot pagasta centrā, ievēroju, ka no skolas ēkas iznākušie skolnieki manī noskatās un smīn. Neņemu to ļaunā zinu, ka savos gados izskatos visai komisks ar apsaitēto galvu, tērpies Ņujorkas komandas spilgtajā svīteri.
Jauniem dzīves uztvere daudz asāka, to nav notrulinājusi ikdienas rutīna, raizes, palaikam vilšanās, vientulība un alkohols.
Atsleju savu transportlīdzekli pie pagasta ēkas, kurā blakus aptiekai ir frizētavas telpa, un veru durvis.
Minna patlaban apstrādā kādu galvu. Klientam plānā matu kodaļiņa sasieta zirgastē, bet pusplikais pakausis nevar lepoties ar krāšņu matu rotu.
- Tos matus, Minna, saķemmē slīpi pāri galvai, izrīko vīrietis, tā feināk izskatīsies.
- Vai nevēlies, lai uztaisu celiņu? viņa dusmīgā balsī jautā. Tas būtu viegli izdarāms, jo astoņpadsmit dalās ar divi.
- Kādi astoņpadsmit? krēslā sēdošais vaicā. Kādi divi?
- Nu, tie tavi astoņpadsmit pāri palikušie galvvidus mateļi, Minna paskaidro, pāršķirot uz pusi, katrā malā paliks pa deviņi.
Neieradušam cilvēkam ar viņu grūti, to zinu tikpat labi kā mazo reizrēķinu.
Mani ieraugot, frizieres kundzes acis ieplešas.
- Žēlīgais Kungs un Pestītāj! Vēl vieni kreņķi! Kas tev ar galvu? Kāpēc tāda čalma kā arābam? Un kas par grīdlupatu tev mugurā?!
Minna pamet klientu kritiski skatāmies lielajā spogulī savā attēlā, steidzas klāt un cenšas noņemt Intas saitējumu.
- Nekas briesmīgs, atvairīdams viņas roku, mierinu, bišķi ar naglu pie Intas ieskrāpēju pakausī… Bet kas tev par kreņķiem?
- Vēlāk pateikšu! Laid noņemt to parķjankas stērbeli, viņa sauc, satverdama apsaitējumu, un piepuņķotu kabatlakatu ar tā dullā uzlikusi! Dabūsi vēl kādu indevi…
- Vai mani kāds apkalpos? frizētavas klients pamatoti interesējas.
- Ja negribi gaidīt, vari laisties lapās, naudu neprasīšu, atcērt Minna un turpina darboties gar manu galvu, te ir nopietnākas lietas! Vai tā, Lempīt, bija trīscollīga nagla, ja tāda vaga izdzīta?
- Kur nu, skaidroju, parasta šķindeļnagliņa. Tikai laikam par daudz strauji rāvu galvu ārā no loga…
Minna paskatās uz mani ar tādu kā rūdīta čekista skatienu, kam krievu laiku filmā no notvertā imperiālistiskā aģenta jāizdibina patiesība par viņa neģēlīgajiem un zemiskajiem nodomiem pret jauno, sirdsšķīsto un nevainīgo padomju valsti.
- Kādu logu? frizētavas īpašnieces balsī ieskanas tērauds. Tu pie Intas līdi pa logu iekšā? Jo vecāks, jo dullāks!
- Nebija laika atmūķēt durvis, taisnojos, iekšā brēca viņas slimā meitenīte…
- Kāpēc to nedarīja Inta pati?
- Kā tad ne! Es izņēmu rūti un viņu pa logu stumšus iestūmu.
- Šito kūdo sievišķi? Rokas nesaskādēji uz viņas kauliņiem? Minna interesējas.
"Cik viņa dažkārt var būt ironiska pati pret sava dzimuma pārstāvi," nodomāju, "tie draudzīgie smaidi satiekoties un pēdējā laikā modē nākušā pieglaušanās vienai pie otras vaiga acīmredzot ir tikai maskarāde, izrādīšanās. Pat savā naidā, gluži kā arī mīlestībā, sievietes ir kaislīgākas par mums…"
- Nemaz tik kaulaina nebija, manī pamostas vīrieša bruņnieciskums, dzirdot netaisnus apgalvojumus par klāt neesošu un vājāku būtni, viens otrs mīkstumiņš rādījās tīri apaļīgs…
Krēslā sēdošais klients iezviedzas tīri vai kumeļa balsī un tūdaļ no Minnas dabū pa galvu ar plato frizētavas dvieli.
- Man patīk, viņš sajūsmā gandrīz vai ieaurojas,
- vot, sievišķis! Uguns un nakts! Minna, uzsaukšu tev šampi krogā pie Jēpja, ja nāksi…
- Sēdi mierīgs savās cisās, klients tūdaļ no viņas saņem draudīgu aizrādījumu, ja negribi dabūt vēl!
- Dabūt no tevis būtu super! vīrietis apgalvo.
Tas nu ir par daudz. Pieeju viņam tuvāk un aizrādu:
- Bišķi prātīgāk ar savām maizes dzirnavām. Te nav priekamāja, kur kaut ko var dabūt. To liec aiz nemazgātās auss.
Viņš paskatās uz mani un noņurd: Interesanti gan, kuram no mums ausis ir netīrākas, skursteņslauķa kungs.
Es to neņemu ļaunā, jo oponenta balsī saklausu pareizo toņkārtu.
- Palūgšu jūs abus tīties laukā, Minna ierunājas un pēkšņi iešņukstas.
Vīrietis bez vārdiem steigšus uz spoguļgaldiņa noliek divlatnieka prāvo monētu un, piecēlies no krēsla, iziet. Laikam brīžiem tīri saprātīgs radījums.