Minna atspiežas uz palodzes un slauka acis.
Pieeju klāt un uzmanīgi apskauju drebošos plecus.
- Kas noticis, lauvenīt? klusu jautāju.
Minna strauji apgriežas un piekļaujas manam svešajam svīterim, kas ož pēc cigarešu dūmiem un sviedriem.
- Lempīt… viņa čukst, Vilnis uztaisīja avāriju. Pirmīt paņēma mazo vāģīti, teica, ka darīšanas… Uzskrējis virsū kaukādam skuteram… Policija likusi pūst rorē… Divas promiles. Esot saņemts ciet. Sēd tuptūzī aiz restēm. Sazvanīt nevaru, laikam mobilais atņemts. Ak Dievs… Darbs Londonā gar degunu, piecsimt latu sods, maksāšana par tā skutera remontu, puikas ārstēšanu un vēl divas nedēļas ķurķī…
"Traks numurs," domās secinu, "ziepes vairāk nekā piektā gadā pēc baronu muižu dedzināšanas…"
- Divas nedēļas paies ātri, mierinu, gan Anglijā atradīs citu darbu. Vilnis ir apsviedīgs puisis.
- Bet kāpēc viņš man meloja? Minna ir neizpratnē. Ar drauģeļiem iedzert aizbrauca, nevis darīšanās…
- Ilgi nebija tikušies, turpinu, jauns cilvēks galu galā.
- Un tagad divus gadus bez šofera tiesībām. Ko viņš Londonā bez tām iesāks? Nekā cita nemāk…
- Necel paniku, esi stipra… Vai veltīgi tevi saucu par dzelzs lēdiju? Un vispār kas to stāstīja? Varbūt pusi pielika klāt? Zini, kā cilvēkiem patīk sabiezināt krāsas! Atceries tautas gudrību velns nav tik melns, kā to mālē…
Apskauju Minnu vēl ciešāk.
- Policists no Liepājas zvanīja. Nobučo mani, Lempit, viņas balss pāriet čukstos, brīžiem paliek par grūtu tavai dzelzs lēdijai.
Skūpstu viņas sausās lūpas un jūtu, ka šajos mirkļos nav man tuvāka cilvēka uz šīs pasaules.
Gandrīz bez skaņas atveras durvis un tajās parādās aptieķniece Liene.
- Atvainojos, viņa samulsusi teic, ienākšu vēlāk…
- Esmu aizņemts, aizrādu, neizlaizdams Minnu no skāvieniem.
- Nāc, nāc, Minna ir atguvusies, man te mazs vājuma brīdis…
"Ak tā," nodomāju, "vai tikai tāpēc tev bija vajadzīga buča?"
- Paskaties uz šo mīlas frontē cietušo, frizieres kundze atkal ir savā elementā, tādi tie vīrieši ir… Grib palīdzēt puspasaulei, bet paši cieš. Notēs puļķis atradies. Visiem, kam tik nav slinkums, atliek pakumurēt un šis skrien… Vai tev ir kāda smēre vai kas cits priekš apskādētas galvas?
- Tūlīt, aptieķniece, noņemdama apsēju, teic, jāapskata rēta.
Brīdi telpā valda nogaidošs klusums.
- Nu, to pārtrauc Minnas balss, kurā vairs nav ne vēsts no maiguma, smadzenes vēl nav iztecējušas?
"Vai normāla sieviete tā runātu?" sevī šaubos, uzmezdams īgnu skatienu frizētavas pavēlniecei.
- Zini, vispirms tavs vīrišķis jāpabāž zem izlietnes krāna, Liene paskaidro, mati pieķepuši sakaltušām asinīm… Tad redzēsim…
- Lai tik nāk šurp, Minna izrīko, mazgāsim šim galvu, kā pats nekad nav mazgājis. Nāc tuvāk, Jevlampij!
Jūtos pateicīgs, ka vismaz aptieķnieces klātbūtnē viņa mani nesauc par Lempīti.
- Es pats, bilstu, neesmu mazais bērns.
- Lūdzu, kungs, nolieciet savu daudzcietušo pauri un nerunājiet pretī! Bet, vispārīgi runājot, skāde par to, kas tev iet garām! Minna tērgādama bīda mani uz izlietnes pusi.
Starp ūdens šļakstiem dzirdu Lienes balsi: Vai Alfredo zvanīja par avāriju?
- Svešs, laikam no pilsētas, Minna skaidro, ar vietējo policistu pati tiktu galā. Man Alfredo šo to parādā…
- Štruntīgi, Liene secina, izbojās Vilnim visu sīvī.
- Štrunts par sīvī, Minna iebilst, dzīvi sev sabojās…
Sievietes brīdi klusē.
- Tagad uzmanīgi noslaucīsim, Liene teic. Minna, iedod, lūdzu, dvieli.
- Es pati, nepūlies.
Minnas rokas ir maigas un glāstošas.
"Kā jau frizierenei," nodomāju.
Pēc šīs procedūras Liene iejaucas: Tagad nolaupīšu tavu sieviešu brāķētāju un vedīšu savā kantorī uzlikt plāksteri.
"Skursteņslauķa akcijas ceļas cenā," ne bez gandarījuma nodomāju.
- Jevlampij, kad tevi apbindēs, ienāc pie manis.
- Provēs.
Kad esam Lienes aptiekā, viņa jautā: Kā tas gadījās, Jevlampij?
- Kas? esmu mazliet apjucis, nezinu, vai aptieķniece domā par Viļņa avāriju vai manu galvu.
- Kā radās šī rēta?
- Ah, ko tur runāt, sīkums, sadzīves trauma…
- Nevar būt, ka sastrīdējāties ar Minnu. Lienes versija man šķiet smieklīga.
- Lai tik pamēģina, manā vietā atbild frizieres kundze, nostājusies aptiekas durvīs.
"Diezgan patīkami, ja divas sievietes tā ņemas viena vīrišķa labā," secinu un izdzirdu man adresētu jautājumu: Ko smaidi kā sivēns salmos, skursteņslauķa kungs?
- Patīk, un smaidu. Dzīvojam neatkarīgā valstī, saku. Kas man ko nesmaidīt?
- Neatkarīgā valstī, Minna atkārto, kā tad! Kurā vietā mums ir tā neatkarība? Vienīgi kādu sprīdi zem nabas. Gāze no Krievijas, nauda no Starptautiskā valūtas fonda, gala no Polijas, piens no Lietuvas, apakšbikses no Ķīnas, degviela velns zina kādu ceļu nākusi… Vienīgi politiķi ir mūsu pašu auklējums, sak, ņemiet par labu, kādi esam valdībā iesprukuši…
Man gandrīz mute paliek vaļā no šī negaidītā Minnas monologa.
Liene piekrītoši māj ar galvu. Tā viņš i, ko tu padarīsi…
"Mēs esam vienoti, ņemot uz grauda deputātus," to esmu secinājis jau sen.
Kad pakausim ticis jauns ielāps, patencinu: Ja kādreiz, Liene, jums vajag iztīrīt kādu cuku, tik pazvaniet. Man tagad ir mobilais.
- Nu, ejam, cuku tīritāj, Minna mudina, līdz tai laulību padarīšanai palicis pāris stundu. Un man vēl jaunās pagasta sekretāres mati jāuztaisa kā vārnas ligzda. Pavisam nav garīgais…
Par frizūrām arī man savs vārds sakāms.
- Atgriežas tie laiki, kad modē bija frizūra "Ja u mami duročka", saku, pēc tās nāca šitā te "Pocelui meņja s razgonom".
Liene smejas. Par tādu matu sakārtojumu vēl nebiju dzirdējusi.
- Izblandījies pa puspasauli, saklausījies visādas muļķības, Minna komentē, virzīdama mani uz durvju pusi. Čau, Liene!