Vispirms dzirdu Minnas elpu, tad skaudrus vārdus:
- Kad, runājot ar sievieti, kura tev piezvanījusi, nemetīsi nost klausuli, tad arī varēsi gaidīt. Bet es tā vairs nebūšu!
Un no mazā aparātiņa vairs nenāk nekādas dzīvības zīmes. Viss.
"Kā ar mietu pa galvu," satriekts nodomāju. "Sasodītais gludeklis, vajadzēja tam dedzināt bikses…"
Atspiežos pret grāmatām un jūtos vēl vientulīgāk. Vai turpmāk tikai tām varēšu uzticēties? Prātā ienāk doma kas ar šo bagātību notiks, ja aiziešu uz turieni, kur skursteņi nevienam vairs nav jāslauka?
Nevaru padoties mirkļa vājumam. Galu galā pat uz nāvi notiesātajam tiek dota atļauja teikt pēdējo vārdu. Mobilais, saņēmis vajadzīgo informāciju, ka Minna jāizsauc uz sarunu, pakalpīgi veido izsaukuma pīkstienus.
Beidzot aparātiņa sīkā balstiņa uzklausīta mana diena un nediena sievietes izskatā negribīgi atsaucas.
- Minna, tobrīd sāka degt jaunās bikses… steidzīgi sāku taisnoties, bet viņa pārtrauc: Ak tad tā esi nogribējies, ka bikses jau svilst? Nu tad mudīgi drāzies nodrāzties pie tās ielenes Olgas…
- Minna, es gludināju… Un atkal viņa mani pārtrauc:
- Pareizi, ceļu pie viņas tu esi nogludinājis!
Tagad man pietiek kas es viņai kāds peramais zēns?! Kas Minnai devis tiesības tā izturēties, ja gribu pastāstīt par situācijas nopietnību?
- Vismaz Olga mani nepārtrauks, kad runāšu, saku,
- viena otra ielene ir labāk audzināta par tevi! un izslēdzu mobilo. Galu galā par laulību liecinieci palūgšu pirmo pagasta centrā sastapto sievieti katrai būs tik daudz saprašanas, ka pansionāta iemītniekiem ļoti svarīgā dienā jāpalīdz…
Lai nomierinātos, izeju sētā un iestumju riteni malkas šķūnī.
Tik daudz laika, lai noņemtu tukšo kameru, to salīmētu un piepumpētu, vairs nav.
Drīz jāiet. Kamēr prātīgi, lai dubļos vēlreiz nenošķiestu apavus un bikses, tikšu cauri mežam, paies labs brīdis.
Knausis stāv uz sliekšņa un jautājoši raugās manī sak, ko tu, lielais kaķi, šodien esi tāds nemierīgs?
"Viss kārtībā, draudziņ, uz tevi tas neattiecas," domās saku viņam, "lielajiem kaķiem tikpat bieži kā jums rodas domstarpības. Atšķirība tikai taktikā ko jūs ar zobiem un nagiem, to mēs ar vārdiem."
Knausis sāk berzēties gar verandas durvju stenderi.
Nāc iekšā, aicinu, iedošu tev palaunagu.
"Kas palaunagā būs?" jautā kaķa skatiens. "Vai atkal sen apnikušās granulas, pēc kurām slāpst kā paģirās?"
"Paldies tavam kaķu dievam, tu neesi izbaudījis paģiras, bet tikai dzirdējis par tām," sevī nospriežu.
Kāpjot pāri slieksnim, mobilais tā nevērti noņaudas, it kā arī gribēdams ieturēt palaunagu.
Paskatos mazajā lodziņā sarindojušies vārdi jāuzlādē akumulators. Protams, tas notiek kompānijas pēc. Viens izsalkušais labi saprot otru.
Sameklēju mobilā telefona iesaiņojuma kārbu, tur jābūt lādētājam. Tā, tā. Viens vada gals telefonā, otrs rozetē. Mobilais apmierināts strupi iepīkstas tas laikam viņa valodā nozīmē: paldies.
Katra cilvēka dzīvē ir tādi brīži, kad aiz vientulības gribas sarunāties ar lietām, par dzīvniekiem nemaz nerunājot. Šie dialogi ir ļoti pamācoši cilvēks maķenīt ieskatās savas būtības dziļumos.
Lai telefons lādējās, kamēr atgriezīšos, secinu, kāda jēga būtu nēsāt līdzi mēmu lietu.
Sirdī gan skrāpējas apziņa, ka Minna gan nevarēs piezvanīt, bet… Cik jau neesmu cietis šīs sievietes dēļ. Esmu, kā saka, trenēts pietiekami un rūdīts vecpuisis.
Noglaudījis Knausi, kas uz bļodiņā iebērto barību pagaidām tikai ieinteresēti noraugās, dodos ceļā. Pirmo reizi mūžā būt par laulību liecinieku nav joka lieta. Par sava dēla tēvu šodien jau kļuvu. Pēc stundas būšu arī kāzu vedējtēvs…
Kājām ejot, cilvēkā pat domas raisās nesteidzīgi. Lai nebūtu jāprāto par dēla aizbraukšanu un Minnas skarbajiem vārdiem, gudroju, ko es, piemēram, darītu, ja man piederētu mežs, kura egļu tumšzaļā, blīvā siena iztālēm māj un kurā es pēc brīža, šalku apdvests, ieiešu kā mierinošā patvērumā. Varbūt uzceltu guļbaļķu māju šīs zaļās pasaules vidū, logā bikli ielūkotos graciozās stirnas, zaķi ļepatotu pa kāpostu dobēm, brīnīdamies, kāpēc neesmu tās izravējis, bet ziemā savus nošu rakstus pagalma sniegā atstātu irbju bariņš un es lasītu pateicībā veltīto melodiju par kviešu putraimiem, ko putniem nobērtu gan rītos, gan novakarēs. Bet zīlītes strīdētos ar krustknābjiem, kam pienākas mieloties pirmajiem. Knausis filozofiskā mierā aiz loga rūts raudzītos uz šo rosību sētā, bet nervozi kustīgais astes galiņš nodotu kaķa patiesos nolūkus. No rītiem mani pamodinātu kafijas smarža un klusa brokastu trauku šķindoņa no virtuves, kur saimniekotu Minna…
Mežs saņem mani ar savām dzīvības skaņām. Kaut kur klaudzina namdaris dzenis, starp kokiem aizplīvo meža tirgus sievas žagatas melnbaltie brunči un biezoknī lietišķi kramšķina krauklis, viņam jādomā par ziemas tuvošanos.
Nogriežos no ceļa un eju tālāk pa tikko saskatāmo taciņu tā ātrāk nonākšu pie sava mērķa. Egļu stāvā siena beidzas, sākas nežēlīga kailcirte. Pirms desmit gadiem to savā atgūtajā meža īpašumā veica bijušais pagasta iedzīvotājs Pļauku Adalberts. Pāri nepalika ne ilkss resnuma bērziņš, kur nu slaidās masta priedes visā trīs hektāru platībā. Pārdeva baļķus, lai nopirktu lietotu mersedesu, ko viņam pilsētā pie supermārketa tīņi nozaga un sasita. To uzzinājis, depīgais vecpuisis Adalberts nogāzās ar sirdstrieku. Nokrita kā motorzāģa gāzts simtgadīgs ozols, kaut gan Skuju māju saimniekam apritēja tikai pusgadsimts.
Viņa bērēs vīri pārsprieda, ka, ja Adalbertam būtu bijis kāds sievišķis pie sāniem, šo ar mietu nevarētu nosist, jo meitieša cilvēks tomēr esot kā zibens novedējs, kas īstajā brīdī lielus kreņķus novadot sāņus, un pie reizes minēja arī piemēru. Vienam no viņiem, Jorenam, klejojošu suņu bars saplēsa piecpadsmit aitas un vēl kādu daļu savainotās nācies nokaut, pats gandrīz vai gribējis lūkot pēc striķa un stiprāka zara, bet maģā sievelīte teikusi: "Nebēdā, Joren, Vilibalds akai sataisīs jēreļus, cik uziet, viš uz to būšanu nav mudināms…"