Tika norunāts, ka pēc nedēļas visi atkal ieturēs kopīgas vakariņas,
bet mājasmātes pienākumus šoreiz uzņemsies Liza.
* * *
— Zini, brālīt, es palikšu pie tevis vēl dažas dienas.
— Anna, es saprotu, ka no Marko stāstītā sanāktu labs raksts tavai avīzei, bet neaizmirsti, ka viņš ir mans draugs. Turklāt man būtu nopietnas problēmas darbā, ja atklātos, ka mana māsa raksta par policijas vēl neatrisinātām lietām, turklāt minot faktus, kas nepārprotami uzzināti ar manu starpniecību. Tā tu vienkārši iznīcinātu manu karjeru.
— Labi, labi, neiztaisi no niekiem tādu traģēdiju. Apsolu, ka par šo gadījumu nerakstīšu ne rindiņas.
— Tu nemānies? Neaizmirsīsi, ka šīs ir neoficiālas un konfidenciālas ziņas?
— Nē, es netaisos tevi mānīt, nomierinies. Es taču esmu tava māsa. Un konfidenciālu ziņu neizplatīšana ir viens no mana amata likumiem.
— Kā tev vispār ienāca prātā nodarboties ar žurnālistiku?!
— Tomēr labāk nekā strādāt policijā.
— Nestrīdēsimies un labāk iedzersim pa glāzītei. Aizvedīšu tevi uz smalku vietiņu, kur tu noteikti vēl neesi bijusi. Vēlāk, atgriezusies Barselonā, varēsi visiem lielīties.
— Sarunāts, tomēr man patiktu, ja tu man uzticētos. Es tiešām domāju, ka varētu jums palīdzēt. Un varu dot tev goda vārdu, ka es nevienam neko neteiktu un avīzei nerakstītu. Vienkārši šī lieta izskatās tik interesanta.
— Anna, tu nedrīksti jaukties izmeklēšanā. Pietiek, ka ar to nodarbojas Mākslas nodaļa. Tu taču negribi sagādāt man nepatikšanas?
— Neviens neko neuzzinātu! Zvēru! Nu, lūdzu, uzdeies man. Man ir apnicis rakstīt par politiku un okšķerēt, kur atkal briest skandāls. Darbā man vienmēr ir veicies, cs nevaru sūdzēties, taču tāda īsti iespaidīga un elpu aizraujoša gadījuma man nekad nav bijis. Šis varētu par tādu kļūt.
— Vai tu pati tikko neteici, ka nerakstīsi par šo lietu ne rindiņas?
— Teicu! Un nerakstīšu arī.
— Tad kā saprast tavu sapņaino spriedelēšanu par iespaidīgo gadījumu?
— Redzi, cs piedāvāju tev darījumu. Tu ļauj arī man klusītiņām izmeklēt šo lietu, un mēs par to nevienam neko nesakām. Ja cs kaut ko noskaidrošu, tad stāstīšu tikai un vienīgi tev. Bet, ja man izdosies atrast pēdas vai vismaz kādu būtisku elementu, kas jums palīdzēs tikt skaidrībā par negadījumiem katedrālē, un Marko šo lietu atrisinās, tad es lūgšu, lai jūs man visu—vai vismaz lielāko daļu — izstāstāt. Taču, iekams izmeklēšana nebūs galā, es nekādas intervijas neprasīšu un avīzēm neko nerakstīšu.
— Nē, tas neies cauri.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šo lietu neizmeklēju cs. Es nevaru un negribu slēgt vienošanos ne ar tevi, ne ar kādu citu. Kāda velna pēc cs tevi paņēmu līdzi pie Marko?!
— Santjago, nedusmojies! Es tevi mīlu un nekad nedarišu neko tādu, kas varētu tev kaitēt. Es esmu žurnāliste, un man patīk mans darbs, bet tu esi daudz svarīgāks. Es nemūžam nevērtētu savu darbu augstāk par cilvēkiem.
— Es gribu tev ticēt, Anna. Gribu uz tevi paļauties, un tomēr rīt tu brauksi prom, atgriezīsies Spānijā. Šeit tu nepaliksi.
15
Mēmais ļāva skatienam brīvi klejot pa šoseju, kur blīvā straumē plūda vieglās un smagās mašīnas. Likās, šoferis, kurš viņu ved uz Urfu, ari ir mēms — kopš viņi bija izbraukuši no Stambulas, tas nebija izrunājis vairāk par pāris teikumiem.
Vīrs, kas tagad sēdēja pie stūres, bija ieradies pie stambulieša, kurš jau otrreiz bija uzņēmis viņu savā namā.
— Esmu no Urfas, atbraucu pēc Zafarina.
Saimnieks rikai klusi pamāja. Zafarins pazina cilvēku, kas bija atbraucis viņam pakaļ: tas bija no viņa dzimtā ciema un arī viens no Adaija uzticības personām.
Stambulietis iedeva viņiem ceļamaizi — maisiņu ar datelēm, apelsīnus un dažas pudeles ūdens un pavadīja līdz stāvvietai, kur atbraucējs bija atstājis savu smago mašīnu.
— Zafarin, kopā ar šo cilvēku tu būsi drošībā, viņš tevi aizvedīs pie Adaija, — tas uz atvadām teica un jautāja šoferim: — Kādus norādījumus esi saņēmis?
— Man piekodināts pēc iespējas ātrāk nogādāt viņu galā un izvairīties no vietām, kur mēs varētu piesaistīt uzmanību.
— Viņam jātiek pie Adaija sveikam un veselam.
— Viss būs kārtībā. Es vienmēr ievēroju visu, ko teicis Adaijs.
Zafarins iekārtojās līdzās šoferim. Viņam būtu paticis, ja vedējs pastāstītu, kas jauns noticis mājās, kā klājas viņa ģimenei un Adaijam, taču tas iedepīgi klusēja. Vienīgi pāris reižu drūmais šoferis uzmeta skatienu Zafarinam un noprasīja, vai šis negribot uz tualeti un vai neesot izbadējies.
Kad ceļā bija aizritējušas daudzas stundas, šoferis izskatījās noguris, un Zafarins ar zīmēm lika saprast, ka varētu to nomainīt pie stūres. Taču vīrietis atteicās:
— Nav jau vairs tālu, un es negribu nepatikšanas. Adaijs nepiedotu, ja es iekultos kādā ķezā, pietiek, ka jau esi pacenties tu.
Zafarins sakoda zobus. Viņš bija riskējis ar dzīvību, bet šis resnais muļķis pārmet, ka viņš, redz, tikai iekūlies nepatikšanās. Vai šis nejēga maz apjēdz, kādās briesmās bijis Zafarins un viņa biedri?
Mašīnu straume kļuva arvien blīvāka. E-24 ir viens no Turcijas visnoslogotākajiem ceļiem — tas savieno valsti ar Irāku, pa to sasniedzamas irākiešu bagātīgās naftas atradnes. Turklāt te braukā daudz militārā transporta, kas uzrauga robežu ar Sīriju un uzmana šo apvidu, kur īpaši aktīvi darbojas kurdu nemiernieki.
Zafarins mierināja sevi ar domu, ka pēc nepilnas stundas būs mājās, un tas bija vissvarīgākais.
— Zafarin! Zafarin! — mātes griezīgā balss skanēja kā vissaldākā mūzika. Tur jau viņa nāca — sīka un sažuvusi, plīvura piesegtiem matiem. Par spīti mazajam augumam tieši viņa valdīja pār visu ģimeni. Enerģiskajai sievietei pakļāvās visi — tēvs, Zafarina brāļi, viņš pats un, protams, arī viņa sieva un meitiņa. Iebilst mātes gribai neuzdrošinājās neviens.
Zafarina sievas Ajatas acis bija asaru pilnas. Viņa bija lūgusies, lai vīrs nekur nebrauc, lai atsakās no bīstamā uzdevuma. Taču kā gan viņš būtu varējis nepakļauties Adaija pavēlei? Šāda atteikšanās nozīmētu mūžīgu kaunu, un arī viņa vecāki kopienas acīs būtu krituši negodā.
Zafarins izkāpa no mašīnas un jau nākamajā mirklī sajuta Ajatas rokas apvijamies ap kaklu. Arī māte visiem spēkiem pūlējās viņu apkampt, bet mazā meitiņa, šīs jezgas izbiedēta, sāka raudāt.
Tēvs aizkustināts stāvēja nostāk un gaidīja, līdz sievietes pierims un atsvabinās viņa dēlu. Beidzot abi vīrieši apskāvās. Spēcīgās zemnieka rokas apņēma Zafarina plecus, un viņš ļāva vaļu ilgi apspiestajām emocijām un asarām. Viņš raudāja un jutās kā kādreiz bērnībā, kad apskrambāts un zilumu izraibinātu seju pārradās mājās pēc kautiņiem skolā vai uz ielas un tēvs viņu mierinot cieši apkampa. Tēvs vienmēr iedvesa viņam drošības sajūtu un pārliecību, ka uz viņu var paļauties: lai notiek kas notik dams, tēvs viņu aizstāvēs. Un tagad Zafarins atkal juta, ka nepieciešams tēva atbalsts. Priekšā stāvēja tikšanās ar Adaiju. Un no Adaija Zafarinam bija bail.
16
Dārzs, kas ieskāva lielo neoklasicisma stilā būvēto namu, bija izgaismots spožāk nekā citkārt. Slepenie aģenti un grāfistes policisti bija sacentušies par tiesībām nodrošināt šīvakara svētku drošību. Starp viesiem bija arī Savienoto Valstu prezidents ar dzīvesbiedri, tāpat ari finanšu un aizsardzības ministri, vairāki senatori un ietekmīgi Kongresa pārstāvji — turklāt gan demokrāti, gan republikāņi. Uz viesībām bija ieradušies arī svarīgāko Ziemeļamerikas un Eiropas konsorciju un starptautisku uzņēmumu prezidenti, vismaz ducis baņķieru, krietni daudz ievērojamu advokātu, mediķu, zinātnieku un viena otra akadēmiskās pasaules slavenība.