"Par to tev arī var uzlikt sodu, ja uzzinās, ka tu pārdod," bildu. Tas Dzirnu Andreju sadusmoja ne pa jokam.
"Iznāk tā, ka es šinī valstē bez kreņķiem drīkstu tikai nosamirt," viņš iesaucās.
"Ja tev mājās nav kāds tūkstotis latu, tu mirt nedrīksti," ļoti nopietni apgalvoju, "lai nesagādātu palicējiem lielum lielos kreņķus. Bēres mūsu laikos ir ekskluzīvs pasākums."
Mūsu saruna beidzās ar to, ka šodien viegli tiek cauri tie, kuru rokās apgrozās liela netīrā nauda. Latviju iedzīs bankrotā nevis brīvā tirgus konkurence, bet gan pašmāju birokrātija.
Tikko esmu ārā pa dārza vārtiņiem, sāku domāt, vai Knausim viņa dzeramajā trauciņā ielēju pietiekami daudz ūdens. Jo vairāk par to sāku prātot, jo vairāk šaubas pieņemas spēkā. Neko darīt, jāgriežas atpakaļ, sazin cik ilgi būšu prom. Knausis mani sagaida uz verandas palodzes, un redzu, ka viņš priecīgi ieņaudas, jo savā kaķa prātā nolēmis, ka šodien palikšu mājās. Kuram tad gribas visu laiku būt vienam? Viņš dāvā man savu mīlestību divreiz vairāk nekā parasts kaķis, jo izvilku to no daudzdzīvokļu mājas atkritumu vada. Vienīgo no visiem četriem, pārējie brālīši vai māsiņas bija nobeigušies. Pats nez vai būtu izdzirdis vārgos pīkstienus no atkritumu vada, bet kāpņu telpā mani uzrunāja maza meitenīte. "Tur iekšā dzīvo kaķis," viņa paziņoja, rādot uz apjomīgo cauruli, "viņš pīkst kā knausis."
Nokāpu stāvu zemāk un atrāvu vaļā lūku, lai gūstekni atbrīvotu. Vispirms izgāzās vesels vezums smirdošu kartupeļu mizu, zivju asaku, sapelējušas maizes un tikai tad viss kaķēnu metiens. Tā runčelis tika ne vien brīvībā, bet arī pie sava vārda.
Manas bažas izrādās veltīgas trauciņš ar ūdeni virtuves stūri stāv neaiztikts.
- Knausi, kas par lietu, noprasu, slims taisies, ka nedzer? Izēdi veselu sauju granulu, un viss?
Viņš trinas gar manām kājām un murrā. Nu kā lai tādu radību nenoglāsta? Bet Knausis, to vien gaidījis, nogāžas uz sāniem un gaida, ka pabužināšu viņa vēderu.
- Vecīt, nav vaļas, taisnojos, labi zinādams, ka nekur nav jāsteidzas, tirdziņš būs līdz pat pusdienlaikam.
"Es iešu tev līdzi," kaķa acis vēsta.
- Kādam jāpaliek mājās, paskaidroju, un būtu labi, ja tu iztīrītu savu pusdienu trauku.
"Nemāci mani, kas jādara," Knauša izskats vēsta.
- Nu, uz redzi, nomurminu. Kaķu dzimuma neaprēķināmā uzvedība daudzos gadījumos sasaucas ar sievietes rakstura noslēpumainajiem labirintiem. Mums atliek tikai maldīties minējumos.
Paņemu ābelei pieslieto divriteni un atkal stumjos cauri dārzam. Šaurais lauku ceļš aiz vārtiem nobiris ar kastaņiem, vairums zaļu adataino čaulu pavērušās, un mani sveicina spoži brūnie un smaidīgie kastanēni.
"Lai jums veicas lielajā dzīvē," domās tiem novēlu, "ģimenes drošība tur augšā, šalcošajā koka lapotnē, beigusies. Uzmanieties, lai jūs nesašķaida kāda traktora vai automašīnas riteņi vai neaprij kāda mežacūka."
Saprazdams, ka ar novēlējumiem ir par maz, lai tie tiktu cauri ar veselu ādu, noliecos un kādu duci aizsviežu prom no ceļa cietā seguma, kurā pat visspēcīgākais kastanis nespētu iesakņoties. To darīdams, zaglīgi pametu skatienu apkārt vai gadījumā nenāk Vecais Ģīmis vai kāds cits, kurš smīnētu par manām izdarībām. Ir jau pieredze, kad vasarā es lasīju nost no ceļa izrāpojušos gliemežus. Vēl līdz šim nespēju saprast, kas tiem tur meklējams, ja turpat grāvmalēs ir sulīgi zaļa zāle. Bet nē atstādami aiz sevis slapju sliedi, tie vilkās pāri grantētajam tuksnesim, līdz izbeidzās spēki, un tad, ievilkušies savā čaulā, sastinga, līdz kāds gājējs vai braucējs gliemežus samina vai allaž izsalkušās vārnas uzknābāja. Vecais Ģīmis reiz pārtrauca manu glābšanas misiju ar jautājumu: "Taisies nepilnīgs? Šitie takš ir tikpatās kaitīgi kā
Kolorādo vaboles. Manai vecenei norijuši visas puķes… Viņa lasa tos parazītus katru dienu no jauna un met soļarkas burkā. Viena trīslitrene jau pillā."
Ko varēju atbildēt? Varbūt patiešām biju nepilnīgs? Ieraugot uz šosejas asfalta slieku, arī cenšos divos pirkstos to satvert un nosviest zālē.
"Dzīva radība taču," atbildēju Lauciņu saimniekam.
"Utes ar ir dzīva radība," viņš atsmēja, "ko dari ar tām? Tikai nestāsti, ka, pa pasauli blandoties, kādu bariņu nesastapi."
"Tā ir pavisam cita lieta," attraucu, "utis iznēsā slimības."
Ticis galā ar kastaņiem, lecu divritenim seglos un minu pedāļus padarīta darba gandarījumā un prātoju, ka sestdienas tirdziņā atkal nopirkšu mājas sieru un garšīgos speķa rausīšus. Bet abiem topošajiem ģimenes cilvēkiem vienu no tām krāsainajām gultas segām celofāna iesaiņojumā. Būs ērti aizvest uz riteņa bagāžnieka. Redzēs, ko Minna būs izlēmusi dāvināt. Minna, negals no sievieša…
Kad atgriezos Latvijā un Jūrmaļu pagastvecis man dzīvošanai ierādīja Laimiņas, katru vakaru gāju kārtīgi ieturēties uz kafejnīcu "Pie Jēpja". Tur viņu ieraudzīju pirmo reizi. Minna, piegājusi bāra letei cieši klāt un ar stāvajām krūtīm gandrīz apgāžot alus glāzi, kafejnīcas saimniekam Jēpim pusčukstus jautāja: "Kas tas par izbadušo, kas taisās aprīt divas karbonādes un vēl izleksēt lielo šķīvi ar maizes zupu?"
Jēkabs, kuru vēlāk iepazinu kā ļoti vaļsirdīgu cilvēku, tāpat pusčukstus atteica: "Tā viš dara katru vakaru, tas ienācējs. Būšot pagasta skursteņslauķis, to kantora Elīna klārēja. Lai cilvēks vienreiz bišķi sasajemas miesās, kas ta man…"
"Un cik ilgi?" Minna vēlējās noskaidrot.
"Kamēr visas riktes ievāc ēnā, šim nepaiet ne desmit minūtes," Jēkaba balsī saklausīju atzinību.
"Ne jau to prasu," ziņkārā sieviete izklausījās neapmierināta, "cik vakarus viņš te sēd, pasaki."