* * *
Abgars cīnījās ar nāvi. Valdniece aizsūtīja ziņu Tadejam un Hosaram, brīdinot, ka valdnieka dzīvība izdzisīs tuvāko stundu laikā, un aicinot drīzāk steigties uz pili. Abgars vairs nepazina pat savu uzticīgo sievu.
Bija pagājušas desmit dienas kopš vakara, kad pie Abgara guļvietas uz apspriedi bija sapulcējušies visi tuvākie draugi. Toreiz sarunas viņi risināja līdz vēlai naktij, bet tagad Abgars bija pārvērties par nekustīgu ķermeni, kurā tik tikko plēnēja dzīvība. Viņš gulēja aizvērtām acīm, un tikai viegla rasa uz lūpām tuvināta spogulīša liecināja, ka valdnieks vēl nav pametis šo pasauli.
Maanu vairs neizgāja no pils, nevarēdams vien sagaidīt tēva nāvi. Valdniece viņam bija aizliegusi tuvoties Abgara istabām, tomēr visu tur notiekošo viņš uzzināja līdz pēdējam sīkumam: visu izstāstīja jauna verdzene, kurai viņš par to bija apsolījis brīvību.
Valdniece zināja, ka tiek izspiegota, tāpēc pavēlēja kalpiem un vergiem pamest istabu, tikko ieradās Hosars un Tadejs. Viņa uzrunāja draugus klusā balsī un atviegloti pasmaidīja, uzzinājusi, ka līķauts ir drošībā. Valdniece apsolīja abiem dot ziņu, tikko Abgara dzīvība izdzisīs. Tagad par ziņnesi bija izraudzīts Ticijs, jauns rakstvedis, kura ticība Jēzum un uzticība valdniekam bija nelokāmas. Šis bija sāpīgu atvadu brīdis: visi trīs apzinājās, ka šai dzīvē vairs nekad nesatiksies. Valdniece lūdza, lai Hosars un Tadejs dod viņai svētību un lūdz Dievu, kaut viņai nepietrūktu drosmes un spēku tad, kad būs jāsastop nāve, kurai viņu lems pašas dēls.
Asaru pilnām acīm Hosars noraudzījās valdniecē. Tā vairs nebija agrākā skaistule, taču vaibstu cēlums un staltā stāja joprojām nebija zuduši. Valdniece zināja, cik ļoti viņu visu mūžu mīlējis vecais rakstvedis, uzticīgākais no draugiem. Viņa sniedza tam roku un cieši apskāva.
Abgara agonija turpinājās vēl trīs dienas. Ceturtajā naktī, kad pilī valdīja tumsa un tikai valdniece sēdēja pie mirēja galvgaļa, Abgars atvēra acis un pasmaidīja. Viņa skatiens bija maiguma un mīlestības pilns. Uzlūkojis sievu, valdnieks pameta dzīvi, būdams mierā ar sevi un Dievu. Valdniece aizspieda vīra acis un noskūpstīja viņu uz lūpām. Nometusies ceļos, viņa brīdi lūdza Dievu, lai tas pieņem Abgara dvēseli.
Tad vecā sieviete piecēlās un klusiem soļiem izslīdēja gaitenī. Bezgala piesardzīgi viņa aizlavījās līdz istabai, kur gulēja rakstvedis Ticijs.
Puisis gulēja, taču viegls valdnieces pieskāriens plecam viņu pamodināja. Ne viens, ne otrs neko neteica. Vārdi nebija vajadzīgi. Valdniece tikpat klusi atgriezās pie mirušā vīra miesām, bet Ticijs steidzās uz pilsētu pie Hosara.
Nakts tumsa vēl nebija izklīdusi, kad Hosars uzklausīja valdnieka nāves ziņu. Nu vajadzēja dot vēsti Marsijam — tas bija lūdzis, lai viņu brīdina nekavējoties, citādi viņš nepagūšot paveikt iecerēto. Tāpat vajadzēja steigties pie Tadeja. Hosars nešaubījās, ka abu dzīvei pienākušas beigas.
14
— Paklau, Marko, labāk izstāsti mums, kas īsti tevi nomāc!
Santjago Himcnesa tiešie vārdi pārsteidza Marko nesagatavotu.
— Vai tad ir tik skaidri redzams, ka mani kaut kas uztrauc?
— Nu gan! Tu laikam piemirsi, ka arī mēs esam profesionāļi. Mūs tik viegli piemānīt nevar.
Paola, to dzirdot, pasmaidīja. Kā jau laba mājasmāte, viņa pēc Marko lūguma bija sarīkojusi vakariņas, bet viesos bija ieradušies vīra draugi: Savienoto Valstu kultūras atašejs Džons un Santjago Himeness, Eiropola pārstāvis Romā.
Džons bija ieradies ar savu sievu Lizu. Bet Santjago Himeness nebija precējies, tāpēc mēdza draugus pārsteigt, viesībās ikreiz ierazdamies ar citu pavadoni. Šoreiz viņu pavadīja māsa Anna — dzīvespriecīga, tumšmataina meitene, pēc profesijas žurnāliste, kura Romā sekoja līdzi Eiropas Savienības valstu vadītāju apspriedei.
— Jūs taču zināt, ka Turinas katedrālē notika kārtējais negadījums, — teica Marko.
— Un tu domā, ka tas izraisīts tīšuprāt?
— Jā, Džon, tieši tā es domāju. Pēdējos gadsimtos katedrālē noticis pārāk daudz dīvainību, jūs paši zināt: ugunsgrēki, ielaušanās, ūdens noplūdes. Šādas dīvainības allaž pavadījušas Sindoni. Un viens no galvenajiem mūsu amata likumiem ir neticēt nejaušībām.
— Sindones vēsture tiešām ir interesanta. Dažādos laikmetos tā ir uzradusies un atkal pazudusi. Briesmas tai draudējušas neskaitāmas reizes.
Vai tu tiešām domā, ka ir kāds, kurš svēto līķautu grib iznīcināt vai nolaupīt? — jautāja Liza.
— Nolaupīt? Nē, mēs nedomājam, ka to kāds grib nolaupīt. Drīzāk iznīcināt. Katrā ziņā teju ikviens no negadījumiem, kas notikuši katedrālē, varēja izrādīties liktenīgs.
— Līķauts Turīnas katedrālē nonācis jau sen. Ja pareizi atceros, agrāk to glabāja Samberī, bet, kad mēra piemeklētās Milānas kardināls Karlo Borromeo deva svētsolījumu kājām aiziet līdz Sindonci un lūgt, lai sērga atkāpjas no pilsētas, Savoju dinastijas pārstāvji, svētā vīra dievbijības aizkustināti, nogādāja līķautu līdz Turīnai, tā uz pusi samazinot kardināla ceļu. Turīnā tas arī palika. Nevar noliegt, ka šo katedrāli piemeklējušas daudzas nelaimes. Tu nejaušībām netici, bet vai tiešām tu domā, ka viens un tas pats cilvēks spējis izraisīt ugunsgrēku gan pirms divām nedēļām, gan pagājušajā gadsimtā…
— Uza, neesi bezkaunīga, — pārmetoši nomurmināja Džons. — Marko ir taisnība, to nelaimes gadījumu tiešām ir par daudz.
— Es mēģinu saskatīt iemeslu, taču man nekādi neizdodas. Varbūt tiešām kāds trakais grib Sindoni iznīcināt.
— Jā, bet šis trakais varētu būt vainojams pēdējo desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadu nelaimēs, taču kā izskaidrot agrākās? — noprasīja Anna. — Labs stāsts! Sanāktu aizraujošs raksts…
— Anna, tu te neesi ieradusies kā žurnāliste!
— Izbeidz, Santjago! Liec viņu mierā. Esmu pārliecināts, ka varu paļauties uz tavu māsu, kaut arī viņa ir žurnāliste. Viņa prot glabāt noslēpumus. Bet es gribēju lūgt, lai jūs man palīdzat tikt jel kādā skaidrībā un izkļūt no strupceļa. Varbūt mēs esam tā aizrāvušies ar šo gadījumu, ka neredzam tālāk par degungalu. Varbūt tic ugunsgrēki un zādzības mums, pareizāk, man ir kļuvuši par īstu apmātību, un mēs lauzām galvu, meklējot noziegumu motīvu, lai gan patiesībā noziegumu nav — ir tikai sagadīšanās. Es uzdrošinos lūgt vēl vairāk: brīvā brīdī iemetiet aci šajās lapās. Te ir apkopota informācija par visu, kas ar katedrāli un Sindoni noticis pēdējo simt gadu laikā. Zinu, ka savtīgi izmantoju mūsu draudzību, zinu, ka jums tāpat trūkst laika, tomēr būšu pateicīgs, ja jūs to izlasīsiet. Tad mēs pēc kāda laiciņa atkal varētu satikties, un |us man pateiktu, ko par to visu domājat.
— Darīšu, ko varēšu, lai tev palīdzētu. Zini, ka vajadzības gadījuma vari izmantot arī Eiropola arhīvus.
— Paldies, Santjago.
— Es arī apsolu, ka izlasīšu ziņojumu un godīgi izklāstīšu savas do mas. Un skaidrs, ka vari paļauties uz manu palīdzību, gan oficiālu, gan neoficiālu, — teica Džons.
— Es arī gribētu to izlasīt.
— Anna, tu neesi policiste. Tev ar šo lietu nav nekāda sakara, un Marko nevar tev dot konfidenciālu informāciju.
— Man ļoti žēl, Anna, — sāka taisnoties Marko.
— Jo ļaunāk jums pašiem. Mana intuīcija saka: ja tam visam ir kāds izskaidrojums, tad tas ir atrodams tikai pagātnē. Te būtu vajadzīgs vēsturnieka, nevis policista skata punkts.