Выбрать главу

-    Es jau tev stāstīju, meitēns gandrīz vai aizvainots atkārto, vai aizmirsi? Ka man šodien kāzas!

-     Un ko viņš? Askolds nerimstas.

-    Čau, jaunie cilvēki! sveicinu. Par ko strīdamies?

-    Mums būs jāguļ uz grīdas, Sintija vaļsirdīgi stāsta, bet komandante aizdos savas meitas līgavas kleitu. Kā es kāzu tērpā uz grīdas…

-Tu tad būsi mana sieva, Askolds paziņo privātīpašnieciskā tonī, un es nelaidīšu gulēt ar visām drēbēm.

-    Askolds nemācēja mēbeļu veikalā samelot, ka nav no pansionāta, Sintija sūdzas, nedeva dīvānu uz līzinga.

-     Melot nav labi, skolmeistara balsi atgādinu un atceros pagasta saimniecības preču veikala īpašnieci ar savam raksturam ļoti piemēroto uzvārdu, turklāt tas nebūtu līdzējis Cerbera kundze pagastā pazīst katru suni.

-     Mēs neesam suņi, Sintija, uzmetusi lūpu, teic.

-    Tas tāds teiciens, taisnojos, man ari nācies aiz­iet tukšā…

Reiz tajā bodē, kur visi pakši bija pilni lietotām mēbe­lēm no Skandināvijas un Vācijas, vēlējos vienoties, lai četrus ķebļus, ko biju noskatījis Laimiņu māju virtuves izdaiļošanai, viņa noliek sāņus līdz manai algas dienai, taču uz savu pieticīgo lūgumu pretī saņēmu viedo tautas pamācību: "Kas pirmais brauks, tas pirmais mals."

-    Es arī pats varu uztaisīt mums abiem superīgu gul­tu, Askolds pašapzinīgi ierunājas. Jevlampij, vai tu man iedosi cirvi un zāģi?

-     Zināms, ka aizlienēšu, bet ne jau šodien, ļoti no­pietni atbildu. Ka no satraukuma nesavainojies.

-     Jā, man vēl jāpārraksta divas nošu lapas no "Traviatas", puisis teic, ja nu tā grāmata pazūd…

-    Jevlampij, vai es jau tagad varu ģērbt līgavas klei­tu? Sintija jautā. Dikti gribas būt smukai.

-     Tu tāpat esi smuka, mana sieva, Askolds teic un, apskāvis meiteni, sāk skūpstīt.

-      Ne tik strauji, puis, smaidīdams saku, vēl tev jāsagaida viņas jāvārds.

-     Man rādās, esmu stāvoklī, Sintija paziņo pēc līga­vaiņa bučas. Askold, ko darīsim, ja piedzims dvīnīši?

-     Uztaisīšu vēl divas gultas, skan atbilde, vai ne, Jevlampij?

-      Kāda runa, piekritu, dēļu man pilns šķūnītis.

-    Es gribētu no melnkoka, puisis teic, būs superīgi.

-     Tad nu stumšos mājās, turpinu, rau, ritenim riepa pušu.

Abi tik sirsnīgi iesmejas, it kā būtu pateicis varen lielu joku.

"Nabaga bērni," nodomāju, pamājis abiem sveicienu.

-     Tikai neaizmirsti, ka tev jābūt vedējam! Kopā ar Minnas tanti! nopakaļ saņemu brīdinājumu.

-    Kāda runa! atsaucos un pasmaidu, iedomādamies, kādu seju rādītu dzelzs lēdija, dzirdot, ka nokļuvusi tan­tes kārtā.

-      Foršs vecis, vēl padzirdu Askolda secinājumu, žēl, ka skursteņslauķis. Kas nekaitētu, ja būtu astro­nauts.

Stumju savu braucamrīku tālāk un prātoju par likteņa netaisnību.

Kad esmu uz šosejas, ar ellišķīgu troksni mani apdzen motociklisti uz saviem hārlijiem deividsoniem, modes dampjiem.

Reiz tādu ādainu kompānija acīmredzot bija sajaukusi ceļu un iedārdinājusi Laimiņās. Apklusinājuši niķelētos šosejas rijējus, viņi neticīgi skatījās uz mani, jo tobrīd, izģērbies pavisam pliks, karstā vasaras dienā pagalmā uz veļas dēļa mazgāju vienīgo apakšveļas kārtu.

"Vecīt, tas ir kūli," motociklistu vadonis, galvu apsējis ar lakatiņu, kā filmās esmu redzējis pirātiem, atzinīgā labvēlībā secināja, "vot, to es saprotu! Tā ir totāla iekšējā brīvība uzspļaut visām mūsdienu cilvēkam uzspiesta­jām normām!

"Kapitāls old bois," piekrita viņa līdzbraucēja tumšās saulesbrillēs, bet pārējie smīkņāja.

"Vai šis ir kempings "Saulrieti"?" beidzot viens no kompānijas, kļuvis lietišķs, apjautājās.

Izvilcis no baļļas sportenes un uzstīvējis tās uz pliku­miem par godu sievietei, teicu, ka zēni maķenīt nošāvuši garām motelis ir nākamā ceļa galā, pa labi nost no šosejas.

"Motelis tas nav tik kūli, kā tu slīp brivā dabā pie brīviem cilvēkiem," galvenais hārlijietis autoritāri pazi­ņoja, tik izlēmigi nokāpdams no braucamā, ka pieši pie kovboja zābakiem saulē nodzirkstīja vien, "es ar džūdi palieku te. Vai saimniekam nebūs iebildumu?"

"Gultas šitādai bandai piedāvāt nevaru," paziņoju. "Ja esat ar mieru nosnaust šķūņaugšā, iebildumu nebūs."

"Okei," mūsu dialogs turpinājās, "veco zēn, mums ir teltis un guļammaisi. Cik gribēsi skanošo?" jautāja kāds cits.

"Trīs lati priekš veļas pulvera," teicu, pamādams uz baļļas pusi, "ar ziepēm nav aršana."

Atskanēja homēriska rēkoņa.

"Saimniek, neapcelies," kāds no motociklistiem iz­klausījās gandrīz vai aizvainots, "neesam nekādi lūzeri!"

"Dārzā vietas pietiek," sacīju, "gan jums, gan dam­pjiem."

Kā atbilde sekoja desmit latu banknote, ko šefs aiz­sprauda man aiz slapjo apakšbikšu gumijas.

"Un buča!" Motociklu amazone uz manu pusi nošmakstināja krāsotās lūpas.

Pārējie stūma braucamos pie vecās klētiņas pavēnī un vēra vaļā bagāžas somas.

"Naska komanda," nodomāju, atsākdams mazgāt veļu.

Tovakar manā ēdienu kartē bija hārlijiešu piedāvātā tūtiņbiezputra.

Kad sākumā šķībi skatījos uz cienastu, šefs teica: "Ņammā droši, to ēdām arī tad, kad kāpām Everestā…"

"Vēl šur tur," atgādināja cits, "piemēram, Kostjuško virsotnē."

"Vai Gaiziņā esat bijuši?" savā naivumā interesējos.

Motorizētā amazone aiz smiekliem gandrīz aizrijās ar biezputru.

"Onkulīt, to pataupījām pirmklasniekiem."

No rīta, saulei austot, viņi aizbrauca, pamodinādami manī ilgas pēc tālēs gaistošiem apvāršņiem un piedzī­vojumiem.

* * *

Laimiņu sētā divriteni iestumju tīri aizelsies laikam ilgi nebiju gājis kājām.

Mans dēls un Knausis patlaban virtuvē mielojas ar šprotu konserviem.

-     Labu apetīti, novēlu, pārkāpdams slieksni.