Un, lai sirdēstus padarītu vēl neciešamākus, atceros, ka pie Edvīna Apoga šodien tā arī neaizbraucu… Nojaušu, ka viņš bijis tas, kas zvanījis Aronam, lai ieteiktu nopirkt man telefonu par pagasta līdzekļiem. Ak es nepateicīgais sklerotiķis!
Sevi nostrostējis, ķēros pie mobilā, lai zvanītu uz pagasta ambulanci. Kā zinādams, esmu no "Novada Vēstu" eksemplāra izgriezis vajadzīgos telefona numurus.
- Reģistratūra, atsaucas sprigana meičas balss.
- Sveika būšana, saku, kad varētu sastapt potīšu dakteri?
- Pret gripu otrdienās un ceturtdienās, lūdzu, no deviņiem līdz divpadsmitiem, saņemu informāciju un atkal palieku ar klusējošu klausuli rokā. Kas notiek, vai neprotu vairs runāt pareizos vārdus? Kādas potes, man vajag ārstu, kas dakterē izmežģījumus. Zvanu vēlreiz. Tikko dzirdu atsaucamies reģistratūru, klāju vaļā lietas patiesos apstākļus.
- Ar to vajadzēja sākt, mani pamāca meitietis.
- Es vienmēr esmu zinājis, ar ko sākt, saērcināts atbildu, šajā jautājumā varu dažam labam dot padomu.
- Onkulīt, necepieties, palīdzēsim, dzirdu mierinājumu.
- Skuķēn, tev nav darīšana ar zivi vai kotleti, kas jācep, izgāžu pār reģistratori savu pēdējās stundas laikā sakrājušos rūgtumu, ja neproti pareizi runāt, vēl jāiet vakarskolā pamācīties latviešu valodu.
- To pataupiet sev, dzirdu atbildi, esmu jau nokārtojusi eksāmenu medicīnas māsu skolā.
- Man gan šķiet, ka pavāru kursos, aizrādu.
- Vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvieta, vecums, par ko strādājat, kāda patlaban temperatūra? dzirdu, ka esmu ierauts medicīniska rakstura birokrātijas dzirnavās.
- Vai manu zābaku izmērs jūs neinteresē? uzdodu jautājumu. Vēl varu pavēstīt, ka man trūkst acu zoba un ir caura kreisās kājas zeķe.
- Šķiet, ka jums būtu vajadzīgs nevis ķirurgs, bet psihiatrs, saņemu diagnozi.
- Man vairākkārt nācies sastapties ar seksuāli neapmierinātām sievietēm, pielieku punktu mūsu draudzīgajam dialogam, tādēļ zinu labu līdzekli…
Nepagūstu pateikt teikumu līdz galam, jo klausulē atskan kliedziens: 0, mai gād, pažars! Un atkal tieku atstāts ar klusējošu telefonu rokās. Uz kādu debesu žēlastību manai kājai tagad būs jāgaida?
"Pažars," prātoju, "skuķēns nevarēja atrast labāku iemeslu, lai tiktu no manis vaļā."
No kurienes tāda šķeltā mēlīte uzradusies? Droši vien kāda pilsētniece, kas citur nav varējusi atrast darbu. Vecā ambulances reģistratore laikam aizgājusi pensijā… Jaunie mūs pamazām izspiež no dzīves. Interesanti, kāds lietpratējs uzradisies manā vietā? Kam patiks noņemties gar skursteņiem un sodrēju grābšanu no dūmvadu lūkām? Varbūt tomēr vēl laimēsies kādus gadus nostrādāt, lai nenāktos iestāties bezdarbniekos un grābt pagasta centra parkā kritušās lapas vai tīrīt sniegu no celiņiem…
Bet ko te stāvu baltā kreklā un jaunajās biksēs? Jāpārģērbjas, jo šīs lustes iet gar degunu. Nekas, nebūs lieku reizi jāiedzer. Žēl tikai, ka sanāca pret savu gribu piemānīt Askoldu.
Gluži neviļus nāk atmiņā kāzas tur, jaunapgūtajās zemēs, kur dzīvojām vagoniņos un tikām uzaicināti nosvinēt kopdzīves sākšanos jaunajam pārim.
Lai rudens lietavās izžulgušajā stepē tiktu līdz apgabala centra dzimtsarakstu nodaļai, sēdāmies lielajos traktoros un žigulīti, kurā sēdēja līgavainis ar līgavu, vilkām trosē. Tikuši līdz apdzīvotajai vietai, ieslēdzām signālus un skaņu kakofonijas apdullinošā troksnī aizstūrējām līdz vajadzīgajai ēkai. Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja pārbijusies mūs sagaidīja jau uz sliekšņa, laikam nodomājusi, ka kaut kur izcēlies ugunsgrēks. Uzzinājusi patieso iemeslu, viņa ķēra sev pie sirds un mūs norāja par jukušajiem, bet atskrējušais milicis vēlējās rakstīt protokolu par "skaņas signālu neatļautu lietošanu apdzīvotās vietās", taču līgavainis Kostja, ielējis kantaino, divsimtgramīgo glāzi ar niknu kandžu, atrunāja kārtības sargu no šīs kļūmās ieceres realizēšanas. Toties atpakaļceļā, krietni sametušies, dziedājām dziesmas ne tikai par mīlestību, bet arī par jūrnieku Konstantīnu un Odesu, kas ir tik diža, ka vārdos nemaz nevar izteikt…
Velku nost ar tādām pūlēm izgludināto kreklu, jo turpināsies parasta diena. Diezgan savā laikā esmu izsvinējies. Laiks zināt mēru, kaut gan katra cilvēka sirds vienmēr alkst pēc svētkiem. Bet patlaban mana sirds, šķiet, atrodas potītē, jo pulsu jūtu no turienes. Savīstu segu kamolā, lai sāpošo kāju novietotu augstāk.
"Vai pienākusi diena, kad dzīvē aizvien lielāku vietu ieņems atmiņas?" prātā sāk rosīties galīgi nevajadzīgs jautājums. Tam seko otrs jautājums kāpēc piesavinājos dažas no tām vecā Dikļa zelta monētām, ko viņš bija novēlējis mazdēlam? Kā policists šodien teica marodieris? Nelietis, kas apzog mirušos… No šīs domas tirpas noskrien pār sirdi. "Tiktāl esi nonācis, Jevlampij," saku pats sev. "Ko līdz tava cilvēku, dzīves un pasaules iepazīšana, ja kļuvi par zagli…"
Kā padomu meklēdams, pārlaižu skatienu guļamistabai. Atbildes nav. Jātiek pašam ar sevi galā. Ko lai iesāk? Kā lai izlabo savu kļūdu? Nekad neesmu tā rīkojies… Pat toreiz, kad ziemeļos biju visas mežcirtēju brigādes galvenais kasieris un manā rīcībā bija daudzi tūkstoši… Ievaidos. Pa kuru laiku paguvu tik zemu krist? Kā tagad varēšu skatīties acis cilvēkiem? Minnai? Nolādēts, nolādēts… Man ir Didža mobilā telefona numurs, varbūt varētu viņam piezvanīt un pateikt, ka dažas monētas bija no maisiņa iekritušas kabatā un tikai tagad atradu, lai brauc šurp… Kādu bridi jūtos galīgi nelāgi, tad mierinu sevi ar domu, ka monētas patiešām varēja no pavirši aizsietā maisiņa iekrist manā kabatā. Kā to lai būtu pamanījis? Acu kabatā nevienam nav…