Griša velta man pārsteigtu skatienu.
- Tev ir vēl kāds stroķis? viņš cerību pilns jautā.
- Sagribējies, saku, raksti numuru un iedod man savējo.
- Runā, dēls teic un ātri saspaida sava telefona taustiņus.
- Nu tagad ej, aicinu, nenokavē, Grišiņ!
… Kad esmu aizvadījis savu mantinieku, atgriežos pie pusizdzertās kafijas krūzes un, izmalkojis to pāris guldzienos, sāku aptvert, ko nupat pastrādāju.
Minnai taisnība, ko viņa ne reizi vien ir teikusi: "Tu, Jevlampij, vispirms izdari un tikai tad domā…"
Gandrīz vai jūtu, kā mati saslienas stāvus, bet cenšos sevi mierināt, ka īstam vīrietim jāprot aizstāvēties, nevis no ienaidnieka gaidīt žēlastību…
"Beidz mocīties ar pārmetumiem, sāc gatavoties kāzu liecinieka misijai," sevi norāju, "ķeries pie ģērbšanās, ievedēj!"
Uzkāpju otrajā stāvā, kur guļamistabas durvju iekšpusē iedzītas dažas naglas un uz tām karājas visa garderobe. Secinu, ka vienīgais baltais krekls izskatās tāds, it kā to būtu gremojusi govs. Jāmēģina to mazliet pagludināt zem žaketes jau daudz nebūs redzams. Bet žakete laba humpalās laimējās nopirkt gandrīz jaunu, tikai viena kabata caura. Bet ne jau man tur būs jābāž laulības apliecība.
Bikses? Paskatos uz jaunajām biksēm, kas patlaban kājās. Apakšējie gali gan mazliet dubļaini bija taču jāpalīdz dabūt ārā no lielās dubļu lāmas Minnas mazā mašīnīte, ko Vilnis atveda no Anglijas, lai Latvijā sadauzītu.
Vispirms novelku bikses, nonesu virtuvē un abas staras līdz pat ceļgaliem pabāžu zem krāna un kārtīgi izberžu. Nogriežu lieko slapjumu un ķēros pie gludekļa nav tik daudz laika, lai gaidītu, kad tām labpatiks izžūt.
Vecais pletīzeris lai rāda, ko māk. Nostiepju ūzas uz virtuves galda, un gludeklis čūkst un šņāc kā tvaika lokomotīve.
"Pacenties, vecīt, man jābūt sapucētam kā veikala skatloga manekenam," domās uzmundrinu savu daudzcietušo pletdzelzi, ar kuru Minna, kad viņai nāca gaismā manas vieglprātīgās dzīves sekas, kvēlā sašutumā reiz svieda. Laimējās izvairīties, un pletīzeris atsitās pret krāsns stūri, izsizdams robu. Atmiņu mudināts, pasmaidu. Kamēr šis dullais sievišķis lūkoja, kas vēl būtu ķerams un metams, paguvu viņu apskaut un tik ilgi bučot, līdz viņai nolaidās rokas. Kas tas toreiz bija par kaisligu seksu! Abi baudā ldiedzām tā, it kā mūs mušitu nost…
Atskan mobilā zvans. Labi, ka šī plakanā rotaļlieta nav izkritusi no kabatas, kamēr mazgāju bikses. Zvanītāja, protams, ir Minna. Kā velnu piemin, tā tas ir klāt, kā saukts…
- Lempīt, ko dari? Pulkstenī esi paskatījies?
-Ja nav, kam skatīties acīs, jālūr uz veco buģiļņiku, atbildu.
- Ak tā? Un es tev neko vairs nenozīmēju?
- Kā tad ne? Tieši šobrīd štukoju, ko darīt ar vešu, kuru apsmaidīji.
- Lempīt, esmu ceļā pie tevis. Veikalā pie Sibillas nopirku tev kārtīgas bumbierenes. Varbūt būs bišķi par lielu, bet mazāka izmēra nebija. Pats vainīgs, ka esi noskrējies kā Podēnu suns.
- Tu domā, ka tās ļurenes vilkšu kājās, iedams par laulību liecinieku? Ja nu nokrīt?
- Nekas. Tālāk par šekumu nekritīs. Neviens nemanīs.
- Kā tu zini, gudrā? Vai tev ir pieredze?
- īstai sievietei daudz kas jāzina, Lempīt.
Manas nāsis jūt gruzduma smaku.
Sasodīts! Saprotu, ka bikses svilst.
- Skaidrs, gaidu, saucu, vairs nav laika runāt!
Nometu telefonu un steidzos glābt, kas glābjams. Norāvis gludekli, redzu, ka pletīzeris paguvis atstāt savu nospiedumu brūnas kontūras veidā. Ko nu? Minna atnāks, un viņai patiešām būs iemesls nosaukt mani ne vien par Lempīti, bet par tūļīgu Lempi. Bridi gudrojis, secinu, ka, nepieciešamības dzīta, cilvēce izdara vislielākos atklājumus. Ne velti tieši kara laikā Homo sapiens smadzenēs tapuši daudzi derīgi izgudrojumi. Protams, tas karus neattaisno…
Paskatos pulkstenī. Ir piecpadsmit minūtes laika. Ar divkāršu enerģiju cenšos nelaimīgo bikšu staru dabūt sausu. Kad tas daudzmaz izdevies, virtuves galda atvilktnē sameklēju lielo flomāsteru, kas vēl saglabājies no Minnas laikiem. Sievieši vienmēr sastiepj mājās visādus krikumus. Kā par brīnumu, dažreiz tie noder. Rūpīgi ar flomāstera švammītes uzgali notušēju nodevīgi brūnās karstā gludekļa atstātās pēdas uz melnajām biksēm, brīnīdamies, kādēļ ienāca prātā tās vilkt kājās no paša rīta. "Kā priekšā tu gribēji zīmēties?" jautāju pats sev, bet atbildi nerodu. Laikam cilvēkam no dabas dota tieksme padižoties. Ja ne ar ko citu, tad ar jaunām biksēm. Bet ari bez tām vēl gluži zemē metams neesmu. Rau, šodien pat pusstundas laikā apģērbu Sūrumu māju nelaiķi veco Dikļi kā brūtgānu, lai tur augšā viņam nav jākaunas.
Beidzis bikšu aizmālēšanu, atkāpjos soli, lai šo mākslas darbu ar kritisku aci aplūkotu no attāluma, kā filmās esmu redzējis rīkojamies gleznotājus. Atklāti sakot, līdz postmodernismam man vēl diezgan tāls ceļš ejams, bet cerams, ka nebūs arī vajadzīgs.
Atvieglots uzelpoju. Galu galā laulību ceremonijā notiks daudz svarīgākas lietas, lai liecinieki un ziņkārīgie pievērstu uzmanību kāda renovētajām ūzām.
Izgludinājis bikšu otro staru, velku tās kājās un ķēros pie krekla. To uzdāvināja Minna, kad sāka dzīvot Laimiņās. No tā laika būs pagājuši gadi desmit. Varbūt mazāk, varbūt vairāk, speciāli neesmu skaitījis.
"Sieviete ir kā bilde, kurai vajadzigs smuks rāmis," viņa toreiz paziņoja, stīvēdama kreklu man mugurā.
"Vai es būtu tas rāmis?" apjautājos, jo šī loma nešķita visai perspektīva. "Labāk gribu būt saturs."
"Saturs ir mūsu mīlestība," viņa atgādināja, "skaidrs tev, Lempīt?"
Mēs atkal kārtējo reizi sastrīdējāmies.
* * *
Gludinot kreklu, domas atgriežas pie dēla. Kas īsti viņu gaida pilsētā? Cik bīstamu darbu Rems pavēlējis darīt? Neziņa gruzd gan smadzenēs, gan sirdi. Kur lai rodu mieru? Nevajadzēja dot līdzi pistoli, ek, nevajadzēja…