Uzgūlies abiem elkoņiem uz mazā galdiņa virsmas, kas bija krietna šķīvja lielumā, viesu mājas īpašnieks atraugājās, uzdvešot alus aromātu, un turpināja: "Iedomājies, vienudien nopļērcas mans mobiļņiks un gruntīga vīra balse noprasa, vai varētu Lauciņos uz kādām pāris nedēļām izmitināt pusduci amatnieku."
"Lāb i," saku, "kā nieku. Tur lien iekšā kāds desmits, ja vaig.
Pie novakares seši vīruki klāt, ka nemetas, ar visiem štrumentiem, kā jau pienākas. Viens jau sētsvidū noprasa, vai riņķī neesot kāda točka, kur pa lēto var dabūt ļurļaku, un nebūtu pa skādi kāds frišāks meitiets ar.
Es pie sevis nodomā, ka šitais jaunais cilvēks ar veco ģīmi nu gan laikam kā no meža izsprucis, tik izslāpis un nogribējies, ka bail. Saku šim, ka tuvumā nav ne viena, ne otra, mēs šinī galā veči vie esam, kas vais ne dzer, ne meitas mīlē. Gruntīgais tā jokaini nosmej un teic, ka tagad viš atgādināšot, kā to štellīti dara.
Nu, nu, es pie sevim nodomā, ne jau pirmo reizi redzu plātīzerus. Bet pagā viena nedēļa, un es domā, ka labāk vis nebūtu tos vīrukus pazinis. Kā viņi jēma iekšā to brandavu, lai dies pas! Lopu modē! Riktigie trekteri…"
Lauciņu saimnieks, iekampis vēl vienu malku, turpināja: "Saproties, Lampij, šie atbrauc no dārba jau galīgā pusnaktē, būtu likušies uz auss, bet, nē, pumpē līdz pirmiem gaiļiem! Manējā nevar gulēt ne beigta, šī teic vecajā klētē pa visiem logiem spīd gaisma, krīt man virsū, dzen tos pijākus pro.
Vārgām abi veselu nedēļu, līdz šie kādu rītu teic, ka vākšot šmotkas un tīšoties pro, viss esot iebetonēts. Nopriecājos un, tikko viņu dampis izrūcina pa vārtiem, eju lūrēt, vai tukšas buteles būs jāved pro ar tačku vai vezumu. Dies pas, kā tur iekšā izskatījās! Riktigs cūkstallis, nekas vairāk! Visa veša mella, ar zābakiem pa gultām dzievājuši, piepīpēts, ka vēmiens nāk, bet abas izlietnes pillas piekaltušas nejau ar debesmannā… Nosaspļāvos, uzlocīju rokas līdz elkoņiem un jēmos šrublt, jo manējo te nevarēja laist iekšā, līdzēt to vešu savākt. Pašam brīžus māga raustījās, tos pieķēzītos nolejamos tīrot. Strādnieku šķira saucoties… Pagājušziem, kad rāva augšā konservu cehu, tad gan bija strādnieki, vakaros tikai lūrēja televizoru vai godīgi spēlēja zolīti. Prieks bija skatīties. Bet šie…
Kas tur no tās ģenerācijas stacijas, kas no cūku sūdiem strāvu dzīs, sanāks, dies vie zin. Manam kopķinam ellīgi grūti sagremot to momentu, kāpēc tās ģenerācijas uzriktes būvēšanai jāved vīreļi no Rīgas un pat Latgales." sarunu biedrs brīnījās. "Mi latiši iz Latgaļii, tas viens lepni stādījās priekšā. Oķec, večerom baņku zģelaješ?*
Ja esi latvietis, kāpēc laid pa russki, es šim prasu. Vīrs pasmīn, tā esot izdevīgāk satikšanai ar prorabu, šis teic.
Vaidzēja avīzē uzdrukāt kauc pāru rindiņas, ka notiks būvniecība, puikas spietotu šur no visiem stūriem un vēl no kaimiņu pagastiem…"
Vēl labu bridi Dzirnu Andrejs, saukts Vecais Ģīmis, stāstīja ari par tām viesu mājas saimnieka raizēm, ko viņam sagādājusi kaimiņiene Melita, kurai piederēja kempings.
"Iedomā, šī padzirdējusi, ka pie manis uzturas pusducis amatnieku, un izdomājse, ka viņai ar vaig nopelnīt… Aizskrējusi pie tās būves priekšnieka un teikuse, ka viņa par naktsmājām prasīšot tikai trīs lati no dvēseles, bet es plēšot pieci. Bet to, ka cilēkiem viņas glaunajā kempingā būs jāliekas slīpi uz grīdas uz izgulētām madracēm, to vis nepateica. Un es, nabags, nesapratu, kāpēc tie vīri vāķas no maniem Lauciņiem prom, ja ģenerācijas stroika ne tuvu nav pabeigta. Veselas nedēļas naudu man nošmugulēja. Ilgāk tie meistari kempingā neizturēja, nāca arvien aukstāks laiks, un cilēks nav šunelis, kas var gulēt uz grīdas… Kādu vakaru šie atkal klāt pie manis uz Lauciņiem un lika vaļā dzeršanu no jauna…"
Arī es reiz biju viņa apartamentu īrnieks, jo pamatīgi saecējāmies ar Minnu. Atceros, tovakar nevarējām sadalīt veco dīvānu. Minna gribēja mīlēties, bet es, uz jumtiem izsalis un noguris, vēlējos gulēt. "Ak šitā," viņa pacēla balsi, "ar visādām maukām tu gadiem ilgi jājies, bet ar miesīgu civilsievu pamīloties vais negribi?"
Tas bija pēdējais piliens manā pacietības kausā, jo vēlējos darīt galu mūžīgajiem pārmetumiem par šo pagātnes grēku. Uz atvadām nosaucu Minnu par vella sievišķi. Bet viņa vēlreiz atgādināja, kā toreiz, pirms gadiem, esmu šai nesavtīgajai būtnei pielaidis savās klaidoņa gaitās saķertās bandavoškas. It kā būtu to darījis tīšām. Nebija ne mazākās nojausmas, ka neesmu no tām uz visiem laikiem ticis vaļā, mazgādamies neciešami karstā ūdeni, jo otrreiz vairs neriskēju rīkoties tā, kā darīju Gorkijas apgabala mežos. Atklājis, ka "draudzenes" atradušas pie manis mājvietu, samērcēju benzīnā lupatu un ierīvēju intīmās vietas. Pēc dažām stundām vairs nevarēju nosēdēt "meža kaķa" kabīnē, jo šķita biksēs sācies meža ugunsgrēks. Ada bija sarkana kā noplaucēta…
"Dievs tevi par to kādreiz sodīs," Minna pareģoja.
Neesmu viņai līdzīgu būtni saticis nekur pasaulē ne ziemeļos, ne Vidusāzijā. Paķēru savas jaunās bikses, kādu pāri kreklu un bez liekām runām novēlēju viņai Laimiņās nīkt vienai līdz pat sirmam vecumam, jo tobrīd strīda karstumā biju nolēmis tur savu kāju nespert, braukt atkal prom, kur acis rāda.
Paldies Dievam, ka nebija tik daudz naudas, lai nopirktu biļeti, bet toziem pie Vecā Ģīmja viņa viesu mājā ilgāk par divām nedēļām neuzturējos, nepatika viņa knauzerēšanās ar malku, pagales dodot ar skaitu. "Šodien par diviem grādiem siltāks," viņš teica, "ņem divas pagales mazāk." Bet, kad sals pieņēmās par pieciem grādiem, izsniegtā kurināmā deva vis nepalielinājās. Nosaucu viņu par vecu skopuli, kas malku domā ņemt sev līdzi kapā, un puteņainā vakarā gāju uz Laimiņām atnest pats savu malku. Kamēr tumsā grāvos pa malkas šķūni, atskrēja