Šonakt Bostonā nebija karsti, vismaz smalkajā savrupnamu rajonā, kur atradās Stjuartu ģimenes villa, dienas tveici vairs nejuta.
Mērijai Stjuartei apritēja piecdesmit gadu, un viņas vīrs Džeimss bija nolēmis jubilāri iepriecināt ar dzimšanas dienas svinībām, kurās sapulcētos visi draugi.
Patiesībā, nodomāja Mērija, šais viesībās labu paziņu ir daudz vairāk nekā draugu. Vīram viņa to nemūžam neteiktu, taču viņu pašu daudz vairāk būtu iepriecinājis ceļojums uz Itāliju. Divatā, nesteidzīgi, bez sabiedriskiem pienākumiem un domām par labu attiecību uzturēšanu. Pazust Toskānā, kur viņi abi pirms trīsdesmit gadiem bija pavadījuši medusmēnesi. Taču Džeimsam nemūžam neienāktu prātā sagādāt sievai šādu pārsteigumu.
— Umberto!
— Mērij, mīļā! Apsveicu!
— Kā es priecājos tevi satikt!
— Bet mani neizsakāmi iepriecināja Džeimss, pagodinādams .11 ielu gurnu uz šiem svētkiem. Ņem, es ccru, tev patiks.
Vīrietis ielika viņai rokās nelielu baltā papīrā ietītu kastīti.
— Nevajadzēja gan… Kas tas ir?
Mērija nocēla kārbas vāku un sastinga sajūsmā, raudzīdamies uz skul ptūriņu, kas bija noguldīta uz mīksta aizsargmateriāla kārtas.
— Šīs skulptūra darināta otrajā gadsimtā pirms Kristus. Augstdzimusi senlaiku dāma, tikpat skaista un valdzinoša kā tu.
— Brīnišķīga! Paldies, liels paldies. Kāpēc tu mani mulsini ar tik dārgām dāvanām? Džcims! Džeims!
Džeimss Stjuarts piegāja sievai un Umberto D'Alakvam. Abi vīrieši sirsnīgi sarokojās.
— Ar ko tad tu šoreiz pārsteidzi Mēriju? Kāds skaistums! Nu, līdzās tavai dāvanai manējā nobāl.
— Džeims, nerunā tā. Tu zini, ka man tā ļoti patīk. Umberto, viņš uzdāvināja šos auskarus un gredzenu. Tās ir skaistākās pērles, kādas es jebkad esmu redzējusi.
— Tās vienkārši ir visskaistākās pērles. Labi, mīļā, aplūko savu senlaiku dāmu, kamēr es piedāvāšu Umberto glāzi dzēriena.
Vēl pēc desmit minūtēm Džeimss Stjuarts pameta Umberto DAlakvu sarunājamies ar paziņām, bet pats devās tālāk, citu pēc cita apstaigādams viesu pulciņus. Sasniedzis sešdesmit divu gadu vecumu, Džeimss Stjuarts juta, ka viņa dzīves ceļš nonācis visaugstākajā punktā. Viņam bija viss, ko vien cilvēks var vēlēties: brīnišķīga ģimene, veselība, veiksme darījumos. Būdams spēcīgu tēraudrūpniecības, farmakoloģijas, informātikas un citu jomu uzņēmumu īpašnieks, viņš bija viens no pasaules bagātākajiem un ietekmīgākajiem vīriem.
Pavisam jauns viņš no sava tēva bija mantojis nelielu industriālu impēriju un bija pratis panākt, lai tās robežas daudzkārt izplešas. Zēl vienīgi, ka paša bērniem nebija ne uzņēmēja dotību, ne vēlēšanās pārņemt viņa darbu. Jaunākā meita Džīna bija diplomēta arheoloģe un tērēja lielas summas, visdīvainākajās pasaules vietās finansējot izrakumus, kuros piedalījās arī pati. Džīna it visā līdzinājās savai mātesmāsai Lizai,
kaut arī Džeimss neatmeta klusas cerības, ka paša meita tomēr izrādīsies prātīgāka par savu tanti. Savukārt viņa dēls Toms bija pabeidzis medicīnas studijas, un tēraudrūpniecība viņam bija pilnīgi vienaldzīga. Par laimi, Toms vismaz bija precējies, viņam bija divi bērni, un Džeimsam atlika vien cerēt, ka dievinātajiem mazbērniem netrūks talanta un vēlēšanās kļūt par viņa impērijas mantiniekiem.
Neviens nepievērsa īpašu uzmanību septiņiem vīriem, kuri, bariņā sastājušies, runājās jau labu laiku, ik mirkli vērīgi sekodami līdz tam, kas notika visapkārt. Tikko septiņniekam tuvojās kāds nepiederīgais, viņi nekavējoties mainīja sarunas tēmu un izlikās apspriežam Irākas krīzi, pēdējo Davosas forumu vai jebkuru citu no jautājumiem, kas neradītu aizdomas nejaušam klausītājam.
Šo apspriedi, šķiet, vadīja vecākais no septiņiem — kalsns gara auguma vīrietis.
— Tā bija laba doma: satikties tieši šeit.
— Jā, mēs nepiesaistām neviena uzmanību, neviens neko nemanīs, — atbildēja viens no septiņiem, un viņa teiktajā bija saklausāms franču akcents.
— Marko Valoni runāja ar Kultūras ministru un pieprasīja atļauju atbrīvot mēmo, kas atrodas Turīnas cietumā, — ierunājās cits, kura angļu valoda bija nevainojama, kaut arī pēc tautības viņš bija itālis. — Iekšlietu ministrs sava kolēģa lūgumu atbalstīja. Ideja par mēmā atbrīvošanu radās vienai no Valoni kolēģēm, doktorei Galloni. Viņa ir gudra sieviete un secināja, ka vienīgi mēmais var sagādāt viņiem nopietnas pēdas. Šī pati doktore Galloni pārliecināja Valoni, ka sīkāk jāizmeklē viss, kas saistīts ar Cocsa.
— Vai mums ir kādas iespējas panākt, lai doktore Galloni pamet Mākslas nodaļu?
— Jā, mēs, protams, varam izdarīt spiedienu un likt manīt, ka šī sieviete jaucas tur, kur nevajag. Cocsa varētu protestēt, paraustīt vajadzīgos diedziņus Vatikānā un panākt, lai Itālijas valdībai tiek paskaidrots, ka šis uzņēmums jāliek mierā. Tāpat varam vērsties nepastarpināti pie ekonomikas ministra, kuram noteikti nepatiks, ka viens no nozīmīgākajiem uzņēmumiem tiek traucēts tikai tādēļ, ka noticis ugunsgrēks, kas pat nav radījis nopietnus zaudējumus. Tomēr, manuprāt, pagaidām vajadzētu nogaidīt un pret Sofiju Galloni vēl neko konkrētu nepasākt.
Vecākais no vīriešiem pievērsa runātājam caururbjošu skatienu. Vecajam šķita, ka drauga balsī viņš saklausījis neierastas intonācijas, tomēr tā skatiens un sejas vaibsti bija absolūti bezkaislīgi. Tomēr… Nenāks par ļaunu pārliecināties, kā viņš reaģēs uz radikālākiem priekšlikumiem.
— Mēs varam arī izslēgt viņu no spēles uz visiem laikiem. Mums nav vajadzīga pārlieku ziņkārīga izmeklētāja. Vai piekrītat?
Pirmais atbildēja vīrietis ar francisko akcentu:
— Nē, es nepiekritu. Man tas šķiet pilnīgi lieki. Es pat nosauktu to par fatālu kļūdu. Pagaidām nedarīsim neko. Ja viņa pārāk uzstājīgi sāks raustīt kādu pavedienu, mēs taču kurā katrā brīdī varam to pārgriezt.
— Domāju, ka mums nevajadzētu pārsteigties, — teica itālis. — Kļūda būtu gan doktores Galloni atstādināšana no izmeklēšanas, gan daudz krasāki soļi. Šāds notikumu pavērsiens tikai saniknotu Marko Valoni, viņš to uztvertu kā apstiprinājumu tam, ka aiz negadījumiem slēpjas kaut kas daudz nopietnāks, un rezultātā ne viņš, ne viņa komanda no šīs lietas izmeklēšanas neatkāptos pat tad, ja viņiem to pavēlētu. Doktore Galloni mums ir bīstama tāpēc, ka viņa ir gudra, taču mums ir jāuzņemas šis risks. Galu galā mums ir iespēja laikus uzzināt visu, ko runā un dara Valoni un viņa cilvēki.
— Vai viņi mūsu ziņotāju netur aizdomās?
— Nē, viņš ir viens no tiem, kam Valoni uzticas visvairāk.
— Labi. Kādi vēl jaunumi? — jautāja vecais.
Atbildēja vīrietis ar tipiskiem angļu aristokrāta vaibstiem: — Zafarins pirms divām dienām atgriezās Urfa. Man vēl nav ziņojuši par Adaija reakciju. Otrs viņa biedrs, Rasits, pagaidām ir dcis līdz Stambulai, bet trešais, Dcrmisats, tur ieradīsies rit.
— Labi, tātad viņi ir drošībā. Tālākais jau ir Adaija, nevis mūsu problēmas. Mums jāparūpējas par Turīnas cietuma mēmo.