- Lempīt, tagad brauc mājās pārģērbties, gaitenī saņemu rīkojumu, un, Dieva dēļ, beidzot nodzen tos sarus.
- Varēji neteikt, pats zinu!
- Ellīgi runīgs esi palicis, dzirdu secinājumu, it kā man kreņķu šodien nepietiktu… Viens uztaisa avāriju, otrs iztaisa sev pakausī vagu…
Gribu kaut ko paskaidrot, bet Minna pazūd aiz frizētavas durvīm.
Izeju ārā, kāpju uz divriteņa un stūrēju uz pagasta veikala pusi, jo atcerējos, ka Griša pie manis Laimiņās izsmēķēja pēdējo cigareti.
Jau veru vaļā "Bodes" durvis, kad aiz muguras izdzirdu: Atvainojiet, vai drīkstu jums uzdot jautājumu?
Atskatos. Meitēns sarkanā sintētiskā bezroci stāv ar mikrofonu rokā, bet aiz viņa, plats kā šķūņa durvis, puisis ar kameru uz pleca.
- Cik garu? gribu zināt. Nav daudz laika.
- Esam no rajona laikraksta, skuķis skaidro, šī ir ekspresintervija.
- Sukājiet vaļā, vēlīgi atļauju. Interesanti gan, ko avīze grib zināt no ievainota skursteņslauķa?
- Kādas ir jūsu domas par seksu? Meitēns par varītēm grib tēlot diži pieredzējušu sievieti.
- Kas dara, par to nerunā; kas runā, nav dižs darītājs, bilstu.
Lamzacīgais puisis piekrītoši pasmaida.
"Atraduši gan tēmu," prātoju, "vai cenšas atņemt maizi vīriešu žurnāliem vai dzeltenajai presei?"
- Paldies, meitēns teic, jūs bijāt ļoti izsmeļošs. Kāda ir jūsu profesija?
- Skursteņslauķis.
- Dievīgi, jauniņā žurnāliste secina, pieskaršos jūsu amata tērpam, ja?
"Skaries, cik tīk," nodomāju, "ja mīlestība būs nelaimīga, tad šis ticējums tev tik un tā nelīdzēs. Šitajā dzīves jomā pieskārieniem kaut kāda nozīme ir tikai pirms mīlēšanās, bet ne ticējumiem."
- Skaries, cik tīk, diezgan familiāri saku, un par to jaunekli arī, ja gribi.
- Protams, meitēns teic, jūs esat ļoti laipns.
Viņa ar pirkstiņu, kas ir tik tievs, ka gandrīz vai caurspīdīgs, pieduras svīterim un saka paldies.
- Nebija grūti, secinu.
- Tagad tev būs jāmazgā rokas, puisietis iesaka.
Veikalā pie kases cilvēku pūlitis. Sievietes savā starpā skaļi spriež, kuri makaroni labāki. Gaidu, kad varēšu tikt pie cigarešu kastes, kas karājas virs rindā stāvētāju galvām kā brīdinājums, ka nikotīns ir lēna nāve. Man priekšā divi dzīves noguruši vīri skatās uz pudeļu rindām vairākstāvu plauktos un spriež par bagātīgajām izvēles iespējām.
- Atceries, kā mēs ar tevi krievu laikā kāsām iekšā olimpisko uguni? viens no vīriem paklusu jautā otram.
- Ja kroņa ogu nevarēja dabūt, ko citu… Deva kā ar āmuru pa pieri. Tikai pohas bija lopiskas. Bet kas tev tu linolejā no paša rīta varēji tikt pie gumijas šņabja.
- Kamēr iedeva man kalašas, otrs sēri atceras. -Ja nebija šmele, vajadzēja sūknēt logu tīrāmo… Beigās paķēra aiz ahteles par alimentiem.
- Kas tagad nekaiš, pirmais turpina, visādi malibū priekš vemšanas, cik uziet.
- Un šitie te… drinki iesācējiem bundžu izrij, bļaustīšanās iet vaļā visu nakti. Tur esot kofeīns klāt, otrais papildina un, noslaucījis piedurknē degunu, turpina: Es pie Vigo pa lētuci ņemu kontrabandas dropi, tā forša.
Kad pienāk abu veterānu kārta, viņi uz abiem paņem cigarešu paciņu, izberot uz letes pussauju vissīkāko santīmu.
- Nu jau pie baznīcas stāvējuši, nevis simtlatniekos parkā grābuši lapas, pārdevēja nepatikā noteic, skaitot monētas.
- Nauda paliek nauda, iebilst pirmais no vīriem, kad taras punktā par pudelēm dos citādus sanķikus, tad maksāsim citādi.
- Kas tas par darbu vīrieša cilvēkam, kas simts lati mēnesi par naudu, turpina otrs, kaķim jāsmejas.
- Citi iztiek, pārdevēja paliek pie sava, jo nesabāž pudelē.
Iegādājos cigaretes Grišam un dodos ārā, atceroties dzeršanas kultūru Krievzemē, kur dažus mēnešus, kad slapjās ziemas dēļ nevarēja tikt mežā, strādāju degvīna un liķiera rūpnīcā. Darba laikā dzert bija stingri aizliegts, vainīgos tūdaļ atlaida, ārā nest, saprotama lieta, arī nedrīkstēja. Tad nu vīri darbdienas beigās garderobē pēc pārģērbšanās iekampa divsimt gramu glāzi tīra spirta un gandrīz vai teciņus steidzās uz caurlaidi, lai, dies pas, nesamežģītos solis pirms sarga vērīgā skatiena…
Pie veikala stūra atslietais divritenis, mani pacietīgi gaidīdams, aiz gara laika iztukšojis gaisu no pakaļējās riepas, pa gabalu redzu, ka tā plakana. Neatceros, ka būtu uzbraucis kādam spicumam vai stikla šķembai. Iespējams, kāds palaidnis pajokojis savā gaumē, kas to lai zina? Bet vai nav vienalga, tik un tā uzticamais transportlīdzeklis jāstumj ar stumšanu. Nieks vien salīdzinājumā ar tām nepatikšanām, kādas Vilnim un Minnai…
Garām aizbrauc pagasta autobuss ar skolnieciņiem. Ieraudzījuši mani, viņi pieplok pie loga un māj sak, sveiks, skurtsteņslauķa onkul! Kā nu ne, gandrīz katrā mājā viņi grasījās būt lielie palīgi. It sevišķi tad, kad kāpu uz jumta.
Redzot šos smaidošos ģīmīšus, sirdī iespīd cerību stariņš varbūt nākotne mums būs gaišāka…
Mēroju ceļu cauri parkam, lai īsāks gabals uz mājām. Aiz dīķa uz soliņa ieraugu Askoldu un Sintiju. Abi tik aizrautīgi par kaut ko runā, ka nepamana mani pienākam.
- Tev nevajadzēja teikt, ka dzīvo pansionātā, topošā līgava pārmetošā balsī teic, viss būtu štokos…
- Nu gan tu laid, Askolds aizvainots atbild, viņa man prasija. Tik un tā uzzinātu.
- Bet tagad mums dīvāns neiznāk…
- Var gulēt uz grīdas, puisis mierina savu iecerēto, matraci mums iedos… Bet labāk pastāsti, ko no tevis pirmīt vēl gribēja tas vīrs, kas apturēja mašīnu un attaisīja durvis.
- Piedāvāja braukt uz Vāciju par dejotāju, Sintija atbild, es jau tev stāstīju…
- Jā, jā, bet ko tu?