— Nē, mani atsūtīja Maanu, kurš drīz valdīs šai pilsētā.
— Tā notiks, ja tāds būs Dieva prāts.
Marvuzs skaļi iesmējās, sadrebinot rīta klusumu.
— Rūs, būs, Marcij, turklāt pavisam drīz. Un tu pats to labi zini, jo vakar biji pie Abgara, kura pēdējā stundiņa vairs nav tālu.
— Ko tu gribi? Saki ātri un nevelc garumā, man ir daudz darba.
— Maanu grib zināt, kādus rīkojumus jums vakar deva Abgars. Viņam zināms, ka tu, Senins, Tadejs, Hosars un rakstvedis Izazs līdz vēlai naktij palikāt pie mirēja gultas. Princis liek pateikt, ka tev nenotiks nekas ļauns, ja būsi uzticīgs viņam, kurš pavisam drīz kļūs par šīs pilsētas valdnieku. Bet visus Maanu ienaidniekus gaida drūms liktenis.
— Tu ieradies, lai draudētu Maanu vārdā? Vai tiešām princis kritis tik zemu? Ksmu pārāk vecs, lai vēl baidītos. Maanu var nolaupīt tikai manu dzīvību, taču mans mūžs tik un tā tuvojas beigām. Tagad cj prom un netraucē man strādāt.
— Vai atklāsi, ko teica Abgars?
Marcijs klusēdams pagrieza Marvuzam muguru un pārbaudīja māla javu, ko kāds strādnieks centīgi maisīja lielā muldā.
— Tu to nožēlosi, Marcij, nožēlosi, — vēl uzsauca Marvuzs, lēca zirgam mugurā un aizauļoja uz pils pusi.
Nākamajās stundās šķita, ka Marcijs visus spēkus un uzmanību velta darbam. Jeremija viņus paslepus vēroja — Marvuzam nemaz nebija vajadzējis pielikt lielas pūles, lai darbu vadītāju uzpirktu. Patiesībā Jeremijam negribējās nodot veco galma arhitektu, kurš pret viņu vienmēr bija izturējies laipni, taču viņš bija piekritis Marciju izspiegot, apzinādamies, ka pavisam drīz pilsētai būs jauns valdnieks. Turklāt Marvuzs bija solījis, ka Maanu neaizmirsīšot labi atalgot visus, kas būs pratuši laikus pakalpot.
Saule bija uzkāpusi zenītā un nežēlīgi kveldēja, kad Marcijs deva zīmi, ka pienācis laiks atpūsties. Strādnieki bija noplūduši sviedriem, un arī Jeremija nevarēja vien sagaidīt, kad varēs piesēst ēnā un atvilkt elpu.
Tai pašā bridi ieradās divi Marcija kalpi ar lieliem groziem, kuros — kā Jeremija pārliecinājās pats savām acīm — bija augļi un ūdens, ko Marcijs neskopodamies izdalīja ari strādniekiem.
Visi apsēdās vai atlaidās zemē, izbaudot atpūtas stundu, vienīgi Marcijs neizrādīja nekādas noguruma pazīmes un domās iegrimis turpināja apstaigāt būvlaukumu, pārbaudīt mūru stiprumu un jaunos vārtus. Jeremiju šāda izturēšanās neizbrīnīja: ne jau pirmo reizi arhitekts atsakās no pusdienas atelpas.
Darbu vadītājs noguris pievēra acis. Arī strādnieki bija pieklusuši — svelme bija laupījusi pēdējos spēkus, un neviens nejaudāja pat sarunāties.
Kad bija aizritējis labs laika strēķis, visi atkal ķērās pie darba, un tikai tad, kad saule jau bija nolaidusies zemu rietumu pamalē, Marcijs pamāja, ļaudams mest mieru. Jeremijam nebija daudz, ko stāstīt par arhitekta šīs dienas gaitām, tomēr viņš posās uz tikšanos ar Marvuzu.
Marcijs atvadījās un kopā ar saviem kalpiem devās mājup. Viņš jau pirms daudziem gadiem bija palicis atraitņos, bet bērnu viņam nebija. Tā nu dēlu vietā viņam bija šie divi jaunie kalpi, kas arī no visas sirds ticēja Jēzum. Marcijs zināja, ka uz abiem var droši paļauties.
Iepriekšējā naktī valdnieka kambaru slepenībā Marcijs bija vienojies ar Hosaru un Tadeju, ka sūtīs tiem ziņu, tiklīdz būs izdomājis, kur noglabāt Jēzus līķautu. Draugi izdomāja, kā Hosars varēs nogādāt audeklu Marcijam, nepiesaistot Maanu spiegu uzmanību, — nebija nekādu šaubu par to, ka Abgara dēls licis izsekot ikvienu no viņiem. Pagājušajā naktī bija pieņemts vēl kāds svarīgs lēmums: līķauta slēptuvi Marcijs atklās vienīgi Izazam, bet tas, saņēmis ziņu no arhitekta, nekavējoties pametīs pilsētu kopā ar Senina karavānu. Izazam vajadzēs doties uz Sidonu, kur arī bija izveidojusies maza, toties plaukstoša Jēzus sekotāju kopiena. Šīs kopienas garīgais vadonis bija Timejs — viens no daudziem, kurus sludināt Nācarieša mācību pasaulē bija sūtījis Pēteris. Bija nolemts, ka Izazs apmetīsies pie Timeja, kurš izlems, kā tālāk rīkoties ar līķautu.
Lai gan Abgars uzstājīgi lūdzās, lai draugi bēg un glābj savu dzīvību, Tadejs un Hosars nolēma palikt Edesā un pieņemt to pašu likteni, kas sagaidīs pārējos kristiešus. Viņi kopā lūdza Dievu, lai tas vēlreiz apžēlojas par valdnieku un dāvā veselību.
Šai rītā Hosars bija rūpīgi salocījis svēto linaudeklu un noglabājis to liela groza dibenā. To paveicis, viņš ar visu grozu devās uz tirgu, kur piestāja parunāties gan ar tirgotājiem, gan pazīstamiem pircējiem. Iepriekš norunātā brīdī viņš devās pie kāda augļu pārdevēja, pie kura patlaban iepirkās viens no Marcija jaunajiem kalpiem. Hosars sirsnīgi apsveicinājās ar pusi, kuram līdzi bija tieši tāds pats grozs. Neviens nepamanīja, ka grozi tiek neuzkrītoši samainīti, un Maanu spiegiem nešķita aizdomīgi, ka Hosars brīdi tērzē ar vienu no saviem ticības brāļiem.
Arī uzpirktais darbu vadītājs Jeremija neko savādu nemanīja: kalpu atnesto augļu grozu Marcijs bija uzcēlis uz sastatnēm, kur pats, izklaidīgi grauzdams ābolu, staigāja šurpu turpu, pārbaudīdams sienas stiprumu un vietumis iemūrēdams pa kādam ķieģelim. Tas nebija nekas neparasts — Marcijam vienmēr bija paticis pielikt roku vienkāršiem darbiem, kamēr citi atpūtas. Jeremija viņu vēroja un, saules apdullināts, laidās snaudā.
Viens no kalpiem bija ienesis istabā vēsu ūdeni. Marcijs noskaloja sviedrus un putekļus, palēnām atgūdamics no dienas tveices un noguruma. Viņš apzinājās, ka dzīve tuvojas beigām. Tikko Abgars būs aizvēris acis uz mūžu, Maanu darīs visu iespējamo, lai noskaidrotu, kur paslēpts līķauts. Viņš spīdzinās visus, ko uzskatīs par iespējamiem noslēpuma glabātājiem. Marcijs nenoliedzami bija viens no tuvākajiem vecā valdnieka draugiem un tāpēc neloloja nekādas ilūzijas par to, kas viņu sagaida vistuvākajā nākotnē. Viņš bija pieņēmis lēmumu, ko šai pašā vakarā gribēja atklāt Tadejam un Hosaram. Marcijs zināja, kā rīkosies, tikko Izazs būs pametis pilsētu un nokļuvis drošībā.
Abu kalpu pavadīts, Marcijs devās uz templi, kur Dievu lūdza viņa draugi. Vecais vīrs nostājās nomaļākajā kaktā, tālāk no ļaužu skatieniem. Pat šai svētajā vietā vajadzēja uzmanīties no Maanu spiegiem.
Izazs pamanīja ēnu aizsegto Marcija stāvu. Kad Tadejs un Hosars lūdza, lai puisis palīdz izdalīt ticīgajiem maizi un vīnu, viņš, lieki uzmanību nepiesaistīdams, tuvojās Marcijam, kurš slepus iespieda viņam saujā vairākkārt pārlocītu pergamenta gabaliņu. Izazs to paslēpa starp tunikas ielocēm un ar skatienu sameklēja spēcīgu liela auguma vīru, kurš, šķiet, jau gaidīja viņa zīmi. Tūdaļ Izazs klusi izlavījās no dievnama un, milzeņa pavadīts, steidzās uz karavānserālu.
Senina karavāna jau bija gatava pamest Edesu, tās vadītājs un Senina uzticības persona Harrāns nepacietīgi raudzījās apkārt. Tikko Izazs un viņa milzonīgais pavadonis bija iesēdušies seglos, Harrāns deva pavēli doties ceļā.
Viņi jāja visu nakti, un tikai pirmajos rīta saules staros Izazs atlocīja vecā arhitekta iedoto pergamenta gabaliņu. Uz tā dažās rindiņās bija precīzi aprakstīta vieta, kur noglabāts svētais līķauts. Izazs saplucināja pergamentu sīkās driskās un izkaisīja tuksnesī.
Obodass — tā sauca milzi — nenolaida no Izaza ne acu. Tikpat vērīgi viņš uzmanīja apkārtni. Viņam bija dota pavēle netaupīt paša dzīvību, lai nosargātu Izazu.
Tikai tad, kad ceļā bija pavadītas trīs dienas un trīs naktis, Harrāns un Obodass nosprieda, ka Edesa ir palikusi pietiekami tālu aiz muguras, lai beidzot varētu mazliet atpūsties un nosūtīt ziņnesi uz Senīna mājām. Kamēr ziņnesis nonāks Edesā, būs aizritējušas vēl trīs dienas, un tad Izazs jau būs drošībā.