Выбрать главу

Bet Jēpja krogā pie kopā sastumtajiem galdiem uz nelaiķa vieglajām smiltīm vīna glāzi iebaudījušās kai­miņu sievas savā starpā klusi, lai nedzirdētu radinieki, sačukstējās, ka Adalberts bijis skops kā velis, teicis, ka tāds sievieša radījums mājās neko prātīgu nedarot, tik vien šai tā nojemšanās kā dzert kapiju un štātēties, kad gaidāms tas jaunais pastnieks uz pļērcekļa…

Tuvojos pamestajai Skuju viensētai un redzu, kā laika zobs jau pamatigi iekodies dzīvojamās ēkas šķindeļu jumtā un vaļā atrautajā loga rāmī, kas, tik tikko turoties vienā eņģē, sēri čīkst. Intereses pēc ieskatos telpā. No gultas pāri palikušas tikai šķēpeles, acīmredzot kādam nav bijis kur izlādēt enerģiju, bet istabas stūrī atstāta vizītkarte sak, es te pazīmējos un ko tu man pada­rīsi…

Brīnums, kā māja nav nodedzināta, prātoju, tikko Adalberts aizgāja citā valstībā, viņa māsa no mājas aiz­laidās tādā skubā, it kā nelaiķa dvēsele viņai neļautu pat dzert kafiju…

Bet mežs gan nav bijis vienaldzīgs pret Adalberta mi­tekli pagalmā jau vienīgo nenokritušo lapu vieglajā vēja pūsmā trīsuļo biklas apsītes un tālāk šmaugs pusauga bērziņš.

Ejot garām greizajam malkas šķūnim, vēlreiz atska­tos, un kāja, pēkšņi iegrimstot kurmja rakumā, greizi sagriežas, un kā strāvas trieciens potītei cauri un riņķī apkārt izskrien dedzinošas sāpes. Sasodīts, vajadzēja te nākt, nodomāju un, gribēdams iet tālāk, sāpēs lādēda­mies, nogāžos zemē. Saprotu, ka esmu izmežģījis potīti… Laiciņu guļu, taustot kāju, kas tūkst acīm redzami, un gudroju, ko darīt. Skaidra lieta, vismaz šodien nekāds kāzinieks nebūšu.

Par laimi, tuvumā guļ žogam atrauta lata. Pievelku to klāt un, lāstus purpinādams, pieceļos, jo lēnā garā jāvelkas uz māju. Žēl, ka esmu pievīlis Askoldu, viņš tomēr skaitījās drauģelis… Žēl arī Sintijas, viegli varu iztēloties meitēna lielās acis, kas līdz šim pasaulē vairāk vērušās ar neuzticību.

"Labie cilvēkbērni, atvainojiet, ka tieši šodien biju tāds lempis," domās sarunājos ar abiem, "bet neesmu pagastā vienīgais vīrietis. Minna ātri saorganizēs aiz­stājēju…"

Domājot par aizstājēju, atspiežos uz sava pagaidu kruķa tik nikni, ka ietrupusī lata lūst un atkal pieglau­žos māmuļai zemei. Tagad gan lādos visās man zināmās bijušo brālīgo republiku valodās, jo krizdams kā papildu "bonusu" vēl sasitu ceļgalu.

"Redzēsim, vai tu, stīvais un klibais, aizvilksies mājās līdz tumsai," pats ar sevi slēdzu derības, "lieku polšu, ka diezin vai…"

Tas mani uzmundrina. Nedrīkst pats savās acīs kļūt par zaudētāju. Tik vien tā darba aizspriņģot līdz Laimiņām! Kā tikšu zem jumta, tā piezvanīšu aptieķniecei Lienei, lai iedod Minnai kādas pretsāpju ripas, un kājai uzlikšu spirta kompresi. Varbūt viņa atnāks… Cik ilgi gla­bāšu to pudeli no ziemeļiem kā atmiņu? Šai dienai ir savi noteikumi. Saviebies velkos uz priekšu. Tiktāl esmu nonā­cis skaidrā prātā gāžos garšļaukus uz līdzenas vietas. Pa slidenām jumtu korēm staigātāj, skursteņu kāpēj, lai­kam vecums tev māj ar savu izģindušo un drebošo roku…

Aizmetu prom latu un mēģinu paļauties tikai uz sa­viem spēkiem, kā esmu pieradis līdz šim. Tomēr ir kaut kas vairāk par cilvēka gribu tās ir sāpes. Kā atbalstos uz vainīgās kājas, tā acīs nodzirksteļo un pat sametas slābana dūša. Noslīgstu pie varena priedes celma, ar mu­guru jūtot tās rēpuļaino mizu, un veros kailcirtē, kas aizaugusi krūmiem. Brīdi sēžu, klausoties netālā meža elpā, un pamanu trijkājainu stirnu kāda nemākulīga malumednieka vai cilpu licēja upuri. Nolādētā, nekad nepiepildāmā cilvēku alkatība! Nogalināt vājāko un ne­aizsargāto tikai tāpēc, ka tas ir dzīvs, tāds ir mūs­dienu vienpadsmitais bauslis, ko ar patiesu entuziasmu un sirds degsmi turam godā. Atceros to resno, bārdas sariem noaugušo pagastveci Ķieņu Ludi asinīm aizplūdušām acīm, kas saltā, sniegotā ziemas dienā tika aizturēts dzērumā par nelegālām medībām. Garajos sala mēnešos badā novārgusī stirna barības meklējumos bija iznākusi klajā laukā, kad šis neandertālietim līdzīgais radījums uz sniega motocikla un ar optisko tēmēkli aprīkotu ieroci rokās varonīgi stājās tai pretī. Sašautais dzīvnieks izmi­sumā meklēja aizsardzību pie cilvēku mājokļa, bet tālāk par ābeļdārzu netika. Tur asinīm noplūdusi stirna gulēja, gaidīdama sava nožēlojamā likteņa galu un izmisuma un nāves baiļu pilnām acīm raudzīdamās klāt pienākušajos cilvēkos…

Vai šis malumednieks saņēma sodu, kaut arī likumsargi konfiscēja ieroci? Nez vai, jo mūsu valstī pret amat­personām, kas pārkāpušas likumu, spēkā stājas neizpro­tami humānisma principi, kas ir tik iedarbīgi, ka sprie­dums par nodarījumu nonīkst vecuma bezspēkā…

Aizgainu šīs atmiņas, lai atkal kārtējo reizi mani ne­pārņemtu pilsoniskās bezspēcības sajūta par attiecīgo dienestu nožēlojamo mīkstmiesību un bezzobainību.

Jādomā pašam par savu likteni. Četrrāpus aizlienu līdz samestu zaru kaudzei un, uz resnākā balstīdamies, pieceļos. Nu varu turpināt pārvietoties stāvus.

Kad esmu sauciena attālumā no ceļa, dzirdu aizbrau­coša traktora rūkoņu. Ek, nebūtu tik ilgi sēdējis pie celma, tagad sēdētu riteņnieka kabīnē un tiktu nogādāts mājās kā kungs.

Sāk krēslot, kad varu likt lietā ārdurvju atslēgu. Knausis sagaida, sēdēdams uz grāmatu grēdas verandā un omulīgi mazgādamies. Atslīgstu krēslā un pat izjūtu bau­du, ka varu nemocīt pietūkušo un pulsējošo kāju. Taču nevaru ļauties svētlaimei, ja zinu, ka Minna patlaban jūk prātā aiz neziņas par manas kavēšanās iemeslu vai dusmām par vīrieša vieglprātību. Ir jātiek līdz virtuvei, kur mobilais smeļas jaunus spēkus pie strāvas kontakta.