— Sarunāts, tomēr, ja kādam no viņiem ir kas slēpjams, mūsu uzstājība liks izturēties vēl piesardzīgāk un sevi nenodot. Es zinu, ko saku, man pieredzes netrūkst, — teica Džuzepe.
— Būs redzams, ja mūsu klātbūtne kādu padarīs nervozu. Un vajadzētu sarunāt tikšanos arī ar D'Alakvu.
— Liels dūzis, pat pārāk liels. Ja uzmāksimies D'Alakvam un viņam mūsu uzmācība nepatiks, Romā mums ātri vien apgriezīs spārnus.
— Zinu, Antonīno, tomēr vajag riskēt. Es gribu satikt to cilvēku.
— Uzmanies, doktore, lai tavas ziņkārības dēļ mēs visi neiekuļamies nepatikšanās!
— Negvelz muļķības, Džuzepe. Mums jāaprunājas ar D'Alakvu, jo viņa uzņēmumi tā vai citādi vienmēr bijuši saistīti ar negadījumiem katedrālē. Man tas šķiet aizdomīgi, un tev kā jau karabinierim vēl jo vairāk vajadzētu izrādīt interesi par šādām sakritībām.
Trijotne nolēma sadalīt darbus. Antonīno vēlreiz nopratinās elektriķus un celtniekus, kas veica remontdarbus, Džuzepe pētīs strādnieku privāto dzīvi, bet Sofija lūgs tikšanos ar D'Alakvu. Vajadzēja turpināt vākt informāciju un skatīties, vai beidzot nepavīdēs kādas pēdas.
Sofijai izdevās panākt, ka Marko pakustina vajadzīgās sviras, nokārtojot, lai Umberto D'Alakva piekristu ar viņu tikties. Izdzirdis šādu lūgumu, Marko sākumā bija īgni burkšķējis, tomēr beigu beigās piekrita, ka saruna ar ietekmīgo uzņēmēju būtu noderīga. Tā nu Mākslas nodaļas direktors bija zvanījis kultūras ministram, kurš, uzzinājis, kas Marko padomā, nevilcinājās viņu nosaukt par traku, jo saprātīgs cilvēks nemūžam nerakņātos darījumos, ko veic tādi uzņēmumi kā Cocsa, un izvairītos traucēt tādus cilvēkus kā Umberto D'Alakva. Galu galā Marko izdevās ministram iedvest, ka tikšanās ir absolūti nepieciešama, bet doktore Galloni — tik apdomīga un delikāta, ka nekādi neaizvainos svarīgo personu.
Tālāko nokārtoja ministrs, un tikšanās ar D'Alakvu tika sarunāta uz pulksten desmitiem nākamajā rītā. Kad Marko to pavēstīja Sofijai, viņa apmierināti iesmējās.
— Šef, tu esi īsts zelta gabaliņš. Es zinu, ko tas tev prasīja.
— Jā, tāpēc rīt esi uzdevuma augstumos, citādi ministrs mūs abus nosūtīs spaidu darbos uz kādu arhīvu, kur varēsim slaucīt putekļus līdz mūža galam. Sofij, lūdzu, esi uzmanīga. D'Alakvas ietekme sniedzas krietni tālāk par Itālijas robežām. Arī ministrs teica, ka viņš darbojoties gan Ziemeļamerikā, gan Tuvajos Austrumos un Āzijā… Pie tāda cilvēka nevar ierasties, lai runātu blēņas.
— Man ir nojauta, ka viņš noteikti jāsatiek.
— Es ceru, ka tavu nojautu dēļ mums nebūs nepatikšanu.
— Paļaujies uz mani.
— Ja cs tev neticētu, tu nebūtu Turinā.
Tagad Sofija pie spoguļa krāsojās, lai dotos uz nozīmīgo tikšanos. Viņa nervozēja. Reti kad Sofija apģērbu izvēlējās tik rūpīgi kā šai rītā: labu brīdi šaubījusies, viņa izraudzījās Armani krēmkrāsas kostīmu. Brokastis Sofija jau bija paēdusi viesnīcas numurā, taču vēl gribēja uz mirkli satikt Džuzepi un Antonīno.
— Lai tev veicas, doktore! Tu izskaties satriecoši. Varētu domāt, ka dodies uz kādu smalkākās sabiedrības pieņemšanu.
— Džuzepe, nekaitini mani! Es jau tāpat esmu nervoza. Ja izgāzīšos, Marko būs nopietnas problēmas.
— Džuzepem taisnība, tu tiešām labi izskaties. Es pat teiktu, ka tu esi pārāk skaista, lai ietu pie tik dīvaina cilvēka, kurš pret sievietēm esot absolūti vienaldzīgs. Taču tavs stiprākais ierocis vienmēr ir bijis prāts, un es uz to paļaujos.
— Paldies, Antonīno! Paldies jums abiem! Un novēliet man veiksmi.
* * *
Umberto D'Alakvas sekretārs pārsteidza Sofiju. Pirmkārt, viņa bija gaidījusi, ka sastaps sievieti, otrkārt, šis elegantais pusmūža vīrietis drīzāk atgādināja liela uzņēmuma vadītāju, nevis sekretāru. Viņš stādījās priekšā kā Bruno Moreti un piedāvāja kafiju, lūgdams uzgaidīt, līdz — kā viņš izteicās — D'Alakvas kungs atvadīsies no iepriekšējā apmeklētāja.
Sofija no kafijas atteicās, baidīdamās sabojāt grimu. Viņa bija domājusi, ka Bruno Moreti ir dots uzdevums izzondēt augsni, taču maldījās: sekretārs viņu atstāja vienu apbrīnojamā uzgaidāmajā zālē, kur pie sienas karājās viena Kanaleto, viena Modiljāni un viena Braka glezna, kā arī neliels Pikaso darbiņš.
Sofija tik sajūsmināti pētīja Modiljāni, ka nedzirdēja atveramies durvis. Zālē ienāca elegants un stalts gara auguma vīrietis, kuram noteikti bija pāri piecdesmit, taču kurš izskatījās pārsteidzoši pievilcīgs. Ienācējs mirkli vēroja Sofiju nopietnu skatienu, kurā bija jaušama ari ziņkāre.
— Labdien, doktore Galloni.
Sofija strauji pagriezās un ieraudzīja Umberto D'Alakvu. Viņa juta, ka koši pietvīkst, it kā būtu pieķerta darām ko nepiedienīgu.
D'Alakvas staltais stāvs un elegance kuram katram varēja iedvest mazvērtības kompleksu, taču vēl vairāk Sofiju ietekmēja viņa izstarotā pašpārliecinātība. Spēks un pašpārliecinātība — Sofija domās izlaboja.
— Labdien, atvainojiet, es te pētīju Modiljāni. Tas ir īsts.
— Skaidrs, ka tas ir īsts.
— Ir tik daudz viltojumu… Bet šis nepārprotami ir oriģināls.
Viņa jutās kā pēdīgā muļķe. Kā gan varētu nebūt īsta Modiljāni glezna, kas karājas zālē, kur šis ietekmīgais vīrietis pieņem apmeklētājus! D'Alakva tagad uzskatīs viņu par idioti, un viņam, protams, būs taisnība. Kā gan viņa varēja sarunāt tādas muļķības! Bet D'Alakva jau nevarēja zināt, ka, pat neko neteikdams, tikai ar savu klātbūtni vien ir sakāpinājis Sofijas uztraukumu līdz galējai robežai.
— Iesim uz manu kabinetu, doktore Galloni.
Sofija pamāja. Arī D'Alakvas darba kabinets bija iespaidīgs. Modernas un ērtas kāda ievērojama dizainera radītas mēbeles, bet pie sienām izcili vecmeistaru darbi. Daži Leonardo zīmējumi, kāda piecpadsmitā gadsimta Madonna, E1 Grēko gleznots Kristus, Pikaso Arlekīns un vēl kāds Miro darbs… Kabineta attālākajā stūrī — vienkāršs galdiņš un askētisks olīvkoka krucifikss.
D'Alakva aicināja Sofiju piesēst uz dīvāna, bet pats iekārtojās krēslā turpat blakus.
— Labi, doktore. Sakiet, kā varu jums palīdzēt?
— D'Alakvas kungs, mums ir aizdomas, ka ugunsgrēks katedrālē ir ticis izraisīts tīšuprāt. Tāpat esam pārliecināti, ka arī pārējie negadījumi, kas iepriekšējos gados piemeklējuši katedrāli, nav bijuši nejauši.
D'Alakva seja joprojām bija absolūti bezkaislīga. Nenodrebēja ne vaibsts. Itin nekas neliecināja, ka Sofijas teiktas būtu viņu satraucis vai pārsteidzis. Viņš raudzījās pretī mierīgi un vienaldzīgi, gaidīdams, kas sekos tālāk. Likās, šīs sarunas tēma viņu nekādi neskar.
— Vai jūs pilnībā uzticaties strādniekiem, kuri veic remontdarbus katedrālē?
— Doktore, Cocsa ir tikai viens no daudziem uzņēmumiem, kurus es vadu. Jūs taču saprotat, ka es nekādi nevaru pazīt ikvienu no saviem darbiniekiem. Šajā, tāpat kā citos uzņēmumos, ir personāla daļas vadi tājs, kurš noteikti jums jau ir sniedzis visus datus par strādniekiem, kuri todien bija katedrālē. Taču, ja jums nepieciešamas sīkākas ziņas, es ar vislielāko prieku palūgšu, lai Cocsa personāla daļas vadītājs atbild uz visiem jūsu jautājumiem.
D'Alakva satvēra tālruni un lūdza, lai viņu savieno ar minēto personāla daļas vadītāju.
— Ladzoti kungs, esiet tik laipns un pieņemiet doktori Galloni no Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas. Viņai nepieciešama sīkāka informācija par katedrāles strādniekiem. Pēc dažām minūtēm mans sekretārs viņu pavadīs līdz jūsu kabinetam. Paldies.