"Bet ko tu iedomājies? Ka esmu nimfomāne, kas dzelzceļa stacijā medī vīriešus pārgulēšanai?"
"Kas tad tu esi?" gribēju uzzināt, viņā raudzīdamies.
"Tas uz tevi neattiecas," viņa diezgan spīvi attrauca, atvilkdama pussvārka rāvējslēdzēju.
Klusēju, vērodams sievietes darbošanos. Izkāpjot no apģērba gabala, atklājās, ka sievišķīgā auguma daiļumus jau mazliet paguvis skart celulīts.
Tas nebija tik izteikts, lai noslāpētu vēlmi izjust fizisku baudu, ko sniegtu viņas ķermenis, bet pamodās sirdsapziņa. Kādēļ būtu jāaplaiž ar bandavoškām pirmā Latvijā sastaptā, kaut arī vieglas uzvedības sieviete?
"Morāle ierunājās, ka nav labi gulēt ar prostitūtām?" skanēja jautājums.
"Esmu kautrīgs impotents," ieskatoties viņai acīs, paziņoju.
Sievietes acīs, kā par brīnumu, ieraudzīju sapratni.
"Manā arsenālā ir līdzekļi, lai jebkurš vīrietis orgasmā gavilētu," viņa visai pašapzinīgā tonī pavēstīja.
Taču paliku nelokāms šīs mīlas priesterienes priekšā.
"Nu nāc taču," viņas balsī ieskanējās patiess aicinājums, "redzu, ka esi atgriezies no tāla ceļa pēc ilgas prombūtnes."
"Esi gaišreģe, vai?" interesējos.
"Nē, mans vārds ir Olga. Bet tavas drēbes ož pēc nevēdinātiem vagoniem, un esi nozēlis ar pāris nedēļu veciem bārdas rugājiem," Olga sacīja, pieskardamās manam vaigam. "Nāc, dzīvoklī ir vanna, nomazgāsies."
"Tu par visiem uzņemies tādas rūpes?" kļūdams aizdomīgs, apjautājos.
"Nē," Olga atzinās, "iespējams, tev nav kur pārnakšņot."
"Un ko vēl redzi, dižā cilvēku pazinēja? Ka manā kabatā vairs tikai pēdējais desmitnieks?"
"Tiešām?" viņa brīnījās. "Bet izskaties pēc novārguša zeltrača no Tālajiem Austrumiem."
"Mans zelts ir mana tauta," nocitēju, atcerēdamies par godu skolas literatūras stundai iemācīto Rūdolfa Blaumaņa divrindi.
"Nezaimo klasiķus," saņēmu aizrādījumu.
"Varu pārnakšņot viesnīcā. Teikšu adjē, kundzīt," sacīju, pagriezdamies uz durvju pusi.
"Bet kā tad ar samaksu?"
"Par ko? Nekas taču nenotika?" Man šķita, ka jautājums ir vietā.
"Par krūtīm, uz kurām blenzi neatņemdamies."
"Tās nav manā gaumē," meloju, pielikdams mūsu dialogam punktu, un aiz sevis aizcirtu durvis.
Ejot atpakaļ uz staciju, prātoju, ka tomēr neesmu rīkojies gluži pareizi. Bet itin visās dzīves situācijās būt godīgam nemaz nav iespējams, it sevišķi, ja no šis rīcības var atlēkt kāds labums pašam.
Par to kārtējo reizi pārliecinājos, dienu vēlāk pamanot, ka pāri pilsētas kanālam vairs nav dzelzceļa tilta slaidās, kniedētās arkas, kas veselu gadsimtu bija viens no pilsētas akcentiem. Kāds uzņēmīgs ierēdnis īsi pirms Atmodas laikiem esot devis piekrišanu arkas likvidēt, jo tiltu pienākoties modernizēt atbilstoši mūsdienu prasībām un dinamiskajam dzīves ritmam. Nezinu, vai no šī lēmuma viņš vēl ko citu, izņemot sabojātu reputāciju, ieguva, bet ar autogēnu nogrieztās tērauda arkas kā mēma apsūdzība funkcionāra aprobežotībai vēl ilgi rūsēja pie dzelzceļa uzbēruma, iekams tās aizveda pārkausēšanai…
* * *
Turpinu dīvānā izbaudīt rīta laiskumu. Šodien mani gaida tikai vecais Diklis, kam nevelk centrālapkures katls, un kāds pasākums Ķīburos, kur bijušajā lepnajā vecsaimnieku mājā ierīkots novada pansionāts dzīves pabērniem. Jūtu pret viņiem gandrīz vai radniecību, jo ļoti labi zinu, ko nozīmē izbaudīt bērnību bez ģimenes siltuma. Reiz, kad strādāju uz Ķīburu jumta pie skursteņa tīrīšanas, viens no pansionāta puišiem jautāja: "Onkulit, vai tu no augšas redzi Rīgu? Tur esot smukas meitenes…"
"Jums pašiem te tādu netrūkst!" atkliedzu.
"Sintija ir baigi iedomīga," puisis atzinās, "pilnīgs vāks."
Nākamā skursteņu apciemošanas laikā Ķīburos uzzināju, ka šo resnīti sauc par Askoldu un viņa mīļākā nodarbošanās esot nošu pārrakstīšana. To pastāstīja pansionāta direktore, cienādama ar kafiju savā kabinetā, kurā skursteņslauķa kungu nosēdināja klubkrēslā uz izklātas avīzes.
"Tīrais negals, kopš Askolds bēniņos atrada sadzeltējušu, vēl Ulmaņa laikos izdotu "Traviatas" partitūru," direktore dalījās savos novērojumos, "no tā laika, kā braucu uz pilsētu, Askolds lūdz atvest tiras nošu burtnīcas. Tiktāl viss būtu pieņemami, jo jauneklis ar šo nodarbi nevienu netraucē, sēd savā gultā un uz naktsskaplša raksta, bet panika ar skaļām vaimanām un asarām sākas, kad pārējie viņa pierakstītās lapas noslēpj. Tad Askolds kļūst histērisks un agresīvs…"
Šodien mēs ar Minnu, pagasta un ari pansionāta iemītnieku frizieri, esam uzaicināti par vedējiem Askolda un Sintijas kāzu ceremonijā. Viņi abi pēc devītās klases absolvēšanas astoņpadsmit gadu vecumā nolēmuši apprecēties. Lai turpmāk nevajadzētu dzīvot pansionātā, dāvana no pagasta pašvaldības puses būšot vienistabas dzīvoklis kādā no centra blokmājām. Pagaidām, līdz atradīšot darbu, iztikšot no pašvaldības pabalsta.
Uz sliekšņa parādās Knausis un kaķu valodā saka man labrīt.
Knausi, kāda tev tautība? uzdodu jautājumu.
Kaķa izskats liecina, ka viņu šobrīd vairāk interesē, kad iešu iebērt trauciņā granulas.
Jā, par čečenu tiku nodēvēts padomju armijā, kur, nespēdams vairs paciest veco karavīru nepārtraukto izsmieklu un pāridarījumus, kādu dienu, novests gandrīz līdz neprātam, pakampu lielo virtuves nazi un abi ar jaunkareivi Rustamu no Kaukāza devāmies pretī vecajiem ņirgām. Acīmredzot izmisuma apņēmība mūsu sejās un asie naži rokās bija tik pārliecinoši, ka trešo gadu dienējušie zaldāti lādēdamies negribīgi atkāpās līdz kareivju ēdnīcas durvīm.
Par šo incidentu rotas seržants mums abiem iešķieba vēl trīs ārpuskārtas norīkojumus virtuvē pie trauku mazgāšanas. Bet no tās dienas mūs vairs nemēģināja aiztikt un Rustams man kļuva draugs. Man uz armiju paciņas neviens nesūtīja, toties viņš tās saņēma regulāri, un es, tāpat kā vairāki jēdzīgākie mūsu vada puikas, tādās dienās nekad nepaliku bešā.