- Pusgadu diendienā redzēt tikai darbabiedru sejas un zivis tas ir grūts psiholoģisks pārbaudījums, Santa piekrīt. Cilvēks gluži apzināti meklē morālas dabas atslodzi…
- Ja atgriezāties laukos, ar ko esat nolēmusi nodarboties? gribu izdibināt, jo šī sieviete sāk iepatikties.
- Bankrotēja mans mazais parfimērijas veikaliņš, un citas izejas nebija, viņa paskaidro. Gudroju tirdzniecībai pielikt punktu. Savedīšu kārtībā tēva siltumnīcas un audzēšu lavandu gan parfimērijas, gan citām vajadzībām…
Viņa nepagūst pabeigt teikumu, kad vaļā atsprāgst durvis un virtuvē brukšus iebrūk uzcirtusies un uzkrāsojusies Minna.
- Šito nenopietno vīrieti! Es… Minna uzņem augstu toni, bet, ieraugot pie manām kājām tupošo Santu, apraujas.
Mana diena un nediena uz mirklīti sastingst, tad atskan jautājums: Gribētu zināt, kas te notiek? Jevlampij, kas tā par tupētāju?
Dakterētāja nepieceldamās pagriež galvu un priecīgi iesaucas: Minna! Ak dieniņ, cik ilgi neesmu tevi redzējusi! Kopš vidusskolas izlaiduma!
- Santiš, tagad brīnās Minna, tu? Kas… kur tu te radies? Kāpēc tu…
- Pamežģīju potīti, lietišķi paskaidroju, un Santa atbrauca sakarā ar grāmatām…
-Un tāpēc jātup? Minnas tonis kļūst skarbāks. Tūdaļ seko neloģisks jautājums: Kāpēc neesi pie pagasta domes, kā runājām?
- Tak potīte, es taisnojos, paskat, kā piepampusi…
- Kāds tev sakars ar grāmatām?
- Tās manējās, Santa paskaidro.
- Ko jūs abi te mudžināt? Jevlampijam esi atvedusi grāmatas? Visa veranda pillā! Taisies te dzīvot?! Vai pašai māju nav?
- Minna, nomierinies, es tās vedīšu prom.
- Prom? Kāpēc tās pie tevis, Jevlampij?
- Kopš šorīta, cenšos ieviest skaidrību.
- Man nav ko teikt, Minna secina, atskrēju ar smagās mašīnas šoferi, ko noķēru uz ceļa, domāju, kas noticis, ka neesi, kā norunājām, bet viņš te… Sutenis tāds!
Viņa pievēršas Santai: Davai, fiksi nesam tās grāmatas uz mašīnu! Vēl jādabū kāds normāls cilvēks par ievedēju…
- Nē, Minna, Santa bilst, grāmatas nav malka, ko var samest kravas kastē. Man ir savs transportlīdzeklis. Vispirms jāsašķiro, jāsaliek kastēs.
Minnas acis nošķiļ zibeņus.
- Nu tad tupi vien tālāk! Jevlampij, panāc uz bridi ārā!
Lecu kājās, lai sekotu Minnai, bet satraukumā lieku
savu svaru uz nepareizās kājas un, protams, tūdaļ, sāpēs iebrēkdamies, uzgāžos virsū Santai.
- Nu jau iet lopu modē! Minna secina, raudama mani augšā. Lempit, vai tev no tiesas tik briesmīgi sāp?
- Vēl bišķāk nekā briesmīgi, novaidos, jo jūtu, ka esmu spiedis uz pareizajām pogām. Minna, palīdzi tikt augšā!
- Santa, ņemam to tēvaini pa divām, viņa izrīko, smags kā velis!
Nepaiet ne piecas minūtes, kad esmu uzdabūts savā midzeni un ievāķits gultā.
- Uz redzēšanos, Jevlampij, Santa teic, paldies par atsaucību!
Kad viņas soļi noskan lejā pa kāpnēm, Minna uzmet man tik mātišķi raižpilnu skatienu kā slimam bērnam, bet viņas balss ir pavisam kā no citas operas: Ak dikti atsaucīgs biji, ko?
- Nu tak viņas tēvs nelaiķes grāmatas bija aizvedis uz tirgu, lai kādam atdotu par velti, saku, es, saprotams, paņēmu visas. Bet Santa… Viņai mātes piemiņa dārga, atbrauca, lai tās savāktu.
Bridi Minna uzlūko mani, sak, vai maz var ticēt šitam vīrišķa gabalam, kas viņai tik daudz darījis pāri, bet es pieļauju taktisku kļūdu, jo nezinu, kas mani parāva aiz mēles.
- Ja tu būtu tāda grāmatu lasītāja kā viņa…
Minnai mani vārdi kā uguns pakulās.
- Kā tad! Es jau tā lauķe, kas neko no kultūras nejēdz! Ko tad līdi pie manis kā tāds ķiermens? Kas tu pats esi, pasaules lāpītāj, klaiņodams apkārt kā Podēnu suns!
Vai neko aizskarošāku viņa nevarēja pateikt? Cilvēku salīdzināt ar suni!
- Būtu labāk, ja tu tūdaļ laistos lapās, iesaku.
- Mani neviens vēl nav dzinis ārā pa durvīm! Minnas sašutums sit augstu vilni, tas jau draud pieņemt cunami apmērus, to redzu pēc acīm. Un tu, ko esmu pataisījusi par cilvēku, uzdrošinies…
- Ne tu mani taisīji, ne tu mani regulēsi… nenociešos, atradusies māte Terēze.
Minna pat netur par vajadzīgu vērt vaļā muti. Viņas atbilde ir sparīgi aizcirstas durvis. Palieku viens ar secinājumu, ka esmu šāvis pār strīpu… "Sasodīts," prātoju, "ko lecies? Kā tāda karsta putra! Ko pats nodomātu, ieraugot pie Minnas kājām kādu veci? Ne jau nu aicinātu iedzert aliņu… Vai nervi vairs galīgi netur? Vai Minnai nepietiek kreņķi par savu puiku? Skaties, paliksi atkal viens, notēs puļķi…"
No šīs domas kļūst karsti. Uzslejos kājās un uz vienas kājas aizlecu līdz logam.
Minna, Minna, mana liktenīgā diena…
Atvēris stiklotos rāmjus, uzelpoju Minna tikai tuvojas dārza vārtiņiem.
- Ei, pasveicini brūtes pāri no manis! saucu.
- Vari komandēt kādu citu! viņa atkliedz un, pat neatskatoties, iziet uz ceļa. Pavisam trakas lietas!
Noskatos, kā slaidais augums pazūd aiz biezi saaugušā ceriņu dzīvžoga, un bliežu ar galvu pret loga stenderi. Nolādēts!
Pāri Laimiņām, melodiski sakliegdamies, patlaban lido gulbji; tie pamielojušies atgriežas no polderu zemienes druvām, kur iesēti ziemāji. Lielie, baltie putni, cik jums viss vienkārši jūs ar vienu teikumu nevarat sabojāt attiecības kā mēs, cilvēki. Un dažkārt pat pietiek ar vienu vienīgu mūsu vārdu, lai aizvainotu sev tuvu cilvēku…
Gulbji laižas uz tuvējo ezeru, sekoju tiem ar skatienu tik ilgi, kamēr majestātisko putnu silueti pazūd aiz birztalas koku galotnēm. Tad tieku līdz durvīm un uzsaucu: Santa! Kad aiziesiet, atstājiet durvis vaļā! Neviens mani nezags!
Atbildi nesagaidu. Vai arī viņa jau aizgājusi? Pa kuru laiku?
Balsi sadzirdējis vienīgi Knausis. Viņš ierodas un jautājoši raugās kas noticis?
"Redzi, esmu klāt. Vai gribi mani noglāstīt?" Apsēžos uz gultas malas, un kaķis, kā atsperes mests, uzlec manam kaulainajam ceļgalam un balansē, it kā stāvētu uz žoga malas.