Minna ar mēslu dakšām. "Kas par vanckaru te dauzās?" viņa kliedza. "Tūlīt atnāks mans virs, slapjums vie no tevis paliks pāri…"
Kabatas lukturīša gaismā ieraugot mani, Minnai iedrebējās balss. "Lampij, nabadziņ, netaisies gulēt šķūnē kā noklīdušais Podēnu sunis, nāc iekšā, palaidniek, siltā gultā…"
Manī pamodās lielmanlba, un atcirtu: "Man tagad pašam savs zofā, nevis štrunta dīvāns, kurā tu guli, izplētusies kā impērija."
"Ko es, nabaga sieviete, varu darīt, ja man tur dikti auksti?" viņa žēlā balsī atzinās un tūdaļ, laikam attapusies, ka izrādījusi par daudz maiguma, daudz skarbākā balsī noprasīja: "Ko tad dari aukstā šķūnī, ja esi tik lepns kungs ar savu zofā? Tak nebūsi te iemitinājis savu Vidusāzijas brūti… Kauns bija iekšā vest?"
Necentos Minnu pārliecināt, ka tieši Vidusāzijā man nelaimējās iepazīties ar kādu sievieti, tur šajā jomā valda drakoniski nerakstītie likumi. Tos ignorējot, varēja plūst asinis.
Pēc brīža sekoju viņai uz māju kā Podēnu suns, jo sieviete ir kā gaiša diena pēc vientulības nakts melnuma. Šī gaišā diena pēc mēneša tomēr apmācās. Minna bija kā sista uz kārtību un tīrību. Kad viņa pirmoreiz atnāca dzīvot Laimiņās, centās panākt, lai atmetu savus bomža paradumus čurāt pie mājas stūra un lai mēs par abiem izremontētu visas sešas istabas.
"Izlīmēsim visur smukas tapetes un nokrāsosim grīdas," viņa ierosināja.
"Priekš kam?" gribēju zināt. "Mēs dzīvojam tikai divās."
Piecas minūtes vēlāk Minna aizrādīja, ka kartupeļi ir nevis jāizber virtuves stūri, bet jāuzglabā maisā un tam vieta pieliekamajā.
"Tā ir ērtāk, nav katru reizi jālien tumšajā un putekļainajā kambari," paskaidroju.
"Tad ieriktē tur lampu, Lampij," Minna deva padomu, "un vispār… izēstās konservu bundžas nekrāj maisā, priekš tam ir konteiners."
Bet kronis visam bija tas, ka es uz nospodrinātā katla vāka biju aizmirsis savu divas nedēļas nemazgāto cauro zeķi, jo vāks bija sakarsis un zeķe pirmā pagadījās pa ķērienam. Minna mājās atgriezās pirmā, un vakarā dabūju noklausīties īsu, bet saturīgu komentāru par savu "neprātā cūcīgo dzīvi".
Tāpat kā tajā dienā, kad Laimiņas apciemoja bijusī vilciena Dušanbe-Maskava pavadone Raisa. Nu jau desmit gadus dzīvojot mūsu pilsētā un izdomājusi atbraukt. Kā viņa uzzināja adresi, nepaguvu apjautāties, jo sarunu vadību uzņēmās Minna, paziņojot, ka beidzot viss esot skaidrs.
Jā, Tadžikistāna… Saldie augļi un karstās dieniņas. Pēc kombainierēšanas neskartajās zemēs aizbraucu uz turieni, sazin kāda spindzele bija iekodusi. Tur kādā čaihanā ieraudzīju gaišmatainu vīrieti, kas patlaban pasūtināja kumisu. Viņa runai piemita latviešiem raksturīgais akcents. Un, kad čaihana īpašnieks pastiepa vīrietim pialu ar dzērienu, piedevām viņu godājot par Arturu Janoviču, sapratu, no kurienes nāk kumisa cienītājs. Iepazināmies, un noskaidroju, ka tovarišč Ābele jau desmit gadus te dzīvo un nesen ticis kaut kādā apūdeņošanas dienestā par priekšnieku.
"Klausies," viņš teica, kad bijām krietni padzērušies kumisu, "nāvīgi vajadzīgs kāds žiperīgs puika, man trūkst viens ekskavatorists. Neesi ar mieru? Piecus sešus simtus mēnesī garantēju. Tikpat kā nekas nav jādara."
Tāds darbs mani ieinteresēja, bet, godīgs būdams, atzinos, ka esmu tikai šoferis un kombainieris. "Divu nedēļu laikā varēsi iemācīt ekskavatoru dejot tango?" Arturs apvaicājās, un mēs noslēdzām līgumu.
Es ne vien iemācīju ekskavatoru dejot tango, bet pāris gadu laikā, kamēr tur strādāju, tiku līdz šī dampja vadītāja augstākajai kategorijai, kas ļoti noderēja vēlākās gaitās.
Bet pie Ābeles darbs bija vienkāršs regulāri laiku pa laikam vajadzēja tīrīt galveno kanālu, no kura ūdens plūda uz apūdeņošanas arikiem, jo, uznākot lietusgāzēm vai kalnos pavasarī kūstot sniegiem, strauji plūstošais ūdens kanālā veidoja nogulsnes un smilšu sēres.
Reizi mēnesī atbrauca uzskaitvedis un Arturs saimniekam, pie kura dzīvoja, lūdza nokaut jēru un cept šašliku. Visi mielojāmies, līdz tikko spējām pakustēt, tad uzskaitvedis palūdza darba uzdevuma lapu, kur biju ierakstījis attīrītā kanāla metrus, un parakstījās. Ja ticētu skaitļiem, es šo apūdeņošanas kanālu biju ne vien piecreiz mēnesī iztīrījis, bet arī izracis divreiz garāku, nekā tas bija īstenībā.
Protams, arī godīgi strādāju, jo nevarēja ļaut galvenajam kanālam aizsērēt, bet mielasta galds un izcilie Tadžikistānas vīni iedvesmoja manu radošo fantāziju, un Arturs smaidīdams sāka mani dēvēt par Ostapu Benderu. Līdzība ar slaveno kombinatoru bija tāda, ka pratu laikā nojaust īsto bridi nozušanai. Tas nenovēršami tuvojās pēc divu gadu ilgās un ražīgās mūsu sadarbības, un kādudien savam darba devējam teicu: "Artur, nebūs labi, es nosapņoju, ka pie mums ciemos ieradīsies OBHS. Ne jau mieloties ar jēra šašliku…" Arturs manī nopietni paskatījās, un jau pēc pusstundas abi sēdāmies bobikā un, dziedot "Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru še palikt", braucām uz Dušanbes staciju.
… Stumju uzticamo divriteni cauri vecajam ābeļdārzam, kas no vēja piebiris ar gatavo ābolu klājienu, kā jau katru rudeni, un vienu otru ar sulīgu kraukšķi saminu. Kam vajadzīgi āboli, ja visās bodēs gan lielās, gan vēl lielākās var nopirkt importa sulas visās varavīksnes krāsās. Bet dāvināt gatavo ābolu ražu bērnudārziem, pansionātiem un slimnīcām reti kāds zemnieks uzdrīkstas, jo papīru ķēpa ar Valsts ieņēmumu dienestu ir sarežģīta ne par knapu.
"Man gandrīz trieku piedzina," Vecais Ģīmis pagājušo rudeni sūrojās, "aizvedu pansionāta nabadziņiem tādus smukākus jēpeļus, kāds nostučīja, un man gandrīz piešuva kukuļdošanu. Va es, cilēks, varēju uzminēt, ka jāprasa kvīte? No tā laika es no āboliem dzenu krūmu konjaku."