Marvuzs nodrebēja. Pret valdnieci viņš neloloja īpaši siltas jūtas, tomēr uzskatīja to par gudru un spēcīgu sievieti, kura bija patiesā Edesas pārvaldītāja kopš tiem laikiem, kad Abgaram uzbruka nedziedināmā slimība. Viņa turpināja valdīt arī vēlāk, kad Hosara atnestais audekls Abgaru bija izdziedinājis.
Valdniece Marvuzam neuzticējās, zinot, ka viņš ir Maanu draugs. Sardzes priekšnieks ne reizi vien bija jutis, kā iedzeļas viņas pētīgais, saltais skatiens. Tomēr vai viņš spēs sievieti nogalināt? Nebija šaubu, ka Maanu šo pienākumu uzticēs tieši viņam.
Ar Hosaru un Tadeju nekādu sarežģījumu nebūs. Tos viņš mīļuprāt caurdurs ar zobenu. Marvuzam jau sen bija apnikuši abu sprediķi un nebeidzamie pārmetumi par to, ka viņš guļ ar visām, kam nav iebildumu, bet pilnmēness naktīs par godu Sinam piedzeras līdz nemaņai. Nē, Marvuzs nav zaudējis ticību senču dieviem, šīs pilsētas senajiem aizstāvjiem, un viņam nav pieņemams tas tikumīgais dievs, par kuru diendienā stāsta Hosars un Tadejs.
* * *
Izazs veikli pierakstīja visu, ko Tadejs stāstīja. Puisis no sava tēvoča Hosara bija apguvis rakstu māku un sapņoja, ka ari pats reiz kļūs par valdnieka rakstvedi. Jau tagad viņš ar savu darbu varēja lepoties: Abgars un valdniece bija slavējuši pergamentus, kuros viņš rūpīgi bija iemūžinājis visu, ko Tadejs vēstīja par Jēzu.
Tadejs bieži aicināja Izazu pie sevis, lai diktētu prātā rūpīgi glabātās atmiņas par Skolotāju, un jaunais rakstvedis jau labi pārzināja Tadeja un Jēzus kopīgās gaitas. Tadejs mēdza aizvērt acis, itin kā iegrimt sapnī un stāstīt, ko teicis un darījis Jēzus.
Savas atmiņas bija pierakstījis arī Hosars. Viņš šo stāstu bija licis arī pārrakstīt, un viena no kopijām glabājās valdnieka arhīvā. Tāpat pēc valdnieka pavēles pavairots tika arī Tadeja stāstījums. Abgars vēlējās, lai Edesa saviem bērniem mantojumā atstāj patiesu stāstu par Jēzus dzīvi.
Izazs priecājās, ka Tadejs palicis viņu pilsētā. Viņš cienīja šo gudro vīru, kas bija pazinis Nācarieti. Arī Hosars priecājās, ka līdzās allaž ir draugs, kas neliedz padomu.
Abgars un valdniece bija lūguši Tadeju, lai tas paliek un palīdz viņiem kļūt par labiem kristiešiem un sniedz atbalstu Hosaram Jēzus mācības sludināšanā. Edesai bija jākļūst par vietu, kur patvērumu var rast visi, kas tic Nācarietim. Tā šī pilsēta bija kļuvusi ari par Tadeja mājām.
Hosars ik dienas devās uz veco svētnīcu, ko valdniece bija likusi uzcelt par godu Jēzum. Tur sarunām un lūgšanām pulcējās edesieši, kas meklēja remdinājumu savām bēdām un cerēja, ka viņu čukstētie vārdi sasniegs Jēzu, kurš bija izglābis Abgaru no visļaunākās slimības. Tāpat ik dienas Hosars gādāja par ļaudīm, kas par savu lūgšanu vietu bija izvēlējušies jauno dievnamu, kuru nesen bija uzbūvējis valdnieka galvenais arhitekts Marcijs.
Tadejs bija lūdzis, lai arī jauno svētnīcu arhitekts veido tikpat vienkāršu kā veco — parastu namu ar plašu ātriju, kur pietiktu vietas tiem, kas grib klausīties Jēzus vārdos. Viņš stāstīja Marcijam, kā Nācarietis reiz izdzinis tirgoņus no Jeruzalemes tempļa, un skaidroja, ka Jēzus gars atrodams tikai tur, kur valda pieticība un miers.
12
Pār Bosforu ausa sārtcna rīta gaisma, kad Stella Māris, rāmus viļņus šķeldama, tuvojās Stambulai. Matroži uz klāja rosījās, kuģim drīz bija jāieiet ostā.
Kapteinis vēroja tumsnēju puisi, kurš rūpīgi berza klāju. Kamēr kuģis stāvēja Dženovas ostā, viens no matrožiem bija negaidīti saslimis, un tam bija jāpaliek krastā. Kapteiņa otrais palīgs tai pašā dienā bija atvedis šo mēmo puisi un apgalvojis, ka tas esot labs jūrnieks, kaut arī nespēj runāt. Kuģim bija pēc iespējas drīzāk jāiziet jūrā, kavēties nedrīkstēja, un kapteinis steigā nebija pievērsis uzmanību šī šķietamā matroža rokām. Puiša plaukstas bija maigas un gludas. Uz tām nebija nevienas pašas tulznas! Nebija šaubu, ka šis mēmais nekad iepriekš par matrozi nav strādājis. Taču visa brauciena laikā jaunais komandas loceklis kārtīgi pildīja savus darba pienākumus. Uzklausot pavēles, viņa sejā neparādījās nekādas emocijas. Kapteiņa palīgs bija teicis, ka šo jūrnieku viņam ostmalas krogā "Zaļais Vanags" esot ieteicis kāds no pastāvīgajiem apmeklētājiem, tomēr kapteinis zināja, ka palīgs melo. Bet kāpēc?
Virsnieks tāpat bija pavēstījis, ka mēmais palikšot uz kuģa tikai līdz tai dienai, kad viņi sasniegs Stambulu. Kad kapteinis jautāja, kā viņš to no mēmā puiša mācējis izdibināt, palīgs tikai paraustīja plecus.
Kapteinis bija pieredzējis vīrs, dženovietis, kas jau četrdesmit gadu vagoja jūras. Tuvās un tālās ostās viņš bija iepazinis visdažādākos ļaudis, taču tādu cilvēku kā šis jaunais matrozis nekad nebija sastapis. Puisis bija savāds, viņa skatienā bija lasāma vilšanās un sakāve, ber kustības pauda nogurumu un samierināšanos ar zaudējumu. Likās, mēmais apzinās, ka sasniedzis tala ceļa galu. Kas tas par ceļu? Un kādu sakāvi puisis pieredzējis?
* * *
Stambula šai rītā viņam šķita skaistāka nekā jebkad agrāk. Mēmais matrozis atviegloti nopūtās, raudzīdamies, kā pamazām tuvojas osta. Viņš zināja, ka krastā noteikti būs kāds sagaidītājs — varbūt tas pats vīrs, kas viņu bija uzņēmis todien, kad viņš ieradās no Urfas. Puisis ilgojās drīzāk atgriezties savā dzimtajā pilsētā, apskaut tēvu, piespiest pie krūtīm sievu, dzirdēt mazās meitiņas skanīgos smieklus. Taču viņš baidījās no tikšanās ar Adaiju, baidījās no viņa dusmām. Lai gan šai brīdī neveiksme nemaz nešķita tik briesmīga — viņš jutās laimīgs, ka palicis dzīvs un atgriežas mājās. Viņa brālim pirms diviem gadiem bija veicies vēl mazāk. Tas vīrs katedrālē stāstīja, ka Mcndibs joprojām esot cietumā. No brāļa nebija nekādu ziņu kopš tās pēcpusdienas, kad viņu arestēja kā parastu zagli. Laikraksti bija rakstījuši, ka noslēpumainajam katedrāles aplaupītājam piespriests trīs gadu cietumsods. Tātad pēc gada Mcndibs atkal būs brīvs.
Neatvadījies no komandas biedriem, puisis nokāpa no kuģa. Iepriekšējā vakarā kapteinis viņam bija izmaksājis algu un jautājis, vai viņš nevēlas turpināt darbu. Par atbildi mēmais bija noraidoši papurinājis galvu.
Viņš izgāja no ostas un devās pilsētas ielās. Viņam nebija konkrēta mērķa. Vajadzēja brīdi nogaidīt. Ja stambulictis neparādīsies, gan jau viņš pats mācēs atgriezties Urfa par savu naudu — galu galā viņš bija saņēmis algu.
Aiz muguras atskanēja steidzīgi soļi. Atskatījies mēmais ieraudzīja vīrieti, kurš pirms dažiem mēnešiem jau bija devis viņam pajumti.
— Es tev kādu brīdi sekoju, pārbaudīju, vai kāds nav iesēdies astē. Šonakt paliksi pie manis, bet rīt no rīta tev atbrauks pakaļ. Tagad tev nevajadzētu ilgāk klejot pa ielām.
Mēmais pamāja. Viņš gan būtu gribējis aizstaigāt līdz Lielajam Tirgum, izbaudīt Stambulas ieliņu kņadu, nopirkt sievai smaržas un kādu dāvaniņu meitai, tomēr ja nedrīkst, tad nedrīkst. Ikviena nepaklausība vēl vairāk uzkurinātu Adaija dusmas, bet katrs starpgadījums varēja būt liktenīgs. Galvenais, ka viņš bija palicis dzīvs. Jā, viņš jutās laimīgs, kaut arī atgriezās mājās kā zaudētājs.
* * *
— Man izdevās!
Marko balss skanēja triumfējoši. Sofija pasmaidīja un pamāja, lai arī Antonīno pieliecas tuvāk klausulei.
— Nebija viegli pārliecināt abus ministrus, taču beigu beigās viņi nolēma mums dot pilnīgu rīcības brīvību. Mēmais tiks atbrīvots, kad vien mēs teiksim. Tāpat mums ir atļauts viņu izsekot.
— Lieliski, šef!