Выбрать главу

Knausis ielec man klēpī un ieslēdz savas omulības dzirnaviņas.

-    Vecīt, nav laika maigoties, saku, vēl ir darīšanas.

Saudzīgi nostumju viņu uz grīdas un pieceļos. Atpūtas

baudīšana bija tik īsa. Kā vienmēr šai dzīvē. Pēc kādiem mums nezināmiem likumiem, kas radīti, lai cilvēks ne­rimtīgi nejustos laimīgs un apmierināts.

Turēdamies pie galda malas, tieku līdz verandas vi­dum un pa logu ieraugu dārzā kādu sievieti. Viņa tuvojas mājai nedrošā solī, kā nebūdama pārliecināta, vai iera­dusies īstajā vietā. Humpalās iegādāta sintētiska jaka un gari, kastaņbrūni mati. Bet seja pauž apņēmību.

Jābūt viesmīlīgam. Aizmeimuroju līdz ārdurvīm un atveru.

Sieviete pasmaida latviešiem tik raksturīgo biklo smai­du un jautā:

-     Vai esmu nonākusi Laimiņu mājās?

-    Jums patiešām laimējies, secinu.

-    Paldies Dievam, viņa teic, baidījos, ka būšu visu bagātību zaudējusi…

"Viņa noteikti ir kaut ko sajaukusi," nodomāju, "par kādu bagātību šī sieviete runā?"

-    Cienītā, baidos, ka nevarēšu jums līdzēt, ar nožēlu paziņoju, neuzpērku nedz zeltlietas, nedz citas ģime­nes dārglietas. Ja gribat tās atgūt, jums jāmeklē Laiviņa kungs, viņam māja pagasta centrā…

-     Nē, nē, atnācēja mani pārtrauc, esmu Roberta Sūrā meita Santa no Palejām. Tas ir, tikai šodien atgrie­zos no pilsētas atpakaļ uz laukiem. Atvainojiet, jūs taču esat… jūs strādājat par skursteņslauķi?

"Nez kādēļ vairums cilvēku uzskata, ka nav pieklājīgi mani nosaukt par skursteņslauķi," gudroju, izdzirdis San­tas Sūrās sastomlšanos, "amats paliek amats…"

Saņēmusi piekrītošu atbildi, viņa turpina: Pēc mam­mas nāves tēvs jums atdevis visas viņas grāmatas… Gri­bētu jūs tās lūgt…

Redz, kā! Nezinu priecāties vai skumt. Visu dienu līdz šim brīdim grāmatas uzskatīju par savu īpašumu un biju izplānojis, kā no dēļiem uzmeistarošu plauktu gar augšstāva istabas sienu un tās sarindošu, lai silda manu skatu un dvēseli, bet šis sapnis nu pagaist kā dažs labs no maniem sapņiem…

-     Aber lūdzu, saku, norādīdams uz verandu, re, kur tās stāv. Pirms pāris stundām pats Paleju saimnieks atveda. Nāciet iekšā, apskatiet.

Santa ierauga uz grāmatu grēdas sēdošo Knausi, kas atkal pamanījies tur uzlēkt.

-     Kaķīt, viņa uzrunā mājas četrkājaino iemītnieku, paldies par sargāšanu, bet tagad grāmatas vedīšu uz savām mājām…

-     Kā jūs to domājat? kļuvis lietišķs, apvaicājos, at­cerēdamies, kādā furgonā tās atveda uz Laimiņām. Ne­redzu automašīnu.

-     Divričus ar tukšajām kastēm atstāju uz ceļa, sie­viete teic, protams, nāksies braukt vairākas reizes.

-     Vismaz desmit, atcerēdamies, ka Paleju mājas at­rodas kādus trīs kilometrus aiz pagasta centra, spriežu.

-      Lai jūsu tēvs sarunā to pašu braucēju, kas atveda.

-    Vispirms gribētu savākt tās grāmatas, ko esmu mam­mai dāvinājusi, Santa, palaidusi gar ausīm priekšli­kumu, turpina, būs kādas divdesmit…

-     Varbūt varu piedāvāt jums kafiju?

-     Labprāt, viņa bez klīrēšanās bilst.

-     Tad laipni lūgtu manos apartamentos, ar plašu žestu vēlēdamies atvērt durvis uz gaiteni, saku un tūdaļ gandrīz vai nogāžos garšļaukus. Sasodīts, tā kāja…

Santa satver mani aiz elkoņa.

-     Kas jums notika? viņas balsī skan patiesas bažas.

-     Nolāpītā potīte, noņurdu, laikam pamežģīju… Pa abiem tiekam līdz virtuvei, un tieku nosēdināts

pie galda, kur pirms laiciņa sēdēja Griša.

-     Parādiet kāju, Santa izrīko.

Kas tad man? Ja grib redzēt kaulaino stilbu, lai skatās! Pavelku uz augšu bikšu staru.

-       Obligāti jāuzliek komprese, dzirdu slēdzienu.

-    Jums spirts ir?

-     Kur nu mājās bez kārtīgas šļukas? lielmanīgi at­traucu, kaut gan nedzeru jau gadiem ilgi. Kas tā par lietu runājot ar sievieti, vīrietis allaž kaut kādā veidā cenšas izlikties rūdīts dzīves pazinējs un baudītājs. Var­būt tādēļ, ka sliktajiem puišiem vienmēr bijuši lielāki panākumi pie daiļā dzimuma pārstāvēm?

-     Kur tad atrodas tā kārtīgā šļuka? Santa ar tādu kā vieglu ironiju balsī jautā.

-    Skapītī jums aiz muguras, lietišķi informēju, ot­rajā plauktā.

Viņa ātri atrod pudeli un nav pārsteigta par uzrakstu uz etiķetes dzeramais spirts.

No nodiluša palaga strēmeles, ko glabāju gadījumam, ja vajag apsaitēt savainotu pirkstu, viņa gatavo kom­presi, stāstīdama: Studiju gados strādāju Rīgā parfi­mērijas fabrikā "Dzintars" par direktora sekretāri. Kādu dienu atnāca telegramma ar tekstu: "Lūdzam apgādāt mūsu rajonu ar dzeramo odekolonu. Apmaksu garantē­jam. Bāzes direktors tāds un tāds."

Skatos, klausos un brīnos atnāk sveša sieviete pēc savām grāmatām un ņemas man dakterēt kāju. Goda vārds, apsviedīgumā viņa pat pārspļauj Minnu…

Lai nepaliktu parādā atbildi par šo pašu tēmu, tur­pinu: Kāds no maniem čomiem krievu laikā gāja uz Atlantiju ar vidējo zvejas traleri sešu mēnešu ilgā reisā. Reiz pie alus kausa viņš stāstīja, ka, kuģa kohs būdams, Līgo dienā sagādājis komandai pārsteigumu, pacienā­dams ar ietilpīgajā uguns dzēšamajā aparātā pašbrūvētu alu. Kapteinis esot atteicies. "Kas tad šim nekaiš," kohs noteica, "šim kubrikā noslēpta vesela kaste ar odekolonu "Russkij ļes"… Tikai paretam mums izsniedza, ar ko ierivēties pēc skūšanās. Vienai reizei pietika…"