- Paldies, tēvs!
"Dažreiz viņš mani nosauc par tēvu, dažreiz par papu," secinu. "Kādēļ tā?"
- Nu, izgulējies? jautāju.
- Kā nolūzis, dēls pasmaidot atsedz abus zelta priekšzobus, pamodos no kaut kādiem krakšķiem.
- Māja sēžas, veca. Paklau, Griša, kur iedzīvojies zeltā?
Dēls paraugās manī, kā pārlikdams, vai stāstīt vai ne.
Beidzot saka: Slīdēja kāja, un atsitos pret ielas malā stāvošu žiguli.
- Kā tad, piekrītu, man arī tā bieži gadās. Kāpēc melo, dēls?
- Nu labi, Griša klusi teic, bija pārrunas ar dažiem, kas smējās, ka man nav tēva…
- Tas ir smags apvainojums, piekrītu, jo neesi taču klonēts.
Dēls klusē un glauda Knausi, kas laizīdamies pienācis viņam klāt.
- Labs kiska, labs… Tad pievēršas man: Cikos tev jābūt zagsā?
- Mums tagad ir dzimtsarakstu nodaļa, dēls.
Paskatos pulksteni. Mums vēl ir laiks iedzert kafiju.
Saki, Griša, kas tie būs par cilvēkiem, ar kuriem tev vajadzēs iepazīties?
Virtuvē iestājas klusums. Dzirdama tikai Knauša murrāšana.
- Daži Remam vajadzīgi cilvēki, papu!
- Kas viņiem būs jādara?
- Nezinu, Rems neteica.
"Kā pret sienu," smagu sirdi nodomāju, "neko no puikas neizdabūšu… Velns lai parauj to Remu!"
Pieceļos no krēsla un ieleju kafijas kannā ūdeni. Kā Grišu glābt?
Prātā nāk Minnas sacītie vārdi par mani kā notēs puļķi, kas visiem grib palīdzēt.
- Papu, kas tev? Ķieģelis uzkrita uz galvas? dēls jautā, pamanījis ielāpu uz mana pakauša.
Kad izstāstu, viņš iesmējies secina: Rādās, pie dāmām tu esi cieņā. Un kas tevi tik perfekti salāpīja?
- Liene, aptieķniece.
Dēls strauji ķer pēc cigaretes.
- Tā pati, ko redzējām kabakā? Kā tu viņu nosauci Ļena?
- Liene, Griša, Liene! Sāc mācīties runāt latviešu valodā.
- Kam man tava valoda, ja tik un tā drīz braukšu atpakaļ… Un Ļena noteikti saprot krieviski.
Dēls pieceļas un jautā: Papu, aizdosi veļuku uz kādu stundu?
- Kur skriesi ar cauru riepu? No centra pats nācu kājām.
Griša pārbaudoši skatās manī.
- Točna?
- Izej, paskaties. Ja gribi braukt uz aptieku pie Lienes, varu pateikt, ka esi nokavējis.
- Vai viņa ir precējusies?
- Nē, bet pagasta aptieka strādā līdz trijiem. Tagad ir pusčetri, puis.
- Līdz centram nav tālu! Aiziešu kājām. Vai nezini, kur Ļena dzīvo?
- Nomierinies, nezinu. Kaut kur centra hruščovkās.
- Skaidrs, dēls paziņo, došos izlūkos. Man patīk sievietes baltos halātos.
- Dēls, Liene nav vieglas uzvedības sieviete, mēģinu viņu nomierināt, ja arī atradīsi dzīvokli, tālāk par priekštelpu netiksi.
- Tad jau redzēsim, viņš nomurmina.
Atkal iezvanās Grišas mobilais.
- Esi gatavs? kāds bez ievada jautā.
- Kad? viņš jautā nospiestā balsī.
- Šovakar, dzirdu lakonisku rīkojumu, pilsētā. Pēc stundas zvanīšu, došu koordinātes. Viss.
Dēls iebāž aparātiņu kabatā un nolamājas.
- Kur tev jābūt? naivi jautāju.
Tikko iepazinos ar savu pēcnācēju un dzimtas turpinātāju, tā iejaucas sveši, draudīgi spēki.
- To vēlāk pateiks… papu.
Viņš pieceļas un, kā atbildi meklēdams, skatās manī ar atsvešinātu skatienu.
"Cik nesen dēls šo Rema rīkojumu iepazīties ar kaut kādiem nepazīstamiem tipiem uzņēma visai vieglprātīgi, tik šobrīd izskatās satraukts."
Prātā iezogas ļauna priekšnojauta vai tik Rems nav atradis soda izpildītājus?
Griša lēni aizpogā krekla apkaklītes pogu.
- Papu, man jābrauc! Pasaki, cikos iet autobuss! Esmu ievērojis, ka te reti uzņem stopētājus.
Autobusu sarakstu zinu no galvas. Vēlreiz paskatos pulkstenī.
- Pēc divdesmit minūtēm… dēliņ!
Viņš paskatās, tad, strauji pienācis, apskauj mani.
Apņemu zēniski kalsnos plecus, un pēkšņi gribas kliegt no bezspēcības pret šo ļauno varu, kas grib mūs šķirt… varbūt pat uz visiem laikiem. Jūtot kaklā rūgtu kamolu, nespēju pateikt ne vārda.
- Nu… man jāiet, dēls teic, ka nenokavēju.
- Pagaidi, es tūlīt, izdabūnu pār lūpām un tēvišķīgu jūtu uzplūdā, vēlmē visiem iespējamiem līdzekļiem pasargāt savu miesīgo dēlu no draudošām briesmām, aizsteidzos uz gaiteni. Ilgi nav jāmeklē aiz lielās maizes krāsns ir slēptuve. Parauju uz augšu ar īsu naglu pienagloto grīdas dēļa galu un izņemu pasmagu saini no vatenim nogrieztas piedurknes, rūpīgi notītu ar skoču.
- Kas tev tur par dārglietām? ieraudzījis mani atgriežamies virtuvē, Griša brīnās.
Ar nazi pārgriežu saitējumu un izvelku TT sistēmas pistoli.
- Bez vajadzības nelieto, ir tikai viena aptvere, dodu padomu, bet, ja kas, tad…
- Super! dēls iesaucas. Vot, eto vešč!
Viņš ar lietpratēja kustībām no pistoles roktura izslidina aptveri, paskatās, cik tajā patronu, un ar asu delnas kustību iedzen to atpakaļ.
- Divas trūkst, saku, kad atradu, izmēģināju.
- Paldies, tēvs, esi īsts vecis… dēls pateicas par šo nāves rīku, kas var būt viņa glābējs, bet var būt arī kļūmīgais liktenis. Kur atradi?
- Turpat, no kurienes nupat izņēmu, koridorā zem grīdas.
- Reģistrēta taču nav, vai ne?
- Sākumā interesējos. Noskaidroju, ka atļaujas dabūšanai jāiztur tāds mutiskais eksāmens, gandrīz kā virsskaņas iznīcinātāja pilotam.
- Kas nekait amerikāņiem, viņi ieroci var pasūtīt pa pastu, Griša secina. Lai nu kā, ar šo stobru neraustīšos ne no viena atsaldētā.
Dēls pasvārsta rokās ieroci, tad aizbāž sev aizmugurē aiz jostas. Goģitsja! Nu sveiks, papu, varbūt šovakar atgriezīšos. Sarunāsim, kur noliksi atslēgu, viņa balsī dzirdu atgūto pašapziņu.
- Pieraksti mana mobiļņika numuru, saku, ja kaut kas, steigšos palīgā.