— Antonīno, vai tu arī tur esi?
— Mēs klausāmies abi, — atbildēja Sofija. — Un abi priecājamies par jaunumiem.
— Jā, es tiešām jūtos apmierināts. Tagad tikai jāizlemj, kā un kad viņu atbrīvot. Bet kas jauns pie jums?
— Par D'Alakvu es tev jau stāstīju…
— Jā, bet neviens no ministriem man neko neteica, tātad viņš nav sūdzējies.
— Mēs joprojām nodarbojamies ar elektriķiem un kancelejas darbiniekiem. Domāju, ka pēc pāris dienām atgriezīsimies Romā.
— Labi, tad arī vienosimies, kā rīkoties tālāk. Katrā ziņā man ir plāns.
— Kāds?
— Neesi tik nepacietīga, doktore! Visam savs laiks. Cau!
— Labi jau, labi. Cau.
13
Hosaru pamodināja piesardzīgi klauvējieni pie mājas durvīm. Vēl nebija ataususi gaisma, bet uz sliekšņa jau stāvēja valdnieces sūtīts ziņnesis, kurš tramīgi raudzījās apkārt. Valdniece bija vēlējusi pateikt, lai Hosars kopā ar Tadeju vakarā ap saulrieta stundu ierodas pilī.
Pirmajā brīdī Hosars nosprieda, ka valdnieci, kura augas naktis pavada pie slimā vīra gultas, nomocījis bezmiegs, tāpēc tā īsti nav apjēguši, cik agrā rīta stundā iztraucējusi sava uzticamā drauga miegu, taču, redzēdams, cik piesardzīgi ziņnesis ienirst atpakaļ tumsā, viņš apjauta, ka šādai rīcībai bijuši nopietnāki iemesli.
Uzmācās nelāgas priekšnojautas. Hosars pavēstīs valdnieces gribu Tadejam, un vakarpusē abi uzkāps pakalnā, kur slejas pils, bet pagaidām atlika vienīgi lūgties. Vecais vīrs nometās ceļos, aizvēra acis un, skaitīdams lūgšanas, centās apslāpēt nemieru, kas bija sažņaudzis sirdi.
Pēcpusdienā no pils ieradās Izazs, kurš bija izaudzis par gudru un spēcīgu vīru, un atstāstīja baumas, ko cits citam stāsta pils iemītnieki. Abgara veselība pasliktinoties ar katru stundu, bet ārsti necerot, ka valdnieks varētu atlabt un atgūt spēkus. Pavisam drīz nāve ņems virsroku pār Abgara dzīvību.
Apzinādamies, ka dzīve tuvojas beigām, Abgars bija lūdzis, lai valdniece sapulcē pie viņa gultas dažus visuzticamākos draugus. Pirms nāves viņš gribēja tiem izteikt pēdējos norādījumus. Valdniece jau laikus bija aizsūtījusi visiem slepenu vēsti, un Izazs bija ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka slimais valdnieks aicinājis arī viņu.
Kad Hosars, Tadejs un Izazs sasniedza pili, viņus tūdaļ aizvadīja uz/ Abgara istabām. Valdnieks gulēja gultā un izskatījās vēl bālāks neka ieprieksējās dienās. Valdniece mitrināja viņa pieri ar vēsā rožūdenī samēra m drānu. Ieraudzījusi atnācējus, viņa atviegloti nopūtās. Vēl pēc mirkļa ieradās arī Marcijs, galma arhitekts, un Senins, bagātākais no Edesas tirgoņiem, kurš turklāt bija saradojies ar valdnieku un vienmēr bijis uz ticīgs viņa draugs.
Valdniece pavēlēja, lai kalpones dodas prom, bet sargi cieši aizver durvis un nevienu neielaiž kambarī, kur sanākuši mirējam vistuvākie cilvēki. Kad draugi sastājās ap Abgara guļvietu, viņš vārgā balsī ierunājās:
— Draugi, es gribu no jums atvadīties un dot pēdējos rīkojumus.
Bija manāms, ka valdnieks nonācis pie nāves sliekšņa. Un draugi, juzdami patiesu cieņu un mīlestību, negribēja mānīt ne sevi, ne mirēju ar melīgu mierinājumu un tukšu cerību vārdiem. Viņi bijīgi klusēja un gaidīja, ko valdnieks teiks.
— Mani spiegi ir brīdinājuši, ka, tikko būšu miris, mans dēls Maanu uzsāks nežēlīgas kristiešu vajāšanas. Viņš gribēs iznīcināt ikvienu no jums. Tadej, Hosar un Izaz, jums jāpamet Edcsa pirms manas nāves. Pagaidām vēl varu jūs nosargāt, taču drīz es to vairs nespēšu. Maanu neuzdrošināsies nogalināt ne Marciju, ne Seninu, jo abi pieder ietekmīgākajām Edesas ģimenēm un citi augstdzimušie nekavētos atriebt viņu nāvi. Tāpat zinu, ka Maanu nodedzinās visas Jēzus svētnīcas, kā arī man visuzticīgāko kristiešu mājas. Daudzi vīrieši, sievietes un bērni tiks nogalināti, lai iedvestu šausmas un paklausību pārējiem pilsētniekiem, lai piespiestu visus atteikties no ticības Jēzum un atgriezties pie veco dievu godāšanas. Es uztraucos par Jēzus līķautu, baidos, ka arī svētais audekls var iet bojā. Maanu esot zvērējis to sadedzināt tirgus laukumā visu edesiešu acu priekšā. Zinu, ka viņš labprāt to izdarītu jau manā nāves dienā. Jums, draugi, līķauts jāizglābj.
Pieci vīri klusēdami uzklausīja valdnieka pavēles. Hosars raudzījās uz valdnieci un pirmoreiz ievēroja, ka viņas kādreizējais skaistums ir novītis un plīvurs sedz gluži sirmus matus. Sieviete bija novecojusi, tomēr viņas skatiens aizvien mirdzēja tikpat enerģiski, stāja bija tikpat majestātiska un kustības nebija zaudējušas valdonīgumu. Kas ar viņu notiks? Nebija šaubu, ka Maanu savu māti ienīst no visas sirds.
Abgars nojauta, kādas domas nomāc Hosaru. Viņš zināja, ka draugs valdnieci klusi mīlējis un apbrīnojis visu mūžu.
— Hosar, cs lūdzu, lai mana sieva dodas projām no Edesas, kamēr vēl nav par vēlu, taču viņa manu lūgumu atteicās uzklausīt.
— Kundze, — ierunājās Hosars, — tavai dzīvībai draud daudz lielākas briesmas nekā mūsējām.
— Hosar, es esmu Edesas valdniece, un valdniece nevar bēgt no savas pilsētas. Ja man būs jāmirst, miršu kopā ar pārējiem, kas, tāpat kā cs, tic Jēzum. Es nepametīšu tos, kas uz mums paļāvās, neatstāšu likteņa varā draugus, kopā ar kuriem esmu lūgusi Dievu. Palikšu līdzās Abgaram, lai viņam nāve šai pilī nav jāsastop vienatnē. Kamēr Abgars ir dzīvs, Maanu neuzdrošināsies mani nogalināt. Tagad labāk uzklausiet, ko iecerējis valdnieks.
Atspiezdamies uz valdnieces rokas, Abgars gultā piecēlās sēdus, Pēdējās dienas un naktis ik brīdis, kad viņš jutās kaut nedaudz labāk, bija izmantots, lai izstrādātu plānu, ko tagad vajadzēja atklāt tuvākajiem draugiem.
— Izpildiet manu pēdējo gribu un nosargājiet Jēzus līķautu. Tas izglāba man dzīvību un ļāva piedzīvot vecumdienas. Šis svētais linaudekla gabals nepieder man, tas ir visu kristīgo īpašums, tāpēc jūsu pienākums ir to izglābt. Tomēr nepieļaujiet, ka tas pamet Edesu. Šai pilsētā tam jāpaliek gadsimtu gadsimtos. Jēzus vēlējās, lai tas nonāktu šeit, un te tas arī paliks mūžīgi mūžos. Tadcj un Hosar, atdodiet līķautu Marcijam. Bet tu, Marcij, paslēp to tā, lai tas paglābtos no Maanu dusmām. Tu, Scnin, palīdzēsi Hosaram, Tadejam un Izazam aizbēgt no pilsētas. Tavām karavānām mans dēls neuzdrošināsies uzbrukt. Nododu šos vīrus tavā aizsardzībā.
— Abgar, kur lai es noslēpju svēto audeklu? — jautāja Marcijs.
— Tas jāizlemj tev pašam, draugs. Par slēptuvi nedrīkstam zināt ne es, ne valdniece. Tev jāizvēlas viens cilvēks un jāuztic viņam šis noslēpums, bet pēc tam jāgādā, lai viņš kopā ar kādu no Senina karavānām pamestu pilsētu. Jūtu, ka mani spēki izsīkst. Nezinu, cik dienas man vēl būs lemts nodzīvot šai pasaulē, taču ceru, ka pagūsiet izpildīt manu lūgumu.
Zinot, ka šī varbūt ir pēdējā tikšanās, valdnieks sirsnīgi atvadījās no draugiem.
* * *
Agri no rīta Marcijs ieradās pie pilsētas rietumu sienas. Strādnieki jau gaidīja viņa rīkojumus. Marcijs, būdams galma arhitekts, gādāja ne tikai par piļu un tempļu celtniecību, viņa pārziņā bija ari pilsētas ielas un nocietinājumi. Tā šobrīd viņš bija aizņemts ar rietumu mūru nostiprināšanu un jaunu vārtu izbūvi.
Marcijs nobrīnījās, ieraugot pie sastatnēm Marvuzu, kurš nez ko apsprieda ar darbu vadītāju Jeremiju.
— Sveicināts, Marcij.
— Ko gan te meklē valdnieka sardzes priekšnieks? Vai Abgars liek mani aicināt uz pili?