— Pirms viņš pamet cietumu, ar viņu varētu notikt kāds negadījums. Tas būtu visdrošākais risinājums. Ja viņš tiks brīvībā, skaidras pēdas aizvedīs līdz pašam Adaijam, — teica anglis.
— Tas būtu visprātīgākais, — piekrita vīrietis ar franču akcentu.
— Vai mēs to varam noorganizēt? — jautāja vecais.
— Jā, mums cietumā ir savi cilvēki. Tomēr jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi. Ja mēmajam notiks kāda nelaime, Valoni visu gribēs izdibināt pats un oficiālajai versijai neticēs.
— Paniknosies, paniknosies un samierināsies. Ja nebūs mēmā, nopietna tālāka izmeklēšana vismaz pagaidām nebūs iespējama, — noteica vecais.
— Un svētais līķauts? — ievaicājās kāds no vīriešiem.
— Tas glabājas bankā un paliks tur, līdz beigsies remontdarbi. Tad to nogādās atpakaļ uz to pašu kapelu, kur tas stāvēja agrāk. Kardināls grib sarīkot svinīgu misi, lai pateiktos Dievam, kurš vēlreiz izglābis svēto līķautu.
— Kungi, vai slēdzat šeit izdevīgus darījumus?
Vīriešu pulciņam bija pienācis Savienoto Valstu prezidents, kuru pavadīja Džeimss Stjuarts. Vīriešu loks pavērās, uzņemot jaunpicnācējus. Pagāja divas stundas, iekams viņi atkal neuzkrītoši varēja turpināt pārtraukto sarunu.
— Mērij, kas ir tas vīrietis?
— Viens no mūsu labākajiem draugiem, Umberto D'Alakva. Vai tad tu viņu neatceries?
— Jā, jā, tagad, kad tu pateici vārdu, atceros gan. Viņš joprojām ir tikpat izskatīgs.
— Taisni žēl, ka viņš ir iesīkstējis vecpuisis, jo viņš ir ne tikai izskatīgs, bet ari gudrs un sirsnīgs.
— Nesen dzirdēju viņu pieminam… tikai neatceros, kur…
Nākamajā mirklī Liza atcerējās, kur sastapusies ar D'Alakvas vārdu:
par Cocsa, tās īpašniekiem un ugunsgrēkiem Turīnas katedrālē bija rakstīts ziņojumā, ko Marko bija iedevis Džonam. Taču māsai par to nedrīkstēja bilst ne vārda. Džons šādu pļāpīgumu nemūžam nepiedotu.
— Es tevi pavadīšu, ja gribi ar viņu apsveicināties. Umberto man uzdāvināja brīnišķīgu figūriņu, kas darināta otrajā gadsimtā pirms Kristus. Vēlāk uzkāpsim augšā un es tev to parādīšu.
Abas māsas tuvojās D'Alakvam.
— Umberto, vai tu vēl atceries Lizu?
— Protams, Mērij, kā gan es varētu aizmirst tavu māsu…
— Pagājuši jau daudzi gadi…
— Jā, pagājuši daudzi gadi, kopš tu, Mērij, vairs nebrauc uz Itāliju pietiekami bieži. Jūs, Liza, ja pareizi atccros, dzīvojat Romā, vai ne?
— Jā, mēs dzīvojam Romā, un cs pat nevaru iedomāties, ka manas mājas varētu būt citur.
— Mūsu Džīna ir Romā kopā ar Lizu, viņa patlaban raksta doktora disertāciju. Turklāt Liza palīdzēja nokārtot, lai Džīnu iekļauj grupā, kas veic izrakumus Hcrkulānā.
— Ak jā, jūs, Liza, taču esat arheoloģe.
— Un Džīna ir mantojusi aizraušanos no savas tantes.
— Nav interesantāka darba par pagātnes pētīšanu. Bet man palicis prātā, ka ari jūs, Umberto, aizraujaties ar arheoloģiju.
— Tiesa. Paretam cenšos izbrīvēt laiku, lai varētu pastrādāt izrakumos.
— Umberto fonds arī finansē izrakumus.
Pienāca Džeimss Stjuarts un pēc brīža aizveda D'Alakvu projām, tā sarūgtinādams Lizu, kura labprāt būtu turpinājusi sarunu ar vīrieti, kura vārds lasāms Marko Valoni ziņojumā. Džons negribēs ticēt, kad viņa tam izstāstīs par šo tikšanos. Un arī Marko brīnīsies. Liza pasmaidīja, nodomādama, ka Džeimss, sarīkodams šīs viesības, sagādājis patīkamu pārsteigumu ne tikai savai sievai. Bet varbūt viņa pati, atgriezusies Romā, varētu sarīkot vakariņas un uzaicināt gan D'Alakvu, gan Marko. Lai gan D'Alakva šādu sabiedrību varētu ņemt ļaunā un arī Mērija varbūt dusmotos. Nekas, Liza apspriedīsies ar māsasmeitu un kopīgi sastādīs viesu sarakstu.
17
Jaunais kalps, šausmu pārņemts, raudāja. Marcija seja bija noplūdusi asinīm. Otrs kalps bija aizsteidzies uz Hosara mājām, lai pavēstītu, kāda nelaime notikusi ar valdnieka arhitektu.
Taču Hosars un Tadejs nebrīnījās, uzklausot kalpa stāstu.
— Vispirms mēs dzirdējām kliedzienu, skaļu, drausmīgu, skrējām uz Marcija istabu, iegājām iekšā un ieraudzījām viņu pakritušu zemē bez samaņas. Vienā rokā viņam bija ass duncis, bet otrā — paša mēle, ko viņš tikko bija nogriezis. Viņš tur joprojām guļ, un mēs nezinām, ko iesākt. Viņš jau mūs brīdināja, ka šonakt kaut kam jānotiek, un piekodināja, lai mēs nebaidoties, lai arī ko ieraudzītu. Taču tas ir pārāk drausmīgi! Nogriezt sev mēli! Kāpēc? Kāpēc?
Hosars un Tadejs centās puisi nomierināt un tūdaļ steidzās uz Marcija mājām. Draugu viņi ieraudzīja joprojām nesamanīgi guļam asiņu pilnā gultā, bet otrs kalps, nometies ceļos istabas kaktā, raudāja un dedzīgi lūdza Dievu.
— Rimstieties! — pavēlēja Hosars. — Tūlīt atnāks ārsts un viņu apkops. Šonakt mums visiem jābūt stipriem. Ne bailes, ne sāpes nedrīkst mūs uzveikt, citādi Marcija dzīvība būs briesmās.
Puiši pamazām nomierinājās. Ieradās ārsts un izraidīja visus no istabas, pats kopā ar savu palīgu palikdams pie sakropļotā arhitekta. Viņi iznāca pie pārējiem tikai pēc laba brīža.
— Nu jau ir labāk. Marcijs mierīgi guļ. Es gribu, lai vēl dažas dienas viņš pavadītu pusmiegā, tāpēc jums viņš jādzirda ar šo pilienu šķīdumu. Dzēriens mazinās sāpes un ļaus viņam gulēt, līdz brūce būs aprētojusi.
— Mēs gribam tev ko lūgt, — ārstam teica Tadejs. — Ari mēs gribam šķirties no mēles.
Ārsts, pēc ticības kristietis, pievērsa viņiem bažīgu skatienu.
— Mūsu Kungam Jēzum nepatiktu šāda sakropļošanās.
— Mēs nedrīkstam rīkoties citādi, mums jāpaliek bez mēles, — skaidroja Hosars. — Citu iespēju nav, jo Maanu gribēs mūs piespiest runāt. Viņš mūs spīdzinās, lai izdibinātu, kur palicis Jēzus līķauts. Mēs to nezinām, taču sāpēs varam pateikt kaut ko, kas apdraudētu šī noslēpuma glabātājus. Mēs negribam bēgt no pilsētas. Mums jāpaliek kopā ar mūsu brāļiem, jo pavisam drīz visiem kristiešiem būs jācieš no Maanu dusmām.
— Lūdzu, palīdzi mums, — uzstāja Tadejs. — Mēs neesam tik drosmīgi kā Marcijs, kurš spēja satvert asu dunci un nogriezt sev mēli.
— Tas, ko jūs lūdzat, ir pretrunā ar Dieva likumiem. Mans pienākums ir cilvēkus ārstēt, nevis kropļot.
— Tad tas būs jāpaveic mums pašiem, — teica Hosars.
Hosara apņēmīgais tonis ārstu pārliecināja. Vispirms viņš devās uz Tadeja namu, kur iejauca ūdenī nelielas pudelītes saturu. Kad Tadejs aizmiga, ārsts lūdza, lai Hosars dodas uz savām mājām un gaida viņa ierašanos.
Drīz viņš, drūms un nomākts, kāpa pār Hosara slieksni.
— Apgulies gultā un izdzer šo, — viņš teica Hosaram. — Tu iemigsi, bet, kad pamodīsies, tev vairs nebūs mēles. Lai Dievs man piedod!
— Viņš tev jau ir piedevis.
* * *
Valdniece rūpīgi sasukājās. Abgara nāves ziņa bija sasniegusi pat vistālākos pils nostūrus, un tagad valdniece gaidīja, ka pie mirušā guļvietas kuru katru bridi ieradīsies Maanu, viņu abu dēls.
Kalpi ar ārstu palīdzību jau bija apkopuši Abgara miesas, lai tās varētu parādīt tautai. Valdnieks pirms nāves bija lūdzis, lai viņu gulda mauzolejā tikai tad, kad būs aizlūgts par viņa dvēseli.
Valdniece nezināja, vai Maanu ļaus apbedīt Abgaru saskaņā ar Jēzus likumiem, taču viņa bija gatava izcīnīt šo pēdējo kauju, aizstāvēdama cilvēku, kuru tik ļoti mīlēja.