- Knausīt, runāju, dzīvnieciņu glāstīdams. Tas labpatikā izliec muguru, pieglaužas un laiž darbā savas kaķa dzirnaviņas.
- Cik maz tev vajag… saku.
"Un tev?" viņa dzeltenzaļās acis jautā. "Kādi pasaules dārgumi tev vajadzīgi, lai tu murrātu?"
"Nekādi dārgumi man nav vajadzīgi," prātoju, atcerēdamies, cik nelietīgi piesavinājos dažas vecā Dikļa zelta monētas, "varbūt tikai sajust cilvēcīgu siltumu un mīlestību…"
"Ja jums tikai ar to pietiktu, pasaule būtu daudz labāka," kaķa murrāšanā saklausu atbildi.
"Varbūt tev taisnība," spriežu, "jo jums, dzīvniekiem, manta ir vienaldzīga… Pietiek ar četrām ķepām, lokanu ķermeni, asu dzirdi un redzi, lai saglabātu savu kaķu dzimtu cauri gadu tūkstošiem…"
"Un vēl kādu draugu," Knauša izskats šobrīd apgalvo.
Atskan telefona zvans. "Varbūt Minna?" Cerību pilns stiepju roku pēc mobilā. "Sapratusi, ka uzbrukusi nepelnīti, un grib pateikt kādu mīļu vārdu?"
Cerības ir veltas.
- Aļļo, papu, Grišas balss ir optimisma pilna, ko dari?
- Ko prasi par mani, piepaceltā balsī saucu mazajā plastmasas nieciņā, kas gandrīz vai pazūd plaukstā, dēls, kā tev? Satiki tos tipus? Ko viņi teica? Vai viss kārtībā?
- Ņepaņikuj, tēvs, viņa balss skan diezgan pašapzinīgi, es viņiem esmu vajadzīgais cilvēks. Viss ir činčinarjom!
- Kā to saprast? Tu vari šovakar braukt mājās pie manis?
- Nē, tēvs, braukšu gan, bet uz Tadžikistānu. Kā sauca to cilvēku, pie kura tu piedāvāji apmesties?
- Arturs Ābele, saku, esi ar mieru mācīties strādāt par ekskavatoristu? Prīmā! Pie apūdeņošanas kanālu tīrīšanas varēsi pāris gados sapelnīt pamatīgu žūksni! Pag, no viņa saglabājusies vēstule, iedošu adresi…
- Tad sameklē!
- Tūlīt, dēls…
Nostumju Knausi no ceļgaliem un vandos pa naktsskapīša atvilktni. Visādas nevajadzīgas kvītis, rēķini, dažas Minnas vēstules… Ahā, te jau ir!
- Vari rakstīt, Griša?
- Davai!
Nodiktēju Artura adresi, piebilzdams: Ja vien būs mājās!
- Kāpēc? Griša interesējas, viņa balsī ieskanas bažas.
- Savā laikā, kā jau tev teicu, mēs taisījām vieglu naudu. Viņam patika triekties uz galvaspilsētas krogiem.
- Redzēsim, dēls secina.
- Bet, ja viņš nav, pāris dienu pagaidi, gan uzradīsies…
- Būs labi, tēvs, necepies. Bet par traktoristu nemācīšos, man piedāvā cita profila biznesu…
- Kas tas par biznesu?
- Dzīvosim, redzēsim, Griša visai noslēpumaini atbild, pakā, tēt!
Klausulē valda neziņas pilns klusums. Varbūt zvanīt un noskaidrot?
Spiežu vajadzīgos taustiņus, bet telefons ir jau izslēgts.
Saklausu tikai operatores bezpersoniski laipnās balss ierakstu: "Ja vēlaties abonentam nosūtīt…"
"Bitīt matos, vēlos uzzināt, kādu avantūru manam vienīgajam dēlam piedāvā tas Rems, lai velis viņu rautu," sodos, bezpalīdzīgi skatīdamies uz sava guļamkambara noplukušajām sienām, it kā cenzdamies pusgadsimtu vecajos tapešu rakstos rast atbildi, un prātā nāk paša nevaldāmā kāre meklēt piedzīvojumus. Ko esmu atklājis? Biedriskumu, pašaizliedzību, augstsirdību, arī nenovīdību un ļaunumu, visu to cilvēcisko īpašību gammu, kāda ir sastopama arī paša dzimtenē, un manī izkristalizējušās dažas pamatatziņas, vienkāršas dzīves patiesības nedari otram to, kas tev pašam nepatīk, un cik viegli nauda nāk, tikpat viegli tā izslīd caur pirkstiem… Vai izšķiestie manas dzīves gadi nav pārāk augsta cena par šīm atziņām, ko esmu varējis gūt tepat, Baltijas jūras krastā? Lasīju, ka lielais fantasts ar nākotnes pareģa talantu Žils Verns visas grāmatas, kurās jūtama visas pasaules elpa, sarakstījis, neizbraucot no dzimtā ciema Francijā…
Bet cilvēkā joprojām ir dzīvs avantūrista, pirmatklājēja un nemiera kūsājošais gars. Un vai varu pārmest dēlam, ka viņš to mantojis no manis? Vienīgi negribētos, lai viņā pamostos kontrabandista vai afērista gars un atvase naudas dēļ būtu ar mieru iet pāri līķiem…
Knausis glaužas gar stilbiem, lūgdamies pēc glāsta. Glaudu viņa maigo spalvu, un pirksti jūt dzīvnieka muskuļaino, lokano ķermeni, kas briesmu brīžos saspringst kā tērauda atspere, lai aizstāvētu savu kaķa brīvību un pašapziņu pret jebkuru pārspēku. Viņš cīnīsies līdz pēdējam, iespējams, tiks pat nogalināts, bet nelūgs ienaidnieka žēlastību un nenodos savus principus būt pašam un neatkarīgam…
Tāpēc jūtu cieņu pret visu kaķu dzimtu. Protams, suns aizstāvēs savu saimnieku, ir uzticams, suns ir paklausīgs līdz iztapībai, viņš ar savu pieglaimošanos, lai dabūtu kāroto, brīžiem gatavs uz bezierunu paklausību un pat zemošanos, tas cilvēka priekšā gatavs noslīgt padevības pilnā pozā, taču to nekad nedarīs pat vismīlīgākais mincis. Apgalvo, ka kaķiem trūkstot loģiskās spriešanas spējas. Vai mums, cilvēkiem, tās netrūkst? Ar tieksmi sistemātiski iznicināt savu mājokli, šo paradīzes dārzu bezgalīgā un nāvējošā Visuma telpas vienā nostūrī, vai tas ir apstiprinājums cilvēka ģeniālajām loģikas spējām?
Knausis ar apskaužamu grāciju un vieglumu uzlec uz palodzes un, lūkojoties rudenīgajā dārzā, saspringst. Vai tur kāds nāk? Varbūt Minna tomēr atgriezusies? Paslejos stāvus, lai redzētu pāri loga rāmim. Neviena cilvēka, tikai zīlīte, nolaidusies uz tuvējās ābeles zara, atsperīgi lēkā, savā nodabā pauzdama prieku par rāmo pēcpusdienu, kura vēl tīkama arī sīkajiem knišļiem, tārpiņiem un visādiem citādiem vabulīšiem, kas laikam radīti viņas ikdienas un arī svētku dienas mielastam. Vai zīlīte pauž prieku par Laimiņu māju dārzu, kas visus šos gadus nav miglots pret kaitēkļiem, kas nav tik sterils kā lieldārzi, šie augļu ražošanas, augļu fabrikas cehi, kur pat vissīkākajam putnelim vēders sažņaugtos no izsalkuma…
Atslīgstu guļvietā un saku pats sev: "Pietiek filozofēt, prātvēder, par lietām, ko nevari mainīt, padomā par to, ko darīsi, ja kāds aizslāpis skurstenis sāks ilgoties pēc tevis. Vai sūtīsi migā, kamēr potītei pāries lielais uztūkums? Spirta komprese skriemeli vietā neievilks, jāskatās uz daktera pusi. Ja esmu pagasta apmaksāts darbinieks, nevaru velnu dzīt, kaut kādai atbildības sajūtai jābūt."