Knausis pienāk pie dīvāna un sāk murrāt. Izstiepju roku un glāstu viņa kažociņu. Runčelis no labsajūtas noslīd uz grīdas un izstiepjas visā garumā. Murrāšana sasniedz augstāko pakāpi, kļūdama dobjāka un skaļāka.
Knausis vēlas, lai pabužinu viņa punci.
"Kas tu man esi, ka tevi tā jāmīļo?" domās noprasu. "Ne tu brālis, ne kāds cits rada gabals…"
"Mums abiem jāturas kopā," man atbild Knauša acis, "tu zini, kāpēc."
"Jā," es nodomāju, "tāpēc, ka dzīvnieks ir bezgala uzticīgs, viņā tu nekad nevilsies un nekad nedzirdēsi pārmetumus un aizrādījumus. Dzīvnieks nesmiesies par tevi, lai cik nožēlojams vai neglīts tu izskatītos. Un jebkurā diennakts stundā ar savu klātbūtni un allaž labvēlīgo izturēšanos mierinās tevi. Nekad nepārmetīs, lai cik vēlu ierastos mājās."
Labi, labi, saku, ejam lejā brokastīs.
Runčelis, asti kā karogu gaisā izslējis, metas lejā pa vecajām, izdilušajām koka kāpnēm, ka dip vien. Man iet lēnāk, kāpju un ieklausos katra pakāpiena čīkstošajās skaņās, it kā tie sūdzētos par savu garo mūžu bez jebkādas pateicības no cilvēka puses.
Sevišķi žēlabaini emocijas izčīkst septītais un devītais dēlis.
"Varēji gan mūs pa šiem garajiem gadiem kaut reiziti nokrāsot," nočīkstas septītais, "paskat, tavas kājas mani noberzušas līdz pat dzīvai miesai."
Devītā pakāpiena izdvestajās skaņās dzirdamas arī protesta notis.
"Slinks tu esi, kā jau dubults vecpuisis," tas ņerkst. "Vai nevari pārvest mājās kādu sievišķi, kura iztīrītu māju! Minna reiz berza mūs ik pāris dienu!"
Neņemu vērā šos iebildumus. Tos dzirdu katru dienu, esmu pieradis. Ja sevišķi slikts garastāvoklis, eju augšā, izvairīdamies no šiem abiem allaž neapmierinātajiem. Kam tad patīk sūdzībnieki?
Knausis, izrādās, negrib brokastis, bet gan laukā. "Labi, kungs, skrien ar." Slēdzu vaļā ārdurvis, atslēga negriežas. Atklājas, neesmu tās aizslēdzis.
Uz sliekšņa mūs abus sveic pamazām rimstošā vēja elsiens, šī mitrā rudens rīta dvaša. Knausi tas neiespaido, viņš cienīgi aiziet savās noslēpumainajās kaķa darīšanās, bet es palieku stāvam uz sliekšņa, jo dzirdu dzērvju smeldzīgās balsis. Paskatos augšup, jā, tur tās lido pretī plānajam mēness sirpim kā dilstošās vasaras simbolam.
"Gaidīšu jūs mājās pavasarī," domās sveicinu uz apvāršņa pusi debesīs aizviļņojošo putnu kāsi, "man vēl ir tik daudz laika…"
Brokastīs bez sirdsapziņas pārmetumiem atveru šprotu kārbu. Tās sagādātas mūsu pagasta sestdienas tirdziņā par daudz lētāku cenu nekā veikalā. Netālu no centra ir konservu cehs "Ronis", kurā darbu atradušas krietns ducis pagasta sieviešu. Konserviem ir tā labā īpašība, ka tie neilgojas pēc ledusskapja aukstajām skavām.
Dzerot vībotņu tēju, ko vasarā, kad ziedi bija pilnbriedā, saplūcu tepat, sava dārza grāvmalē, nospriežu, ka ari šodien, kā pie sestdienas, aizbraukšu uz tirdziņu. Jānopērk kāzu dāvana jaunlaulātajiem.
Ienāk Knausis un, piestājis savai bļodiņai, paģēroši ieņaudas.
Tu neesi peļu kaķis, bet granulu kaķis, bilstu, atkal iebērdams viņam ēdmaņu no košās kartona kārbas.
Knausis, kampdams barību, brīdinoši ieņurdas.
Kā tad, kā tad, tūlīt tev atņemšu, aizrādu. Vecīt, tev vēl saglabājušās bezpajumtnieka manieres! Visu gaišu, Knausi Knausovič!
Tik ilgi esmu blandījies pa bijušo Padomju Savienību, ka vēl paretam atceros tolaik tik plaši lietoto cilvēku uzrunu vārdā un tēva vārdā, ka ari latvieši, sevišķi funkcionāri, viens otru tā godāja, paši dvēseles dziļumos par sevi kaunēdamies.
* * *
Pagalmā zeme smaržo pēc nakts lietus kā labi uzrūgusi mīkla abrā. Kaimiņu Lauciņos, Vecā Ģīmja mājās, vēl cep īstu lauku maizi. Viņš veco klēti pārtaisījis par viesu māju retro stilā un ēdina tūristus, kuri Latvijas tīro rudzu rupuci uzskata par delikatesi. Arī es esmu apmierināts, jo maize nesakalta, pat nedēļu stāvot manā miteklī uz palodzes, un, ja pēc divām tomēr saziedēja, kļuva vēl garšīgāka. Plaucētā lauku maize, cepta pēc Dzirnu Mades vecmāmiņas receptes… Smaržo pēc tīriem rudzu graudiem, un smarža ir medaina, kā nākusi no druvas, kas san dzīvības prieka pārpilnībā, vējā vēdot smalku ziedputekšņu plīvuru. Rudzu maize, mūsu tautas fundaments, pamatēdiens, kas deva spēku šķelt akmeņus māju un staļļu pamatiem, gāzt mežā simtgadīgas priedes ēku sijām un no ausmas līdz rietam staigāt aiz vienlemeša arkla, arot papuvi. Tīras rudzu maizes brūnās garozas ar savu neatkārtojamo garšu patiešām ir kā delikatese valkana, aromātiska un mazliet iesaldena, to gribas košļāt vēl un vēl. Šī maize ir kā druvas svētība un pateicība par cilvēka darbu. Ēdu to trīsreiz dienā vai vēl biežāk un ikreiz secinu, ka tai nestāv blakus tagadējie izstrādājumi ar garšas uzlabotājiem, saglabātājiem, melasēm un sazin jupis ar ko vēl. Vienalga, vai pa konveijeru nākušie klaipi tiek dēvēti par senču, lauku, saimes vai melno maizi. Dzirnu Andreja sievas cepto maizīti baudu gan kā pirmo ēdienu ar konservu, gan kā otro rikti, piedzerot klāt tūtiņu pienu. Govis mūsu pagasta stūrī kļuvušas par zooloģisku retumu.
Reiz Dzirnu Andrejs mani ieraudzīja pagasta kafejnīcā, kur biju pasācis uzkavēties alus pudeles sabiedrībā.
Piesēdies pie divvietīgā galdiņa, viņš no līdzi paņemtās pudeles ieklunkšķināja krietnu guldzienu, ar piedurkni noslaucīja ūsas un teica: "Tu, Lampij, nemūžam nevari iedomāties, kā man nupatās iet ar to biznesu."