Atskan telefona zvans. "Vienreiz jāpasaka Minnai, lai nezvana ik pēc piecām minūtēm," nodomāju. "Kas es viņai pieskatāms puišelis, vai?"
- Papu, dzirdu Grišas balsi, esmu iebraucis autostacijā. Pasaki, kur atrodas Akmens iela un kāds autobuss uz turieni iet?
"Akmens iela," domāju, "pašā pilsētas nomalē, kur nepabeigtās lielpaneļu dzīvojamās mājas…"
- Brauc ar vienpadsmito autobusu, pāri ielai ir pietura, saku un jūtos, it kā sūtītu dēlu uz kapsētu.
- Okei, papu, nebēdā, viss būs labi… Bet neturi zelta naudu uz virtuves skapja, kāds var pievākt. Pakā!
Skat, kā! Paguvis jau izpētīt, kur kas stāv. Un tikai tad prātā ataust dēla vārdu dziļākā jēga ja viņš atgrieztos Laimiņās jau šovakar, par monētām vispār neieminētos. Tātad…
Ķeru pēc mobilā un sameklēju viņa numuru.
- Nu, Griša aizelsies runā, jūtu, ka viņš patlaban iet straujā solī, ko aizmirsi pateikt?
- Dēls, tu jau zināji, ka nebūsi tik ātri mājās, kāpēc neteici?
- Atvaino, papu, vairs neesmu sev saimnieks… Kad būs iespējams, tūlīt došu ziņu. Atā! Pasveicini savu… draudzeni.
Viss. Varu lēkt no ādas ārā, neko vairs nespēju iespaidot. Jau sen neesmu juties tik draņķīgi. Nolieku gludekli malā un meklēju cigareti. Ai, cik pareiza ir paruna mazi bērni spiež klēpi, lieli sirdi…
Nedzirdamiem kaķa soļiem pienāk Knausis un, kā vienmēr, glaužas pie kājām.
- Nu, tīģerīt, vai paliksim divi vien? jautāju.
"Kas mums nekaiš," vēsta kaķa izskats, "mājas ir, bļodiņa vienmēr pilna un dārzā var noķert kādu peli…"
"Knausi, Knausi, tu nespēj iedomāties, kā mēs, cilvēki, dažkārt spējam sāpināt cits citu… It kā būtu īpaši apmācīti šim nolūkam," nodomāju.
Knausis piekrītoši iemurrājas un taisnā ceļā aiziet uzēst kaķu barības granulas.
Ievelku pēdējo dūmu un cigaretes nodeguli iesviežu plītī. Tad atveru logu. Ieradīsies Minna un ņemsies stāstīt, cik manā vecumā smēķēšana ir kaitīga. It kā pati būtu briesmīgi jauna.
Jā, kur Minna palikusi, ka vēl nerādās? Vēl kāds brīdis laika viņu gaidīt, tad jāsāk taisīties uz iešanu. Būtu kaut kas jāuzēd, lai dzimtsarakstu nodaļā neuznāk zvēra apetīte, bet jādomā par Grišu.
Lai izbēgtu no bezpalīdzīgās prātošanas, izeju verandā vēlreiz aplūkot grāmatu bagātību. Pašā grēdas augšā guļ
Čārlza Dikensa "Olivers Tvists". Pasvārstu dzeltenīgajos vākos iesieto sējumu. Kā toreiz internātskolā, pat stundu laikā lasīju par šī zēna piedzīvojumiem! Taču nelietis Saikss šajā grāmatā salīdzinājumā ar nežēlīgajiem ielu kautiņiem, ko mums dažkārt nācās izcīnīt, šķita gandrīz vai tīrais ņuņņa. Tādi rīki kā zobaina kastete vai svina kabeļa gabals uzbrucēju rokās viņam pat sapņos nerādījās. Kāpēc mūs, internātskolniekus, pilsētas bērni tā neieredzēja? Vai tāpēc, ka bijām no bērnunama?
Atceros, kā reiz, paslepšus lasīdams par bāreņa Olivera bērnības gaitām, pa ausu galam dzirdēju, ka skolotāja nosauc manu vārdu, un uz jautājumu, kas sarakstījis "Kapitālu", steigšus atbildēju: "Dikenss!"
No tās dienas dabūju iesauku Dikenss, tā pavadīja visu skolas laiku, un jāsaka patika. Dažreiz dzīvē cilvēkam gadās ari gaiši brīži. Cik tie ilgi, ne katrreiz ir atkarigs no viņa paša.
Tad nāca Arčibolda Kronina ēra. "Citadele", "Šenona ceļš", "Zvaigznes raugās lejup", "Ziemeļu gaisma" bija kā bāka manā pusaudža pasaulē, bet Ērihs Marija Remarks iesvēla alkas pēc biedriskuma, draugu pašaizliedzīgās rīcības un atbalsta.
Nolieku "Oliveru Tvistu" un paņemu Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu". Cik vienkāršos vārdos var aprakstīt bērnības pasaules brīnumainās izjūtas!
Paņemu nākamo grāmatu, apgriežu, lai redzētu virsrakstu. Džona Steinbeka "Mūsu rūpju ziema". Vāki apbružāti, acīmredzot gājusi caur daudzām rokām.
Šķiet, ka šī būs ari mana rūpju ziema. Pirmo reizi mūžā asi izjūtu vecuma vientulības salto elpu. Ja ar Grišu kaut kas notiks, vairs nebūs nevienas atvases, palikšu kā vientuļš koks savas dzīves rudenī. Minna? Šī sieviete ir mazliet biedējoša ar sava rakstura pretpoliem te uguns, te ledus, neskaitot citas dabas stihijas. Kaut pievelk viņas enerģija un izlēmība, kā arī sievietes maigums, tomēr ne mirkli nepamet piesardzība, ka pēkšņi viss var beigties bēdīgi. Viens vienīgs neapdomīgs teikums var būt liktenīgs un šī sieviete pazudīs no manas dzīves uz visiem laikiem. Daži ģenerālmēģinājumi jau ir bijuši.
Apmēram tādu sajūtu izbaudīju pusaudža gados, kad no internātskolas mūs, vecāko klašu audzēkņus, nosūtīja talkā uz kādu atpalikušu kolhozu ražas novākšanas talkā.
Pēc garajām stundām kartupeļu laukā aizklīdu uz attālā meža malu, lai vientulībā palasītu, un gravas malā atradu nesprāgušu kara laika šāviņu. Manās pusaudža acīs tā bija neaprakstāma bagātība, tomēr, to nesdams, lai piemērotā vietā sakurtu ugunskuru un izbaudītu pamatīgo grāvienu, šāviņam detonējot, jutu it kā likteņa pirksta pieskārienu ja paklupsi, no tevis nekas vairs nepaliks pāri… Un tomēr nesu šo smagā tērauda čaulā paslēpto nāvējošo spēku, lai klases biedri, izdzirduši kara laika pērkonīgo atbalsi, aiz skaudības plīstu, uzzinot, ko esmu paveicis.
Nolieku grāmatu un paskatos pulkstenī nu jau Minnai vajadzētu ierasties. Cik tad liels tas attālums no pagasta veikala līdz Laimiņām? Varbūt piezvanīt? Iespējams, kas atgadījies? Stāvu verandā Minnas dāvinātajā, svaigi izgludinātajā kreklā un gludinātajās biksēs krietnu brīdi prātodams. Esmu vājš cilvēks un beidzot ķēros pie telefona.
Minna, mani kāda sieviete pirms stundas ceturkšņa solīja apciemot, saku mazajam, bet tik izpalīdzīgajam plastmasas nieciņam.